2019. gada 15. decembris
Vārdadienas:
Johanna, Hanna, Jana

Nedēļas lozungs

"Sataisiet Kungam ceļu; redzi, Kungs Dievs ar spēku nāk!" Jes 40:3.10

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Tezē svētbrīdis

sestdienās 19.00
14., 21. un 28. decembrī nenotiks

Iesvētību kurss
sāksies 12. februārī 19.00
pieteikšanās: guntars.dimants@lelb.lv
Uzzini vairāk

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@lelb.lv
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119, Rīga,
LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30

Padome
Kalpošana

Draudzes mācītājs Guntars Dimants

Guntars Dimants dzimis 1966. gada 19. janvārī. Teoloģisko izglītību ieguvis LELB Evaņģēlistu kursu apmācības programmā (1995) un Lutera akadēmijā (2001). Mācītāja amatā iesvētīts 2001. gadā. Pēc ordinācijas kalpojis Ķemeru, Dubultu un Bulduru draudzēs. 2004. gadā Sinodē ievēlēts par Rīgas iecirkņa prāvestu. 2007. gadā uz laiku komandēts kalpot Valmieras Sv. Sīmaņa draudzē.

2010. gada 10. aprīlī Guntars Dimants tiek konsekrēts par bīskapu un kļūst par arhibīskapa Jāņa Vanaga palīgu. Tā paša gada maijā viņu iecēla par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes sekretāru. Kopš 2012. gada 1. janvāra norīkots kalpot Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes ev. lut. draudze.

 
DSC07471_50


Saruna ar mācītāju

Mūsu draudzē mācītājs Guntars Dimants sāka kalpot 2012. gada janvārī, pirms tam bija darbs LELB Virsvaldes sekretāra amatā, kalpošana Valmieras, Dubultu, Ķemeru, Bērzes un Slokas draudzēs, studijas Lutera akadēmijā un Evaņģēlistu apmācības programmā.

Atbildot uz jautājumu „Kā un kāpēc kļuvi par mācītāju?” Guntars paskaidroja, ka cilvēks nevar tāpat vien sadomāt un kļūt par mācītāju – Luteriskajā baznīcā attiecībā uz mācītāja kalpošanu pastāv uzstādījums, ka ir jābūt ārējam un iekšējam aicinājumam.

Savukārt sākās viss ar Iesvētību kursu Slokas draudzē, kuru vadīja mācītājs Aivars Beimanis. Pēc iesvētībām Guntars aktīvi iesaistījās draudzes dzīvē. Gatavoja nodarbības svētdienas skolai – tolaik baznīcā bija daudz jauniešu un bērnu. Gadījās arī, aizvietojot mācītāju, nolasīt kādu Iesvētību kursa lekciju. Un tad cilvēki sāka teikt: „Tev vajadzētu mācīties ko vairāk.” Pašam Guntaram arī radās vēlme un entuziasms. Viņš sāka apmeklēt baznīcā dažādas lekcijas, kuru saturu vēlāk pārstāstīja draudzē, līdz kādā mirklī ārējais aicinājums saslēdzās ar iekšējo. Radās arī iespēja mācīties – 1994. gadā tika atvērta Evaņģēlistu apmācības programma (mācības notika katru sestdienu sešpadsmit mēnešu ilgumā), kuru Guntars 1995. gada rudenī sekmīgi pabeidza un tika ievests evaņģēlista amatā.

Sākumā palīdzēja mācītājam Beimanim Slokā - vadīja Bībeles stundas, gadījās lasīt arī sprediķus. Īpaši palika atmiņā kalpošana Bērzes draudzē, palīdzot  mācītājam Alfonam Vecmanim, kurš savulaik pasniedzis Svēto Vakarēdienu arī Latvijas Brīvvalsts prezidentam Kārlim Ulmanim. 1996. gada jūlijā mācītājs Vecmanis nosvinēja 90 gadu jubileju un pārtrauca kalpošanu, atstājot draudzes vadību savam palīgam evaņģēlistam Guntaram Dimantam.

Uzsākot aktīvu kalpošanu, laicīgo darbu nācās atstāt. Uz jautājumu: „Kā izdevās iztikt?” Guntars atbildēja, ka Dievs savus ļaudis neatstāj. Ekonomiski gan esot bijis diezgan grūti, jo 90. gadu otrajā pusē draudžu iespējas kaut ko maksāt mācītājam bija ārkārtīgi ierobežotas.  Lai nodrošinātu pastāvīgu ienākumu,  Majoru pamatskolā sāka strādāt par ticības mācības skolotāju, savukārt mācītāja kalpošanas atalgojums bija pamatā saistīts ar ziedojumiem.  Zinādami patieso stāvokli, cilvēki palīdzēja. Kāds draudzes loceklis pat samaksāja iekrājušos dzīvokļa parādu. „Nekādas pārdabiskas lietas nenotika,” saka Guntars. „Tie bija cilvēki, kuri bija gatavi ziedot un dalīties ar to, kas viņiem ir. Izdzīvot varēja; nekas pāri nepalika, bet arī nepietrūka.”

