Spēja redzēt ir liela dāvana, to laikam pa īstam sākam novērtēt tikai tad, kad šī spēja top apgrūtināta. Turklāt spēja redzēt nodrošina racionālo un empīrisko pasaules uztveri. Tāpēc arguments “ja, neredzēšu, neticēšu” ir tik ļoti pazīstams un saprotams. Arī Bībelē lielākie notikumi ir cieši saistīti ar redzēšanu. Vārdu salikums “esmu redzējis”, vai “manas acis skatīja” ir atrodams teju vai katrā Bībeles nodaļā. Tāpēc pavisam droši var sacīt, ka redzēšanai ir izšķiroša nozīme arī ticībā.

Te varam nedaudz atskatīties uz Zvaigznes dienas notikumu, kurā austrumu gudrie spēja redzēt to, kas citu acīm bija apslēpts. Viņi redzēja Jēzus zvaigzni. Zvaigznes dienas svētrunā es sacīju, ka mums šī Zvaigzne ir Kristus baznīca, draudze. Vieta, kur Dievs aicina cilvēkus, lai tie atklātu un sastaptu kādu, kurš vienīgais ir Kungs un Ķēniņš. Un svētīgs ir tas cilvēks, kas to atzīst un pieņem, kuram vecais Hērods vairs nav vienīgais un labākais sirds un dzīves stāvoklis. Šis ir tas svarīgais dzīves pavērsiens – no sevis pie Jēzus, no ierobežotā uz brīvību.

Pravieša Daniela sacītajam ir ļoti ciešs sakars ar Zvaigznes dienas notikumu. Pirmkārt, tāpēc, ka šie vārdi tika sacīti laikā, kad Daniels atradās Persijā. Pravietis tika iecelts par vadītāju zemju pārvaldniekiem. Viņš bija labākais no trim, jo bija apveltīts ar izteiktu gudrību. Nav šaubu, ka Daniela pravietojumi un to skaidrojumi kļuva par “svētiem” tekstiem daudziem Persijas magiem. Eņģeļa sacītais Danielam: “Svētīts, kas gaida un sagaida... bet tu ej līdz galam” varēja kļūt par vadmotīvu trim austrumu gudrajiem, jeb magiem, kas mēroja tālu ceļu, lai atrastu jaundzimušo ķēniņu.

Otrkārt, kā to var noprast no Zvaigznes dienas evaņģēlija, zvaigzne, ko redzēja trīs ceļinieki, nebija kosmisks vai planetārs notikums. Zvaigznes vai planētu mainīgā kustība, nozušana un parādīšanās būtu priekšvēstneši kosmiskai katastrofai. Jau svētais Jānis Zeltamute rakstīja, ka šī zvaigzne bija garīgs redzējums jeb atklāsme tiem, kas meklēja patiesību. To, Daniela vārdiem, spēja redzēt un saprast tikai gudrie. Ļaunai, patmīlīgai, pašpietiekamai un lepnai sirdij, šis notikums palika apslēpts. Kā rakstīts šodienas evaņģēlijā, izdzirdot austrumu gudro jautājumu: “Kur ir jaundzimušais ķēniņš?” ķēniņš Hērodos ļoti uztraucās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Tie neko nebija redzējuši, jo viņu sirds nemeklēja nedz patiesu glābēju, nedz gribēja mainīt savas dzīves virzienu. Tomēr tas netraucēja Hērodam un citiem ļaudīm vadīt savas dienas ierastā ritumā.

Ir pienācis Ziemsvētku vakars. Kristus dzimšanas svētki ir klāt! Taču šogad tie ir citādas noskaņas apvīti. Lai arī esam sagatavojuši dāvanas, un arī svētku galdam viss sarūpēts, tomēr kaut kas nav kā ierasts. Es to aprakstītu kā savādu klusumu, ko nojauš, uztver tikai sirds. Svētku priecīgo, gaišo noskaņu caurauž neziņa, satraukums, dusmas, bet kādiem - pat zaudējuma sāpes. Tā ir kā izolējoša kārta, kas slāpē ierasto svētku atmosfēru.

Bet vai Ziemsvētkiem piederīgais prieks ir tik pašsaprotams? Kā jau būsim pamanījuši, ieradumiem līdzejošās noskaņas mēdz būt subjektīvas. Ja nu ar šo svētku noskaņu ir līdzīgi? Pirmā doma, kas ienāk prātā, ir noliedzoša – tā nevar būt! Kas par muļķīgu jautājumu? Bet nesteigsimies ar secinājumiem. Jēzus dzimšanas stāsts ir apvīts ar līdzīgu klusumu.

Ar drošu pārliecību var sacīt, ka šis Adventa laiks ir visneparastākais pēdējās desmitgadēs. Tas īpašā veidā skāris ikvienu cilvēku. Vēl nekad tik ļoti aktuāls nav bijis jautājums – ko nesīs rītdiena? Vai šī ir pēdējā diena man, maniem tuvākajiem? Kas sagaida manu tuvinieku, kurš šobrīd atrodas īpašajā slimnīcas nodaļā? Un kas būs ar darbu un ienākumiem? Kā organizēt mājas dzīvi? Kā lai dzīvo šādos apstākļos?

