Mīļie draugi. Šodienas Evaņģēlijā mēs sastopam divus cilvēkus, kuru dzīvība, dzīve aizplūst kā ūdens no saujām. Viena ir maza meitenīte – viņas dzīve, kas tikai iesākusies, pēkšņi izdziest. Otra ir sieviete – viņas dzīves gadi aizrīt lēnā, bet neapturamā spēku izsīkumā. Tas nav pēkšņs notikums, bet lēna, ilgstoša izdzišana, kas viņu nošķir no tuviniekiem, draugiem un sabiedrības – no visa, kas reiz sagādāja prieku un sniedza gribu dzīvot.

Evaņģēlijs mūs šorīt aizved uz nelielo Galilejas pilsētu Naini. Tur sastopas divas pavisam atšķirīgas procesijas. Viena ir dzīvības pilna, tās priekšgalā ir Jēzus, kas ar mācekļiem un lielu ļaužu pulku dodas augšup uz pilsētu. Otra ir bēru procesija. Tās priekšgalā ir māte un pilsētas iedzīvotāji, kas pavada uz kapsētu atraitnes vienīgo dēlu. Dzīvības procesija virzās augšup, kamēr bēru gājiens virzās lejup. Dzīvība sastopas ar nāvi. Cerība sastopas ar izmisumu. Gaisma sastopas ar tumsu. Šis ir cilvēces dzīvības un nāves robežpunkts – gājums bez Kristus vai ar Kristu.

Kurš gan no mums nav sajuties kā šie zvejnieki Galilejas ezera krastā – esam smagi strādājuši, bet nekā neesam dabūjuši. To var attiecināt gan uz indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Cilvēki pūlas, strādā, meklē, bet rezultātā ir vien tukšas rokas, nogurusi sirds un dažkārt arī sarūgtinājums. Cik daudz ir šādu pagurušu un entuziasmu zaudējušu cilvēku mums līdzās…? Tā vien šķiet, ka arī no mūsu Valsts ir palikusi tikai ārēja forma bez patiesa dziļāka satura – vien neatlaidīgas vēlmes un apņemšanās to darīt par ziedošu un plaukstošu zemi. Tā ir kā Sīmaņa laiva – iztīrīta, izvilkta krastā, bet bez loma. Mums visiem pietrūkst kāda, kurš iedrošinātu vēlreiz iestumt dzīves laivu ūdenī un izmest tīklu zvejai. Bet tieši par šo iedrošinājumu un cerību ir šodienas evaņģēlijs.