Glābējs neziņas ūdeņos. Mt 8:23-27

Vecās derības laika cilvēkiem dzejas grāmatu teksti bija labi zināmi. Sasniedzot divpadsmit gadu vecumu, ikvienam zēnam bija jāzina no galvas visa psalmu grāmata. Zinot šo faktu, drīzāk varētu brīnīties par šīs zīmes aculiecinieku jautājumu: “Kas Viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” Tā vien gribas izsaukties: “Kas gan cits, ja ne Kungs, Pulku Dievs!” Raugoties uz šīm sakarībām, viss šķiet tik vienkārši un saprotami, ja vien tas nebūtu stāsts par Dieva klātbūtni mūsu dzīves “laivā”. Iespējams, ka ar mums ir vēl sliktāk, nekā ar Jēzus mācekļiem, kas vismaz metās pie Jēzus, saukdami pēc palīdzības un glābiņa.

Mūsu apsēstība pēc brīvības – pašnoteikšanās un pašpietiekamības – mūs ir ievedusi lielās neziņas ūdeņu plašumos. Ar visām savām zināšanu un iespēju ambīcijām esam nonākuši līdz pasakā minētājam uzdevumam bez risinājuma – “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko.” Iespējams, televīzijas piedāvātie 138 kanāli* ir mēģinājums radīt mūsos drošības sajūtu, ka tur var atrast to “nezin ko”. Vai nav savādi, ka ieguvuši autonomiju savam ES, neesam kļuvuši spējīgāki tikt galā ar izmisumu, aizvainojumu, dusmām un agresiju? Mēs esam kļuvuši par vergiem sev pašiem – nodarbināti ar sevi, ar savām problēmām, ambīcijām un apdraudējumiem. Katra šo apstākļu izraisītā “vētra” deformē mūsu dzīves laivas karkasu, līdz kāds devītais vilnis izrādās liktenīgais.

Izšķirošā detaļa šodienas evaņģēlijā ir brīdis, kad mācekļi atceras par Jēzu, kas guļ laivas galā. Par Viņu Dievs saka: “Mana uzticība un žēlastība ar Viņu, un ar manu vārdu Viņš stiprumā augs. Es likšu pār jūru Viņa roku un pār upēm Viņa labo roku.” (Ps 89:26) Dieva Dēls, Radītāja pilnības un godības atspulgs, ir vienīgais miera un drošības garants un cerība. Viņa roka spēj klusināt mūsu dzīves vētras, palīdzot mums atbrīvoties no izmisuma, aizvainojuma, dusmām un agresijas – no verdzības sev pašiem. Mūsu dzīve spēj plaukt un pastāvēt, vienīgi atgriežoties pie Patiesības avota, kurā varam smelt piedošanu, līdzcietību, mīlestību un dzīvību. Galvenais ir atgriezties, mainīt virzienu no sevis pie Viņa. Piekritīsiet, airēt laivu atklātā jūrā var tikai tad, ja zini, kur ir tuvākais krasts. Kopā ar Dievu varam būt droši, ka sasniegsim krastu, miera ostu, jo Viņš zina pareizo virzienu. Galu galā, mūsu dzīve virzās pretī pēdējai vētrai, kad sasniegt to krastu, kur Dieva žēlastībā mums sataisīta mājvieta, mēs varam vienīgi tad, ja pie stūres ir Kristus, – kā ir rakstīts: “Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” Tad jautājums – “Kas Viņš ir, ka vēji un jūra Viņam paklausa?” – top par ievadu ticības apliecinājumam: “Es ticu...” Āmen.