“Tu esi mans... un Es mīlu tevi...” Jes 43:1, 4

Taču Jēzus sacītais par mūsu dusmām liek ieskatīties dziļāk šajā tēmā. Tas pavisam noteikti nav stāsts par Jēzus pieņemšanu vai apņemšanos ticēt Dievam. Mūsu problēma slēpjas nespējā izvēlēties starp brīvību un mīlestību. Lai arī ar prātu apzināmies, ka mīlestība ir svarīgāka, tomēr realitātē izvēlamies brīvību. Un, vai nav paradoksāli, ka šī tik cēlā lieta – brīvība – ir grēka postošais ierocis. Es gribu, man vajag, tas ir mans, – ir dažas mūsu brīvību raksturojošas frāzes. Un, ja kāds nostājas pret šo “manu brīvību” vai apdraud manas tiesības un drošību, tas neizbēgami aizdedzina dusmu degli. Kā vēl vienu aspektu Jēzus min kritiku. Vēlme kritizēt, meklēt vainīgo ir apdraudētās brīvības aizsargmehānisms. Tādējādi brīvībai nostājoties pirmajā vietā, griba kļūst centrēta uz sevi, mudinot mūs dominēt pār citiem, un visbeidzot mēs kļūstam par vergiem paši savām iegribām un fantāzijām. Proti, cilvēks vairs neredz savas rīcības motīvu kroplumu, jo par dievu ir kļuvusi “MANA BRĪVĪBA”. Starp citu, vai teiciens: “Katrs ir pats savas laimes kalējs,” ir tik nevainīgs?

Jēzus saka, kad “tu atceries, ka tavam brālim (līdzcilvēkam) ir kaut kas pret tevi, tad ej un izlīgsti ar savu brāli... Nevilcinies izlīgt...” (Mt 5:23-24) Atcerēties savu tuvāko un izlīgt, sevī ietver virkni pašaizliedzīgu darbību. Tas nozīmē atteikties no savas brīvības par labu tuvākajam mīlestības dēļ. Te gan nav runa par jebkādu mīlestību, bet to, kas atklājas pie krusta. Tieši tas top redzams Jēzus ciešanu stāstā, kā to tik skaisti izteiktu atrodam vienā no Adventa laika dziesmām:

“Nekāda cita griba
Nav Tevi spiedusi
Kā svēta mīlestība
Nākt uz šo pasauli,
Lai viņu visās mokās
Un lielā ciešanā
Tu ņemtu savās rokās
Un savā patvarā.” (Dz. gr., Nr. 11)

Ģetzemanes dārzā Jēzus tīri cilvēciski varēja izdarīt izvēli par labu brīvībai un atteikties no “biķera”, bet Viņa griba tika izteikta vārdos: “Mans Tēvs! Lai notiek Tavs prāts.” Jēzus atteicās no savām tiesībām, brīvības un gribas par labu Tēva sagatavotajam pestīšanas, līdzcietīgās mīlestības biķerim. To Viņš arī piepildīja, sākot ar tiesu, ciešanām un nāvi pie krusta. Par šo mīlestību Jānis raksta: “Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis.” (1Jņ 3:16) Un Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka: “Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās.” (Jņ 12:26) Tas nozīmē neko citu kā – ņemt savu krustu, aizliegt sevi (savu gribu), sekot un pat mirt. Jā, tas runā pretī mūsu patmīlībai, gribai un pasaulīgajai brīvībai. Bet tas ir pamatā dzīvības pastāvēšanai un kopībai (ģimenei, draudzei, sabiedrībai), kas pamatota mīlestībā. Ja mīlestība ir noteicošā, tad tā ved uz patiesu brīvību, kas dzīvības pilna. Jēzus dāvātais brīvības ceļš ir izteikts pavēlē: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu... mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt 22:36-38) Jēzus mīlestība ir patiesa brīvība – brīvība mīlēt, kas pamatota augšāmceltā Mīlestībā! Uzticīgā paļāvība spēj sacīt gribai: “Nē!”, jo tā tic visu, cer visu un panes visu. Mēs mīlam, jo Viņš mūs pirmais mīlējis! Ja mūsu augstākais princips ir Dievs, kura būtība ir izsakāma vārdā mīlestība, tad brīvība un mīlestība spēj pastāvēt kopā kā visu sakārtojošs, atjaunojošs un dziedinošs spēks. Jāņa Kristītāja dienas noskaņā mēs esam aicināti ikdienas apliecināt: “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3:30)

Āmen.