Mīļie brāļi un māsas Kristū. Es vēlos pievērst uzmanību dažām būtiskām detaļām, kas palīdzēs mums saskatīt šodienas evaņģēlija lielo dziļumu un nozīmi. Iesākumā mums ir jāpievēršas pirmajam Jēzus brīnumam, kas notika kāzās Kānā. Izbeidzoties vīnam, Jēzus atjauno tā krājumus, pārvēršot ūdeni vīnā. Ar to Jēzus norādīja, ka Dieva valstība ir neizsīkstošas dzīvības un gara spēku avots. Ar kāzām iesākas divu cilvēku savienība, kas ir priekšnosacījums jaunas dzīvības iesākumam. Mēs visi esam šādas kopības auglis. Dievs nenoskatās uz cilvēka dzīvi no attāluma, Viņš ir klātesošs kā neizsmeļams dzīvības un mīlestības avots.

Gaismas nozīme mūsu dzīvē nav pārvērtējama. Gan jau mēs katrs kaut reizi mūžā esam piedzīvojuši pēkšņu elektrības atslēgšanos ziemas vakarā un to apjukumu, ko izraisīja orientieru pazaudēšana tumsas dēļ. Nav šaubu, tumsa ierobežo mūsu spēju rīkoties ierastā ritmā, tā izraisa apjukumu un pat bailes. Tāpēc gaisma un tumsa ir jēdzieni ar dziļu nozīmi. Ne jau velti dzīvība, gudrība un zināšanas tiek salīdzinātas ar gaismu, bet tumsa – ar nezināšanu, dusmām, iznīcību un nāvi.

Kādā vietā Jēzus saka: “Staigājiet gaismā, kamēr jums ir gaisma.” Citiem vārdiem – dzīvojiet patiesībā, kamēr jums ir dzīvība. Kas ir tā patiesība, kuras dēļ dzīvojam? Kas ir tie orientieri, pēc kuriem vadāmies? Adventa laiks mums liek pārdomāt un rast atbildes uz virkni nozīmīgu jautājumu par sevi, dzīvi un patiesās dzīvības avotu – Dievu

Notikumos, ko apraksta šodienas evaņģēlijs, mums tiek atklāts svarīgs ticības aspekts. Ticēt nenozīmē akli uzticēties vai būt lētticīgam. Grieķu valodā vārdam ticēt ir plašāks pielietojums, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Ticība pēc būtības ir darbība. Tā liek meklēt, atrast, iepazīt un pieskarties jeb pasniegt roku sveicienam. Savā ziņā tieši pieskāriens ir tas, kas vislabāk apraksta ticību – vēlmi būt tuvu Dievam ar visu savu būtību. Turklāt ticība ļauj pieredzēt, ka mūsu vēlme pieskarties Jēzum izraisa abpusējas darbības efektu. Tāpēc ticība pavisam noteikti ir Dieva dāvana, kas ļauj mums iepazīt Dieva gribu, kurš vēlas mūs uzņemt savas klātbūtnes kopībā, darīt mūs par dalībniekiem mūžīgajā dzīvībā.

Šodien, pieminot Mārtiņa Lutera uzsākto reformāciju, nevaram nepieminēt šī procesa izraisīto pārmaiņu apmēru. “Luters pārskatīja pašu fundamentālāko esības problēmu – cilvēka attieksmi pret Dievu un pret Baznīcu. Viņš noliedza oficiālās Baznīcas svētumu, pasludinot, ka vienīgais ticības avots, vienīgā autoritāte ir paši Svētie raksti, Bībele, nevis tās vēlākie skaidrojumi Baznīcas interpretācijā. Viņš noliedza, ka cilvēka dvēsele var tikt atpestīta ar Baznīcas starpniecību. Cilvēks pestīšanu gūst pats, nevis ar labiem darbiem vien, nevis ar zemošanos, bet ar savu ticību Dieva žēlastībai. Svarīga nav ārējā reliģiozitāte, dāvanas baznīcai, bet Dieva dāvāta ticība. Dumpīgais Luters deva ticībai jaunu pamatu – cilvēka personisko saistību ar Dievu, nevis ārējo, bet iekšējo ticību.”* Var droši sacīt, ka Reformācija ienesa pārmaiņas visā Eiropā un Rietumu pasaulē – kultūrā, mākslā, tirdzniecībā un izglītībā.

Šodienas evaņģēlijs ir īpašs ar to, ka Jēzus liek mums vērot putnus un puķes. Vai tas nav brīnišķīgs aicinājums? Jēzus it kā grib sacīt: “Noliec malā savu nemitīgo skriešanu un raizes. Paskaties uz puķēm laukā! Paskaties augšup uz putniem! Tie dzīvo, netiecoties pāri noliktajam vajadzību mēram, un tomēr tiem nekā netrūkst!” Raksti saka, ka tie visi izteic Dieva godību. Visas radības meklē un uzņem barību. Putni pulcējas tur, kur ir barība, un lauka ziedi no augsnes uzsūc barības vielas, bet tie nemeklē vairāk, kā tiem nepieciešams, un pārtiek no tā, ko Dievs sagādājis. Tie dzīvo, aug un vairojas apstākļos un vietās, ko tie nespēj mainīt, un tomēr, kā saka Kungs, tie pateicas Dievam. Tāda ir Dieva noliktā kārtība visai dzīvajai radībai, ieskaitot cilvēku. Jēzus aktualizē šo tēmu, jo Dieva kārtība rada spriedzi un izaicinājumu vienīgi cilvēkam. Kāpēc tā?

Lasot šodienas evaņģēliju, sāk šķist, ka Jēzus sacītais padara bauslības prasības vēl smagākas. Tomēr ir kāda izšķiroša Jēzus ievadfrāze – “Bet Es jums saku (..)” Kristus ar to iesāk rakstu mācītāju un farizeju taisnības izvērtējumu, atklājot klausītājiem garīgo līderu maldīšanos pašu iedomātās prāta konstrukcijās. Viņi precīzi pārzināja bauslības burtu, bet bija pazaudējuši tās garu. Proti, tie mācīja, ka taisnība Dieva priekšā ir panākama ar ārišķīgu, precīzu bauslības prasību izpildīšanu. Taču bauslības mērķis ir atklāt cilvēkam tā nomaldīšanās dziļumu, atsvešināšanos no Dieva, un rādīt ceļu pie glābšanas avota – iemiesotās žēlastības – Kristus. Kā apustulis Pāvils rakstīja: “(..) bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti(..) mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti.” ¹ Tāpēc šī Jēzus ievadfrāze – bet Es jums saku – ir šodienas evaņģēlija atslēgvārdi. Es pat teiktu, ka tie ir drošas cerības, dzīvības un patiesa prieka vārdi. Mūsu Kungs atklāj patieso vainu, ievainojumu, kam ir jātop dziedinātam, sastopoties ar Dieva žēlastību.