Ziņas par inficētajiem, slimnīcās nogādātajiem un mirušajiem ir aktuālā informācija visos ziņu atvērumos. Jā, šis patiesi ir visus aptverošs Advents! Nav neviena, kas būtu vienaldzīgs. Pat tie, kas noliedz pandēmijas nopietnību, par to runā, dalās ar viedokļiem, viltus ziņām, aicina uz protestiem. Visus ir skārusi šī realitāte. Kur mēs ejam? Kas mūs sagaida? Ko lai darām?

Apustulis Pāvils par saviem laikabiedriem sacīja: “Apgalvodami, ka ir gurdi, tie izrādījās muļķi.” (Rom 1:22) Šos vārdus apustulis lietoja, runādams par cilvēkiem, kas pamatpatiesības vērtēja pēc sava prāta iegribas, tā, it kā tās būtu viņu pašu radītas. Proti, to, ko tiem atklājis Dievs, tie piedēvēja sev, un sekojoši slavēja sevi, nevis patiesības autoru. Kā rezultātā, kā sacīja Pāvils, šie cilvēki ir “kļuvuši tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies.” (Rom 1:21)

Šodien šī pašgudrība ir redzama vai ik uz soļa. Tā atrodama ne tikai “dīvānu komentētāju” komentāros, bet arī sabiedrībā zināmu un augstus amatus ieņemošu cilvēku izteikumos publiskā telpā. Viens no pēdējā laika siloģismiem ir atsaukšanās uz kristīgām vērtībām kā cilvēcību raksturojošiem lielumiem, kam būtu jāveicina iecietība, līdzjūtība un mīlestība sabiedrībā, tajā pašā laikā pašu kristietību apzīmējot kā neiecietības sējēju. Turklāt vēl piezīmējot, ka baznīca ir šķirta no valsts, un tās viedoklis nav saistošs. Patiesi, šajos apgalvojumos trūkst loģikas. Par baznīcas un valsts šķirtumu var piekrist, tas ir objektīvi, bet par viedokļa paušanu gan nē. Jo demokrātiskajā sabiedrībā tiesības uz viedokli deklarē Satversme. Kas attiecas uz baznīcas lomu rietumu kultūrā, tad jāpatur prātā, ka tādi jēdzieni, kā cilvēcība, iecietība, žēlsirdība, piedošana un mīlestība ir kļuvuši par pamatu mūsu kultūrai, pateicoties tieši Kristus baznīcai. Te ir vietā piezīmēt, ka vārds “kultūra”, nozīmē kopšanu, uzturēšanu. Sabiedrība var pastāvēt, tikai kopjot un sargājot pamatvērtības, proti, turoties pie patiesības. Tāpēc piesaukt “cilvēcību” raksturojošās vērtības atrauti no kristietības ir absurdi. Ja atmet šo jēdzienu avotu, Dievu, tad tie paliek tikai tukši vārdi, kuru nozīmi mēs varam skaidrot katrs pēc savas samaitātās iztēles. Un kas gan labs var nākt no šādas neprātīgas un aptumšotas sirds?

Kas mūs sagaida pēc...? Šis jautājums kā tēmas pieteikums ir atrodams teju katrā ziņu lapā. Lai arī Jēzus laika Izraēlu neplosīja pandēmija, ļaudis nodarbināja līdzīgs jautājums – Kas mūs sagaida nākotnē? Tas netieši ieskanas šodienas evaņģēlijā.

Jēzus darbošanās ir “sakustinājusi” sabiedrību, izraisot runas, un, kā tas parasts, arī baumas. Ko mums atnesīs šī sludināja aktivitātes? Šīs runas ir sasniegušas arī pēdējo vecās derības pravieti Jāni, kurš tobrīd atrodas ieslodzījumā. Jaunumus viņš saņem no saviem mācekļiem. Taču šoreiz tie ir satraukti, un tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus ar jautājumu: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums citu gaidīt?” Šī uzdevuma mērķis ir skaidrs. Patiesību par Jēzu nevar uzzināt tirgus laukumā vai krogā, tā ir atrodama, sastopoties ar viņu. Turklāt nederēs paskatīšanās pār žoga malu vai priekšā stāvošo pleciem. To skaidri izsaka arī Jēzus atbilde atnācējiem: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” “Sakiet visu, ko dzirdat un redzat”, pavisam noteikti ietver kopā pavadītu laiku, uzmanīgu vērošanu un klausīšanos. Un patiesi, tiem ir ko pārdomāt un kopā likt, lai sagatavotu atbildi savam skolotājam. Viens ir skaidrs, ja Jēzus ir Vecajā Derībā apsolītais Glābējs, tad ir pienākusi pravieša Jesajas pieteiktā Dieva atnākšana: “Viņš nāk jūs glābt. Tad aklajiem atvērsies acis, un atdarīsies kurlā ausis...” (Jes 35:4)

Gan jau katram no mums ir prātā ainas no kinofilmas vai romāna par jūras braucējiem, kur neatņemama sižeta daļa ir biezā miglā vai vētrā nokļuvis kuģis. Kapteinis kopā ar stūrmani, izmisīgi mēģinot saskatīt jel kādus orientierus, negaidīti piedzīvo kuģa uzskriešanu sēklim vai klintīm. Skan trauksmes zvans, komanda cenšas glābt, kas glābjams, taču viļņu spēks ir neapturams. Cauri bangām skan palīgā saucieni, vieni meklē glābiņu laivā, citi tveras pie peldošiem priekšmetiem, beigās tikai daļa no komandas izglābjas no bojāejas. Nav šaubu, orientieru neesamība neizbēgami noved pie katastrofas vai apokalipses.