Paralēli kalpošanai Guntars studēja Lutera akadēmijā. Mācītāja amatā tika iesvētīts 2001. gadā. Kalpoja Ķemeru, Dubultu un Bulduru draudzēs, interima* apstākļos arī Valmieras Sv. Sīmaņa draudzē. 2004. gadā Sinodē ievēlēts par Rīgas iecirkņa prāvestu. „Laiks ar milzīgu dinamiku,” tā šo savas dzīves posmu raksturo Guntars. 2010. gadā 10. aprīlī pēc arhibīskapa aicinājuma Guntars Dimants tiek konsekrēts par bīskapu un kļūst par arhibīskapa Jāņa Vanaga palīgu. Tā paša gada maijā Guntaru Dimantu iecēla par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes sekretāru. Tā laika ekonomiskā krīze valstī smagi skāra arī baznīcu. Virsvalde bija tuvu maksātnespējai, un tās sekretāram nācās risināt daudzas sarežģītas problēmas un pieņemt smagus lēmums. „Tā bija laba skola,” saka Guntars.

2012. gadā Guntars Dimants atkāpās no Virsvaldes sekretāra amata un arhibīskaps viņu norīkoja par Jaunās Sv. Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. 

Saruna ar macītāju (turpinājums)

Kādi bija pirmie iespaidi, uzsākot kalpošanu mūsu draudzē?

Notika mācītāja maiņa, un par iemeslu tam bija nevis slimība vai mācītāja rotācija, bet pārkāpumi saimnieciskajā darbībā. Tāpēc iesākumā bija pagrūti, jo daļa draudzes neatzina šīs maiņas nepieciešamību, uzskatot, ka arī ar iepriekšējo mācītāju viss bijis kārtībā. Tas bija smagnējs fons. Lai cik tu skaisti runātu un jauki darbotos, fonā paliek neverbāls jautājums: „Kāpēc tu te esi un kur ir mūsu vecais mācītājs?” Un tas ir pilnīgi normāli, līdz visas lietas tiek skaidri un saprotami nokomunicētas.

Bieži gadās dzirdēt apgalvojumu, ka baznīca ir nemūsdienīga. Un patiešām, pirmās kristīgās draudzes veidojās laikā, kad ģimeniskā kopība nodrošināja izdzīvošanu, arī draudzes veidojās kā lielas ģimenes ar mantas kopību. Savukārt mūsdienās, kad sociālās aprūpes, aizsardzības un daudzas citas funkcijas nodrošina valsts, cilvēks gluži labi var iztikt viens, ja vēlas. Vai mūsdienu sabiedrībā, kas aizvien vairāk individualizējas, draudze nav kļuvusi par arhaisku veidojumu, kas tiek mākslīgi uzturēts un kam nav nākotnes?

Kā teica Sv. Augustīns: „Dievs cilvēkam sirdī ielika tādu tukšumu, kuru tikai Viņš pats spēj aizpildīt.” Lai arī cik daudzas lietas valsts nodrošinātu, cilvēka iekšējā vajadzība meklēt Dievu aizvien paliks. Pat ateistiskā Padomju valsts bija būvēta pēc tipiskajiem baznīcas kanoniem: visur bija klātesošas „ikonas” – Marksa, Engelsa un Ļeņina attēli, tika piekopti rituāli, rīkoti gājieni ar karogiem un „svētbildēm”, godināti pieminekļi un pašu radītie elki. Jau tas vien norāda, ka cilvēkam piemīt absolūta nepieciešamība pēc reliģiska formāta. Lai ko darītu valsts, lai kā nodrošinātu cilvēka dažādās vajadzībās, tā nekad nespēs aizpildīt šo iztrūkumu – nepieciešamību pēc baznīcas, tāpēc tā arī pastāv.

Protams, laicīgais fons baznīcu būtiski ietekmē. Mēs patiešām dzīvojam ļoti individualizētā sabiedrībā un aizvien vairāk redzam, ka šis ir ne tikai indivīdu laikmets, bet, ka ir radusies tāda absolūtas vienpatnības forma, kad vairs nav vajadzīga tieša saskarsme ar otru cilvēku. Mēs varam onlainā komunicēt ar simtiem cilvēku, nekad nevienu no viņiem nesatiekot, tikai atpazīstot pēc bildītes facebookā. Tas nenoliedzami atstāj iespaidu arī uz baznīcu. Cilvēki saka: „Dievkalpojumu taču var noskatīties televīzijā vai tiešsaistē internetā. Kādēļ man būtu jāiet uz baznīcu?” Arī ģimeniskums šodien ir iedragāts - mēs dzīvojam laikmetā, kad nukleārā ģimene vairs praktiski nepastāv, vajadzība pēc lielām saimēm, kas gadsimtiem mitinās vienuviet, ir zudusi.

