Šodienas evaņģēlijā mēs sastopamies ar visai pazīstamu situāciju – vajadzība pēc Dieva rodas iztrūkumā. Pavisam droši varam sacīt, te vairs nav virspusējību. Kad trīs dienas esi pavadījis vietā, kur nav iespēju papildināt pārtikas krājumus (šajā gadījumā tuksnesī), esi gatavs pievērsties dzīves jautājumiem ar patiesu nopietnību. Citiem vārdiem, viss ir pavisam citādi, kad sirds ir pilna un “kurpe spiež”. Tad ticība, uzticība un paļāvība iegūst pavisam citu dziļumu. Pat vismazākās detaļas kļūst lielas un svarīgas, arī pats sevi sāc redzēt citā gaismā. Tā ir labākā ticības mācības stunda. Dieva apjausmai un iepazīšanai nav nekā kopīga ar virspusējību un mirkļa aizgrābtību.

   
Vasarsvētku dienas homīlijai esmu izvēlējies nedaudz provokatīvu virsrakstu. Patiesi, kāds sakars Vasarsvētkiem ar zikurātu un tā celtniekiem? Pirmajā brīdī šķiet sakara nav, bet nesteigsimies ar secinājumiem.

Šodienai paredzētie lasījumi nepārprotami pieskaras cilvēku kopības tēmai. Jēzus runā par mājošanu kopā ar cilvēkiem, un apustuļu darbu grāmatā apustulis Pēteris uzrunā milzīgu daudznacionālu ļaužu pūli, kas ieradies uz svētkiem Jeruzalemē. Līdz ar to viena no lielajām Vasarsvētku tēmām ir kopība Kristū un Viņa vārdā.

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!

Gribu iesākt ar nelielu, filozofa Andra Rubeņa citātu: „Nedod, dievs, dzīvot pārmaiņu laikos, – vēstī sens Konfūcijam piedēvēts izteikums. Varētu piekrist, ja pārmaiņas solītu atnest vien jukas, postošus karus, badu un iznīcību, taču pārmaiņu jēdzienam piemīt arī cita dimensija, kas sevī slēpj iespēju uzspridzināt stagnējošas sabiedriskās attiecības, kādu melīgu un stindzinošu ideoloģiju, pavērt ceļu cilvēka brīvas un radošas darbības realizācijai. Vērojot šādas pārmaiņas un, jo vairāk, tajās piedaloties, rodas vēlēšanās seno izteikumu pārfrāzēt: Ir liela laime un dieva dāvana dzīvot pārmaiņu laikā.”¹