Reformācijas svētkos, 31. oktobrī.



Šodien luteriskā baznīca svin Reformācijas svētkus. Lutera aizsāktā baznīcas reformācija jeb atjaunošana ir pamatota apustuļa Pāvila vārdos: “(..) jo tajā [evaņģēlijā] Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: “taisnais no ticības dzīvos.” (Rom 1:17) Citiem vārdiem – uzticēšanās, pieķeršanās un padošanās Dieva taisnībai, kas meklē izglābt grēcinieku, sniedz dzīvību. Te nav runa par bioloģiskiem dzīvības procesiem, bet gan dzīvību kā cilvēka dzīves norisi, kas beigās iesniedzas mūžībā. Mūsu dzīve, Pāvila vārdiem, ir “līdz ar Kristu apslēpta Dievā”, un šo dāvanu mēs atrodam dzīvību sniedzošajā evaņģēlija vēstī, ko satveram vienīgi ticībā. Līdz ar to, var droši apgalvot, ka uzticēšanās evaņģēlija patiesībai sniedz patiesu dzīvību – kur nav Kristus, tur nav mierinājuma un patiesas dzīvības.

  
Šodien mēs svinam Pļaujas jeb Pateicības svētkus, lai pateiktos Dievam par visu, kas mums ir dots. Vārds “pļauja” pats par sevi liek domāt par maizi jeb ēdienu, ko saņemam sava darba un zemes auglības rezultātā. Taču ir jāatzīst, ka mūsdienās vairumam no mums ikdienas nodarbes nav saistītas ar lauksaimniecību, un tāpēc nav arī dzīvu asociāciju, kā tas bijis mūsu vecvecākiem. Turklāt šodien lauksaimnieku izaudzētie pārtikas produkti, pirms nonākt veikalu plauktos, kur mēs tos nopērkam, tiek rūpnieciski pārstrādāti, glīti iesaiņoti vai sapildīti košās tetrapakās, kas vēl vairāk mūs attālina no tīrumiem, vagām un kūts. Un tomēr, mums visiem ir nepieciešama pārtika, lai mēs varētu dzīvot, kustēties un strādāt. Tāpēc šie svētki, kas izsenis svinēti kā pateicība Dievam par Viņa dāvātajiem un svētītajiem lauku un dārzu augļiem, ar ko iztikt līdz nākamai ražai, ir aizvien aktuāli arī mums.