Vai tiešām draudzes reiz izmirs?

Izmiršanas pazīmes ir. Rietumu pasaulē kristietība patlaban pārdzīvo krīzi. Tomēr, lai kādus aizvietotājus cilvēkam piedāvātu pasaule, iekšēji paliek ilgas un vajadzība pēc kopības, kas savienojumā ar reliģisko vajadzību cilvēku atkal atved uz baznīcu. Paradoksāli, bet tā nu tas ir – no vienas puses cilvēks no tās bēg, bet no otras puses atkal atgriežas.
Vienā vai otrā formā Dievs savu baznīcu vienmēr uztur dzīvu, pat ja būtu palikuši tikai desmit cilvēki. Un tādi laiki ir piedzīvoti. Mūsu pašu nesenā vēsturē tas ir Padomju laiks, kad atsevišķas baznīcas bija gandrīz tukšas, bet pienāca 1990. gads, un baznīcas bija tik pilnas, ka pietrūka vietu. Arī šodien nevarētu teikt, ka baznīcas būtu tukšas, dažās ir vairāk cilvēku, citās - mazāk. Cilvēki var izvēlēties kur siltāk, kur tuvāk, kur vieglāk piebraukt, kur mācītājs labāk runā. Baznīca, neskatoties uz paisumiem un bēgumiem, tomēr pastāv.

Kādu Tu gribētu redzēt savu draudzi?

Protams jebkurš mācītājs gribētu redzēt savu draudzi plaukstošu, augošu, lielu, ar vidējo vecumu 30-40 gadi. Tādu draudzi, kas būtu atsaucīga mācītāja aicinājumiem. Tomēr, noteikti pāri visam, mācītājam būtu svarīgi redzēt draudzi, kas pulcējas Kristus dēļ. Draudzes locekļus, kuri spēj apliecināt un tic tam, ko Kristus viņiem dod. Ka tas piešķir viņu dzīvēm jēgu un rada tādu drošu paļāvību, ka kopā ar Kristu viņiem pieder arī mūžība. Tas būtu pats svarīgākais.

Dinamisku, aktīvu un jaunu draudzi var mēģināt panākt ar dažādiem līdzekļiem. Var rīkot mūsdienīgus koncertus, tikšanās ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, aicināt lektorus, kuri stāstītu, kā kļūt par sekmīgu uzņēmēju, pamatojot to arī Bībelē. Noteikti, šādi eksperimentējot, baznīcas soli pildītos, jo cilvēki grib dzirdēt ko jaunu, kā savu dzīvi padarīt veiksmīgāku, sekmīgāku. Ja pie mums katru svētdienu dziedātu kāds ievērojams mākslinieks, piemēram, Kaupers vai Dons, un kādu reizi klavieres uzspēlētu Raimonds Pauls, cilvēku baznīcā noteikti būtu daudz vairāk, tomēr varētu jautāt: „Vai viņi tiešām nāk Kristus dēļ?”

Bija laiki, kad baznīcas izrotāja izcilākie mākslinieki, baznīcai mūziku sacerēja dižākie komponisti un to izpildīja slavenākie mūziķi. Tagad mums ir teātri, koncertzāles, klubi un vēl daudz kas cits un kaut kur arī baznīca, kur lielākā daļa cilvēku iegriežas tikai Ziemassvētkos. Var būt tomēr ir vajadzīgi šie priekšnesumi, vai mūsdienīgā vārdā saucot, – šovs?

Baznīcās notiek labi koncerti, bet apmeklējums ne vienmēr īpaši liels. Ir saprotams, ka Nacionālajā operā vai kompleksā „Arēna Rīga” šie koncerti būs kvalitatīvāki. Turklāt baznīcā var nebūt pietiekami silts, nav kafejnīcas, nevar uzstādīt mūsdienīgu aparatūru. Baznīca, kā vēsturiska ēka, nespēj konkurēt ar speciāli šim nolūkam uzbūvētu koncertzāli, tāpēc mēģinājums šo pasauli uzveikt šovbiznesā būtu ļoti liels izaicinājums un prasītu milzīgus ieguldījumus. „Vai baznīca ir aicināta to darīt?” ir labs jautājums.

Man gribas domāt, ka lielāko problemātiku tomēr rada patērētāju psiholoģija, jo tā liek cilvēkam savu dzīvi vērtēt pēc tā, kā viņam nav, un skatīties pēc tā, kas ir citam. Līdz ar to fonā vienmēr ir iztrūkuma un labklājības nosacījums. Ja baznīca cilvēkam palīdzētu kļūt aizvien veiksmīgākam, tad droši vien mēs varētu teikt, ka tā trāpa šīs pasaules interešu mērķī. Ja cilvēks zinātu, ka baznīcas apmeklēšana viņu padarīs par sekmīgu biznesmeni vai politiķi, tad tā, droši vien, būtu daudz apmeklētāka, jo piedāvātu aktuālu produktu.