Divdesmitā gadsimta sākumā jūras un aviācijas terminoloģijā tika ieviests glābšanas signāls “Mayday” (m'aidez), kas tulkojumā no franču valodas nozīmē, “steidzies man palīgā”. Zīmīgi, ka līdzīgi vārdi ir atrodami Bībelē: “Steidzies, ak Kungs, mani izglābt!” (Ps 70:2) Vajadzība pēc glābēja ieskanas arī pirmās Adventa svētdienas evaņģēlijā – “paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” (21:28)

Iemesls, kādēļ Jēzus stāsta šo līdzību, ir Pētera jautājums: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani?” Jā, cik reizes man ir jāpiedod? Jēzus atbilde ir, “līdz septiņdesmit reiz septiņām” – tas ir līdz 490 reizēm. Citiem vārdiem, piedošana neparedz ierobežojumu. Šis apgalvojums izriet no Jēzus sacītā: “Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs... piedodiet un arī jums tiks piedots!” (Lk 6:36-37) Turklāt piedošanai ir tiešs sakars ar dzīvību. Mūsu Tēvs lūgšanā mēs sakām: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dienišķā maize ir viss, kas nepieciešams dzīvībai, vienai dzīves dienai un tās pamatā ir piedošana, jeb Dieva līdzcietība un žēlastība. To var izteikt arī šādi - kur ir piedošana, tur ir dzīvība un otrādi.

Te nu mēs, tāpat kā Pēteris, sastopamies ar nopietnu izaicinājumu. Jēzus līdzība nepārprotami izceļ piedošanas saikni ar dzīvību un kā pretstatu tam – nepiedošanu kā nebeidzamas ciešanas. To, cik smagi ir atrasties nepiedošanas stāvoklī, būs piedzīvojis ikviens no mums. Kaut kas mūsos ir tāds, kas nekļūdīgi atpazīst šo nāvīgo stāvokli. Tā ir sirdsapziņa. Tieši par to ir šodienas līdzība.

 
"Kristīgā dzīve pastāv un ir ietverta trijās lietās – ticībā, cerībā, mīlestībā." (Mārtiņš Luters)

Šis Lutera citāts ir ne vien precīzs Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētku lozungs, bet arī trāpīgs šīs dienas lasījuma tēmas pieteikums.

Farizeju sūtīti ļaudis jautā Jēzum, vai ir atļauts maksāt ķeizaram nodevas. Nav šaubu, jautājums par nodevām tiek uzstādīts ticības kontekstā – vai ticīgajiem jūdiem ir jāmaksā Romas ķeizaram nodevas? Tomēr ar šodienas pieredzi ikviens uzmanīgs lasītājs te saskatīs arī politisku tēmu. Taču evaņģēlija notikums ļauj secināt, ka ticībai nav tik daudz konflikta ar naudu (bez maksājuma līdzekļiem nav iespējams iegādāties pārtiku, apģērbu nedz ko citu sadzīvei nepieciešamo), bet pavisam noteikti ir spriedze ar politiku, kā to precīzi izceļ Jēzus vārdi: “neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevar kalpot Dievam un mamonam.” (Mt 6:24)

  

“Mājas, mīļās mājas!” ir sens un tik saprotams apgalvojums. Taču šodien daudziem pandēmijas ierobežojumi atrašanos mājās ir padarījuši par lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiku. Atsevišķos gadījumos tas pat ir novedis pie neiecietības un vardarbības. Tāpēc mājas vienai daļai cilvēku vairāk asociējas ar sava veida ieslodzījumu. Ne jau velti, pie pirmajiem ierobežojumu atvieglojumiem, lielākā daļa sabiedrības metās ārā no mājām, lai izbaudītu brīvību. Prom no ierastā, apnikušā, nogurdinošā un kaitinošā.
 

Uz šī fona, šodienas evaņģēlija notikums, iespējams, kļūst daudz aktuālāks, nekā līdz šim. Te ir kāds tēvs, galma ierēdnis, kurš, dēla slimības nomākts, dodas ārā no mājas, meklējot glābiņu dēlam un sev. Kānā ir ieradies Jēzus, un ziņa par šo “brīnumdari” ir sasniegusi Kapernaumu. Tad nu tēvs dodas gandrīz divdesmit kilometru tālajā ceļā prom no mājām – prom no nogurdinošās ikdienas pretī brīnumam. Savā ziņā mēs ikviens varam arī sevi ieraudzīt šajā notikumā.