Augstākā baušļa vai dzīves pamatprincipa noskaidrošana neizbēgami noved pie daudz lielāka jautājuma – kas ir dzīves mērķis? Ar šo faktu negaidīti sastapās kāds no jūdu likuma zinātājiem, kurš vērsās pie Jēzus ar viņaprāt pietiekami sarežģītu jautājumu – kurš ir augstākais bauslis? Mēs varētu domāt – kas gan tur tik sarežģīts? Vecajā derībā taču ir atrodami desmit baušļi, no kuriem pirmo – “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs” – varētu arī likt par augstāko. Taču jūdu tradīcijas gaismā viss nebija tik vienkārši, jo pastāvēja uzskats, ka Dievs Mozum ir iedevis 613 priekšrakstus, no kuriem 365 ir atbilstoši dienu skaitam gadā un 248 pēc paaudžu skaita kopš radīšanas. Kamēr atsevišķi rabīni, piemēram, rabīns Hilels* mācīja, ka augstākais bauslis ir: “Tas, kas ir neciešams tev, nedari to savam tuvākajam”. Bet rabīns Akiba* norādīja, ka visa bauslība ir izteikta trešās Mozus grāmatas vienā pantā: “Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (19:18) Un šis nebūt nebija vienīgais viedoklis. No šāda skatupunkta raugoties, nākas atzīt, ka tēma diskusijai tomēr bija pietiekami nopietna. Taču atbilde uz jautājumu nāca negaidīti ātri, un, kā lasām Marka evaņģēlijā, rakstu mācītājs vien piebilda: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji...” (Mk 12:32)

Kristus mīļotie!

Evaņģēlists Lūka mums stāsta par notikumiem sabatā kāda farizeja namā. Viņa ielūgumu Jēzus pieņēma, neraugoties uz savu nosodošo attieksmi, – farizejus Viņš uzlūkoja kā liekuļus dēļ viņu neīstās svētulības un sirdis nocietinājuma pret visiem citādajiem. Arī farizejiem bija slepens mērķis – pieķert Jēzu kādos rituālās bauslības pārkāpumos, lai vēlāk apsūdzētu. Jēzus, protams, to zināja un tīri cilvēcīgi varēja no tā izvairīties. Tomēr Jēzus ieradās farizeja namā, jo Viņš izmantoja katru iespēju, lai būtu ar cilvēkiem un viņus mācītu ar savu piemēru. Vispirms Jēzus, pārkāpjot sabata aizliegumu, dziedināja tūskas slimnieku, tad mācīja pazemību vietas izvēlē pie galda, līdz kāds pauda domu: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bībeles grieķu oriģināltekstā lietots vārds makarios, kuram latviešu tulkojumā ir vairākas nozīmes: laimīgs, labvēlīgs, svētīgs un svētlaimīgs. Tāpēc teiktais varēja izskanēt gan kā apgalvojums, gan kā jautājums par svētlaimi Dieva valstībā. Un Jēzus sniedza atbildi par Dieva valstību un iespējām, kā tur nokļūt, līdzībā lietojot visiem labi pazīstamu mielasta situāciju.

Lasījums no Mt 5:20-26

Šodienas evaņģēlija lasījuma tematiskais virsraksts ir “Par slepkavību un dusmām”. Un patiesi, Jēzus aktualizē šo tēmu savā “kalna runā”. Dusmas, pavisam noteikti, nav tas, ar ko varam lepoties. Drīzāk ir jāatzīst, ka šī emociju izpausmes forma spēj sagādāt ne mazums galvas sāpju, izpostīt dzīvi pārnestā un burtiskā veidā. Tik tālu mēs varam vienīgi piekrist, bet ko Jēzus ir gribējis sacīt, aktualizējot šo tēmu?

Vispirms paraudzīsim, ar ko Jēzus iesāk savu plašo uzrunu. Tā iesākas ar vārdu “laimīgi”. Senākajā tulkojumā tika lietots vārds “svētīti”. Te arī varētu lietot vārdu “svētlaimīgi”. Laimes sajūta pavisam noteikti ir pretstats dusmām. Jēzus ievadrunā vārdu “laimīgi”, lieto deviņas reizes un noslēdz ievadu, sakot: “Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs.” Laimīgais desmitnieks! Kur var iegūt šo laimes pilnību? Pravieša Jesajas grāmatas 43. nodaļā atrodam divas Dieva sacītās frāzes: “Tu esi mans... un Es mīlu tevi...” Tās sasaucas ar tik pazīstamo teikumu Jāņa evaņģēlijā: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic nepazustu, bet tam būtu mūžīga dzīvība.” (Jņ 3:16) Dieva būtības apliecinājums ir ietverts vārdos – mīlestība un dzīvība! Lūk, pilnība, laimīgais desmitnieks ir atrodams pie Dieva. Klausi, turies pie Dieva un būsi laimīgs, priecīgs un dzīvs!

Pirms ķeramies pie šodienas evaņģēlija galvenās tēmas, ir svarīgi saprast notikuma fonu. Ap Jēzu ir sapulcējušies muitnieki un grēcinieki, lai Viņā klausītos. Acīmredzot Jēzus vārdi sakustināja šo cilvēku sirdis, sniedzot dziedinājumu. Tieši tas satrauc rakstu mācītājus un farizejus. Pirmie atbild par tautas garīgo izglītību, otrie – par tautas tradīciju saglabāšanu. Vai nav dīvaini, ka šos cilvēkus saniknoja Jēzus, kas ar saviem vārdiem atgrieza nomaldījušās dvēseles uz patiesības, ticības un apsolījuma ceļa? Jēzus vārdiem runājot, tie norakstīja zaudējumos nomaldījušos un pazaudētos cilvēkus. To apstiprina Viņa līdzības ievadvārdi: “Kurš no jums, kas vienu pazaudējis?” Viņš grib sacīt: “Lūk, te ir ne tikai viena avs un viena drahma (mazas vērtības naudas gabals), bet vesels pulks pazudušo un nozaudēto! Priecājieties līdz ar eņģeļiem, jo Es viņus esmu atradis! Pievienojieties izglābto pulkam!”

Debesbraukšanas diena Baznīcas kalendārā vienmēr ir ceturtdienā. Tas neviļus liek domāt, ka šie svētki ir mazāk nozīmīgi, nekā Lieldienas vai Vasarsvētki, taču tas nebūt tā nav. Gluži otrādi – Debesbraukšanas diena ir izšķirošs notikums Jēzus ciešanu un Augšāmcelšanās notikumos. Noskaidrot, kas tajā ir tik nozīmīgs, ir šodienas lielais uzdevums. Ievadam mazs Lutera citāts: “Kamēr Viņš (Jēzus) bija uz zemes, Viņš bija tālu no mums, bet tagad Viņš ir ļoti tuvu.” Tajā nudien nav nekādas loģikas, bet tieši tāpēc ir vēl jo vairāk intriģējoši.