Nenoliedzami, Baznīca arī savā veidā runā par veiksmi. Tomēr Baznīcas un Evaņģēlija izpratnē veiksmīgs cilvēks nav tas, kā to izprot šodienas sabiedrība, bet cilvēks, kurš spēj būt noderīgs savam tuvākajam. Bībelē visi pravieši un apustuļi spēlē ļoti lielu lomu savu līdzcilvēku dzīvē. Tomēr šādi veiksmīga cilvēka dzīve, pasaules acīs var likties nožēlojama, jo viņš nekļūst par ievērojamo politiķi, augstu valsts amatpersonu vai bagātu uzņēmēju, bet iegulda savu dzīvi savos līdzcilvēkos. Jo ģimeniskāks un uz kopību orientētāks tu esi, jo Bībeles skatījumā esi veiksmīgāks. Nevis indivīds, kurš plaukst un zeļ uz citu fona, bet cilvēks, kura vērtīgumu nosaka viņa ieguldījums līdzcilvēkos. Un tas kaut kā netrāpa mūsdienu cilvēku uzstādījumos.

Bet vai tādā gadījumā draudzei nebūtu jākļūst par sava veida skolu mūsdienu sabiedrībai, kur cilvēks mācās būt kopībā, mācās saskatīt citu cilvēku vajadzības un būt iecietīgam pret citu vājībām? Var būt draudzei jābūt par sava veida glābšanas riņķi tagad, kad pasaule aizvien vairāk grimst bailēs un vardarbībā?

Baznīcas viļņošanās ir saistīta ar krīzēm, kuras piedzīvo pasaule, jo lielāka ir krīze, jo baznīca kļūst aktuālāka. Kad iestājas krīze, tad cilvēks pārstāj mērot savu dzīvi pēc tā, cik viņš bija vai nebija sekmīgs pasaulīgos mērogos, jo šis šķietamais sekmīgums neglābj un nepadara dzīvi drošāku. Krīzes brīžos notiek sastapšanās ar patiesību, un baznīca sāk pildīties ar cilvēkiem.

Problēma ir tā, ka cilvēki primāri raugās, kā kļūt sekmīgiem, veseliem, un, ja baznīca to nesniedz, tad - kam tā būtu vajadzīga. Tomēr kādā brīdī būtu jānāk pie saprašanas, ka uz savu dzīvi ir jāraugās no cita skatupunkta – vispirms iekšēji jāsāk mainīties pašam, un tad mainīsies arī procesi ap tevi.

Uz baznīcu ir jānāk Kristus dēļ. Ja cilvēkos būtu skaidra apziņa, ka šeit var pieskarties Debess realitātei, būtu vieglāk runāt par jebkādām aktivitātēm. Ikviena kalpošana, kaut tā būtu baznīcas sakopšana, neradītu vairs problēmas, jo arī tā būtu iespēja atkal būt vietā, kur piedzīvojam savas dzīves vissvarīgāko, vislielāko sastapšanās notikumu. Ja vien cilvēki apzinātos, ka šeit, pat piedaloties saimnieciskos darbos vai sadraudzības pasākumos, ir iespēja būt līdzdalīgiem un atrasties saskarsmē ar Dievu, nevienu nebūtu jāpārliecina vai jāpierunā. Protams, tas skan nedaudz utopiski, tomēr jebkurā gadījumā būtu labi, ja cilvēki vismaz apzinātos, ka esot draudzē, ir iespēja pieaugt kopības apziņā. Tā ir fantastiska iespēja sevi pārbaudīt, pamēģinot, piemēram, kā tas ir, runāt ar veciem cilvēkiem. Cik daudz tevī ir pacietības? Vai tu spēj vēlreiz aiziet pie veca cilvēka uz mājām ar skaidru pārliecību, ka dzirdēsi to pašu, ko esi dzirdējis pirms nedēļas? Tādi jau mēs paliekam uz vecumu. Mēs vairs neatceramies, kur nolikām kafijas krūzi, bet skaidri atceramies, kas notika pirms 50 gadiem. Vienu dienu mēs tādi kļūsim, vai mūsu vecāki, un mums būs jāspēj ar viņiem runāt. Būtu labi, ja cilvēki novērtētu, ko Dievs viņiem piedāvā šajā kopībā, savā baznīcā, kur Viņš pats ir mūsu vidū, atgādinādams, ka esam Viņa mīlēti, Viņa bērni.


Sarunu pierakstīja Vita Avotiņa

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »