2023. gada 7. februāris
Vārdadienas:
Nelda, Rihards, Ričards, Rišards
Viņā priecājas mūsu
sirdis, jo Viņa svētajam
Vārdam mēs uzticamies.
Ps 33:21

Esiet vienmēr priecīgi!
Lūdziet Dievu bez mitēšanās!
1Tes 5:16–17

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Tezē svētbrīži >>

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00



Skat, visa pasaule tam izgājusi līdzi! Mt 21:1-17


Pūpolu vai Palmu svētdienas evaņģēlijs ir liecība par milzīgām pārmaiņām – no vecā pretī jaunajam. Proti, te piepildās Vecās derības pravietojumi – kas bija ticēts un cerēts ir tapis īstenība. Mīļie brāļi un māsas, mēs esam aicināti līdz ar Jēzu ieiet Jeruzalemē un kļūt Jaunās derības dalībniekiem.

Jēzus iejāja pilsētā uz ēzeļa kumeļa. Viņa mērķis bija attīrīt templi no cilvēku radītās kārtības un likt pamatu jaunai kopībai ar Dievu. Un tauta sagaidīja Jēzu ar gavilēm un Ozianna slavas saucieniem. Ienākot Jeruzalemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” Ir pienācis laiks pārmaiņām! Uz to norāda viss, kas saistīts ar Jēzu – jauns kumeļš, pilsēta, no kuras vēl nebija nācis nekas labs, un mazie bērni, kuru dzīves vēl apslēptas nākotnē, slavēja viņu ienākam pilsētā. Jēzus ir šī jaunā avots un piepildījums! Nav brīnums, ka viņa ceļš veda tieši uz Templi, vietu, kur tika glabāta un veidota tautas garīgā un laicīgā tradīcija. Bet, ak vai, Kunga nams, Jēzus vārdiem runājot, bija kļuvis par “laupītāju midzeni.” Naudas mijēji un upurdzīvnieku tirgotāji apkrāpa svētceļniekus un dievlūdzējus. Ja, kaut kas dievnamā bija pilnīgā kārtībā, tad tas bija tirgus. Tempļa īpašums, zelta un sudraba krājumi, bija jūdu teokrātiskās pārvaldes finansiālais spēks. Rituālu, upurēšanas un finanšu mašīna strādāja precīzi. Taču Dievs ir teicis: “Jūsu tēviem... es neko neteicu un nepavēlēju par sadedzināmajiem upuriem un kaujamajiem upuriem.” (Jer 7:22) “Uzticība man tīk, ne upuri, un Dieva atziņa, ne sadedzināmie upuri!” (Hoz 6:6) Jēzus, kurš sacīja, “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem nastas, un es jūs atvieglināšu”, pasludināja neiejūtīgās un korumpētās sistēmas galu. Patiesās dzīvības garants ietverts bauslī: “(..) mīli Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta... Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt 22:37-40)

Politiskās teoloģijas lamatas. Jņ 8:45-59

Krievijas karadarbība Ukrainā ir izraisījusi plašas diskusijas pasaulē. Karš un tā izraisītā humānā un ekonomiskā krīze nav tikai pasaules valstu politiķu, bet arī ikviena pilsoņa galvenā sarunu tēma. Vieni vairāk satraukti par Latvijas ekonomikas neskaidro nākotni un jau tagad izjūtamo cenu kāpumu visās sadzīves jomās. Citiem centrā ir pats kara fakts Ukrainā ar tā izraisīto humāno krīzi – pieaugošais upuru skaits civiliedzīvotāju vidū un miljoniem bez pajumtes palikušo bēgļu, kas dodas prom no valsts. Taču Ukrainā notiekošais ir aktualizējis arī atšķirīgo sabiedrības skatījumu uz Krievijas agresiju. Viena daļa sabiedrības, kas ilgstoši dzīvojusi Krievijas informatīvajā telpā, notiekošo redz citām acīm. Kādiem tā aizvien ir militāra operācija cīņā ar “nacistu” bandām, no kurām ir jāglābj krieviski runājošā Ukrainas sabiedrība. Šiem ļaudīm Latvijas un Eiropas ziņu raidījumos un interneta vidē redzamās kara postažas ainas nešķiet ticamas. Bet par vienu gan vairākums ir pārliecināti – karot nav labi, visiem vajadzētu dzīvot mierā. “Mēs esam par mieru!” – šī nav sliktākā atbilde šajā situācijā, bet tā tomēr nepaskaidro, par kādu mieru tiek runāts un domāts. Neitralitāte nav tā labākā nostāja, jo tā robežojas ar vienaldzību, kas ir postoša pēc būtības.

Krietna, laba un pateicīga sirds. Lk 8:4-15


Šodienas evaņģēlijs ir par Dieva vārda pārveidojošo spēku:
Jo, kā līst lietus un sniegs krīt no debesīm, un turp vairs neatgriežas, bet gan veldzē zemi, uzplaucē to un diedzē, dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tā būs ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes un nenāk pie manis nepiepildīts, bet gan dara, ko Es esmu gribējis, paveic to, kādēļ Es to sūtījis.”1

Arī šajā līdzībā, tāpat kā stāstā par kviešiem un nezālēm, ir pārsteiguma daļa – sējēja izšķērdīgums un simtkārtīgā sēklas ražība. Un nav brīnums, jo Jēzus līdzības ir par “Dieva valstības noslēpumiem.”2 Šī iemesla dēļ būtu svarīgi nesteigties ar ātriem secinājumiem, veikli sagrupējot cilvēkus četrās kategorijās. Uzmanīgi izvērtējot Jēzus mācekļu izpratni un rīcību, varam secināt, ka visi divpadsmit, līdzības vārdiem runājot, nespēja saprast Jēzus sacīto. Pārbaudījumu brīdī viņi nodeva un pameta Jēzu; zaudējuši ticību, mācekļi atgriezās pie ierastā darba, taču beigās kļuva par Kristus apliecinātājiem un vēstnešiem līdz pat mocekļu nāvei.

Dieva valstība ir svētki. Mt 13:24-30


ezgif-5-ac50937cbd

Šodienas evaņģēlijā Jēzus stāsta par Dieva valstību, lietojot vairākas līdzības, kurās akcentē Dieva gribas neizbēgamo piepildīšanos. Lai kādi būtu apstākļi, Viņa darbs vienmēr vainagojas ar bagātīgiem augļiem. Mums dotajā līdzībā, neskatoties uz ienaidnieka kaitniecību un kalpu aplamo nodomu, pļauja ir neizbēgama.

Kā jau teju katrā Jēzus līdzībā, arī šajā ir savs pārsteiguma moments. Katrs, kas centies iekopt lielāku vai mazāku dārzu, būs pamanījis, ka nezāles nav jāsēj, tās vienmēr ir klātesošas, lai kā arī kāds censtos art, rakt, ecēt, grābt un sijāt augsni. Ja kaut kas ir “svešinieks” uz lauka, tad tas noteikti ir kultūraugs. Tas arī saskan ar Bībeles vēstījumu, ka Jēzus ienāk no Dieva atsvešinātā, grēka ievainotā pasaulē, – “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jņ 1:11) Tādejādi šī līdzība nepretendē uz agronomijas mācības stundu. Un taisnība vien ir, jo tā ir par veidu, kādā Dievs īsteno savu gribu mūsu dzīvē.

Glābējs neziņas ūdeņos. Mt 8:23-27


Šodienas evaņģēlija kulminējošais brīdis top redzams mirklī, kad “piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums.” Šis ir viens no Jaunās Derības visneizskaidrojamākajiem un, iespējams, visneticamākajiem notikumiem, jo dabas fizikālie spēki nepakļaujas cilvēku gribai. Dabas stihijas priekšā mēs esam tikai skatītāji, citēji vai upuri. Stāvot trakojošas jūras krastā, pat visskaļākais sauciens izplēn viļņu dārdos un vēja aukā.

Kas tad ir tā vēsts, ko pauž evaņģēlija lasījums? Vispirms ir jāņem vērā, ka Jēzus, tā saukto, “brīnumu” apzīmēšanai Jaunajā Derībā tiek lietots vārds σημεῖα (sēmeia), kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “zīme” – lieta vai darbība, kas uz kaut ko norāda. Ar vārdu “brīnumi” mēs apzīmējam norisi, kas izraisa izbrīnu dēļ neizskaidrojamā – “acīmredzamais – neticamais”. Citādi ir ar zīmēm. Zīmes norāda uz kaut ko konkrētu un svarīgu, piemēram: ceļazīmes, marķējumi vai zīmīgi notikumi. Zīmēm vienmēr ir kāds mērķis, nolūks, kura dēļ tās tiek rādītas, – tās vienmēr kaut ko pavēsta, kaut kam piesaista mūsu uzmanību. Tieši tā tas ir ar Jēzus zīmēm – tās norāda uz to, kas Viņš ir. Vecajā derībā ir virkne norāžu uz Dieva varu pār dabas elementiem. Dzejas grāmatā ir rakstīts: “Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu? (..) Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!” (Ps 89:9, 10) Un vēl: “Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” (Ps 107:29, 30)

Jēzus kristība. Jņ 1:29-34


Baptism-of-Jesus-Christ

Jēzus kristību notikums ir viena no evaņģēlijos atrodamajām teofānijām jeb Dieva atklāsmēm materiālajā pasaulē. Apustulis Jānis nepievērš tik daudz uzmanības pašai kristības norisei, kā tas, piemēram, ir Mateja evaņģēlijā1, bet tam kā Dievs piesaka savas valstības klātbūtni. Jānis it kā grib lasītājam sacīt: “Redzi, kā Kristus vienmēr nāk pazemībā, ne ar procesijām un godu, ne ar sevis paaugstināšanu vai atbilstoši “varas statusam”. Pat tad, kad Viņš darīja savus lielākos brīnumus, Viņš nesūtīja pa priekšu vēstnešus vai skaļus paziņojumus, lai sapulcētie cilvēki slavētu Viņa darbus. Jēzus veica brīnumus no tīras mīlestības un kā atklāsmi lielajai Dieva žēlastībai.”

Ar to mīļo Jēzus vārdu* Lk 2:21


Ar šiem vārdiem – to autors ir 18. gadsimta Brāļu draudzes mācītājs – iesākas viens no gadumijas korāļiem. Iesākt gadu mīļā Jēzus vārdā izklausās pārāk personīgi, dīvaini un jutekliski. Taču tas tā ir, ja Jēzus vārds tikai formāli asociējas ar kristīgās baznīcas Ziemsvētkiem. Pavisam citādi ir tad, ja aiz vārda “slēpjas” kāds, ko mīli un kura ierašanos gaidi ar prieku un cerībām. To sapratīs vecāki, kam gadumija bijusi saistīta ar bērna piedzimšanu. To varu sacīt no savas pieredzes – mums 1991. gads iesākās mīļā bērna – Mārtiņa – vārdā. Bet galu galā izšķirošais nav datums, jo ilgi gaidītā sastapšanās ar to, ko mīli, ir sākums kam jaunam, cerētam un sapņotam. Tieši tāds bija arī mazais bērniņš, kas piedzima jaunavai Marijai, un viņa tam deva vārdu Jēzus – mīļais Jēzus.

Dievs mūsu vidū. Lk 2:1-14


Ir atkal pienācis Ziemsvētku jeb Kristus piedzimšanas svētku laiks. Un nu jau varam raudzīties uz notiekošo pasaulē un Latvija ar zināmu pārliecību, ka nekas nespēs apturēt mūsos Ziemsvētku raisīto dāvināšanas un sastapšanās prieku. Tas tiešām ir interesanti, – lai vai kāds būtu ikdienišķo notikumu fons, šie svētki ļauj piedzīvot neparastu mieru. Mieru, kas spēj pacelt pāri ikvienai neziņai, šaubām, pazemojumam un bailēm. Un tomēr, šo visu pārveidojošo mieru tā pa īstam piedzīvot un paturēt var, vienīgi atrodot tā avotu.

Ziemsvētku neatņemamā norise ir dāvanu meklēšana zem eglītes. Tas prasa noliekties, reizēm pat nomesties ceļos, atrast dāvanu, pateikties dāvinātājam un tikai tad piedzīvot priecīgo izsaiņošanu. Un vai nav tā, ka vārdam "atrast" ir izšķiroša nozīme, lai piedzīvotu ikvienu mūsu dzīves nozīmīgo notikumu? To, kāda cena mēdz būt nepārdomātam un sasteigtam lēmumam vai vienaldzīgai bēgšanai no atbildības, būsim piedzīvojuši katrs. Meklēt, atrast dārgāko un svarīgāko ir lielais dzīves uzdevums un piepildījums, ko nav iespējams paveikt bez pazemības, pārliecības un mīlestības.

Gaidīšanas laiks. Mt 11:2-10


Lord-Jesus-knocked

Šodien ir otrā Adventa svētdiena un kā jau gaidu pilnajā laikā ir vērts pievērsties kādam svarīgam tematam. Ikviens būsim piedzīvojuši gaidīšanas laika citādo ritumu. Visbiežāk tas šķietami rit lēnāk, nekā ierasts, bet reizēm – tieši otrādi. Šis citādais ritums izraisa arī neierastu uzvedību un domāšanu. Reizēm mēdzam drudžaini rosīties un knosīties, vai gluži otrādi – kļūstam gausi un miegaini. Prātā pārcilājam dažādus notikums, atceramies sen aizmirsto, gribam darīt vienlaikus vairākas lietas vai vienkārši iegrimstam fantāziju pasaulē. Te nu diezgan droši varētu sacīt, ka laika rituma izjūtu un rīcības citādumu ietekmē gaidāmā notikuma saturs. Piekritīsiet, ka gaidot ciemiņus vai esot rindā pie zobārsta ar sāpošu zobu, laika izjūta būs atšķirīga. Taču notikuma gaidīšana ir arī iespēju, pārdomu un atbildīgas rīcības laiks, jeb – īstais brīdis. Tas saskan ar Bībelē tik bieži sastopamo frāzi: “Un notika.”

Mūžības svētdiena. Mt 25:1-13


00.159.180_PS2_66

Mīļie draugi, ar Mirušo piemiņas jeb Mūžības svētdienu noslēdzas Baznīcas gads. Šie divi neatceļamie lielumi, nāve un mūžība, ir kā mērogi cilvēka dzīvei. Mēs piedzimstam, dzīvojam un kādu dienu mirstam, lai sastaptos ar mūžību. Līdz ar to var sacīt, ka cilvēka dzīve nav kavēšanās pagātnē, nedz arī bezrūpīga un savtīga tagadnes laika izniekošana, bet gan atbildīga gatavošanās mūžīgai dzīvei Dieva valstībā.

Tieši par šādu atbildīgu dzīves skatījumu ir šodienas līdzība. Turklāt Matejs vienā sava evaņģēlija nodaļā ir ievietojis trīs tematiski savstarpēji papildinošas līdzības. Katrā no tām Jēzus uzsver kopības izšķirošo lomu. Dažkārt nākas dzirdēt, ka pestīšanai pietiek vien ar ticību Kristum. Taisnība, ticība ir izšķiroša mūsu pestīšanai, taču ticības, jeb Gara augļi ir domāti savstarpēju attiecību kopšanai un kalpošanai savam tuvākajam. Tāpēc savstarpējās attiecības ir sava veida ticības spogulis. Svētais Jānis Zeltamute (Hrizostoms) uzskatīja, ka “eļļa” ir cilvēcība – žēlsirdības dāvanu došana un palīdzības sniegšana cietējiem. Un, kā to uzsver Jēzus, tieši “eļļa” ir izšķirošais elements, kas nodrošina dalību kāzās. Citādi, līdzībā minētās personas ir ar vienādām kvalitātēm – visas ir jaunavas (atbilst morāles un tikumu normām), visas tic, ka līgavainis nāks, tāpēc ir paņēmušas eļļas lukturus, visas desmit ir pārliecinātas, ka tām ir viss nepieciešamais, lai kāzu nama vārti viņām tiktu atvērti.
   1 2 3 4 5 6 7 8 9 10   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »