Sprediķis Mūžības svētdienā

Lasījums no Mateja evaņģēlija 25:1-13

 

Māc. Tālis Freimanis

Mīļā draudze!

Šodien ir Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena. To mēdz dēvēt arī par Svecīšu vakaru. Šajā dienā pēc tradīcijas mēs apmeklējam savus mūžībā aizsauktos mīļos viņu atdusas vietās, sakopjam kapiņus un, pieminēdami, aizdedzam kādu svecīti. Tad mēs domās pārstaigājam mūsu kopīgos dzīves ceļus, atceramies visu labo, kas kopā piedzīvots, un aizlūdzam par viņiem. Iespējams, ka pat lūdzam viņiem piedošanu par to, ka dzīves laikā neesam tā īsti pratuši apliecināt viņiem savu mīlestību. Mēs it kā gribam izlabot to, ko neesam izdarījuši, viņiem dzīviem esot. Dažkārt pat to ļoti nožēlojam, bet pagātni vairs nevar labot. Šodienas evaņģēlijs ir par nepaveikto un nokavēto, un par to, kā izvairīties no sāpīgākās pieredzes, nostājoties Dieva priekšā. Citiem vārdiem, Jēzus mūs mudina sagatavoties aiziešanas dienai.

Mācītājs Roberts Feldmanis mums māca, ka “tas nav veltīgi un tukši, ja mēs Dieva namā lūdzam, lai Dievs savā žēlastībā mūsu aizgājējus uzlūko: “Tavs prāts, lai notiek, ne mans”. (Mt 6:10; Lk 22:42) Aizlūgšanas ir dievlūdzējas draudzes saite ar draudzi, kas šinī brīdī nav klāt. Mēs, kopā ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem, esam saistīti arī ar neredzamu draudzi Tā Kunga godībā. Tāpēc mēs varam lūgt par mūsu mīļajiem mūžībā, un gan jau Dievs zinās, kā uz to atsaukties.

Tomēr šī līdzība runā par mums dzīvajiem. Te Jēzus atsaucās uz jūdu ciema kāzu tradīciju. Krāšņi saposušās jaunavas kopā ar līgavu muzicē un dejo mājas priekšā, gaidot līgavaini, bet viņa ierašanās nekad nav iepriekš noteikta. Viņš ierodas, kad grib, un neviens nezina īsto brīdi. Tas var notikt dienā, naktī vai nākamajā dienā. Un visiem ir jābūt gataviem iziet uz ielas līgavainim pretī. Tumsa dienvidos iestājas ļoti agri un pēkšņi, tāpēc lāpu lukturu līdzņemšana bija pašsaprotama. Pēc līgavaiņa sagaidīšanas kāzu nama durvis tika slēgtas un nokavējušies netika ielaisti.

Evaņģēlista Mateja alegorijā kāzu nams ir Dieva valstība un līgavainis ir Jēzus Kristus, kura otro atnākšanu mēs visi gaidām, bet eļļa ticīga, pazemīga un mīloša cilvēka sirds. Tradicionāli mēs saprotam, ka esam mudināti atcerēties par nāves neizbēgamību un laikus tai sagatavoties.

Lasīt tālāk



Jaunums lapā
Sadaļā "Mācītājs" publicēts raksts
"Saruna ar mācītāju. Pārdomas COVID laikā" >>

"Dažkārt tieši caur grūtībām notiek Dieva valstības pieskaršanās, tajā brīdī, kad mēs esam gatavi tam pievērst uzmanību. Un tad nāk visas atziņas un apskaidrības, tad iegūst nozīmi gan Jēzus sacītie vārdi, gan apustuļu iedrošinājumi, ka mēs esam viņu līdzstrādnieki, viņu darba biedri nu līdzmantinieki, un ka Dievs nav vienkārši lielais tēvs pāri visam, bet kā Pāvils saka, –  mēs viņu varam uzrunāt Abba – kā bērns uzrunā savu tēvu. Lielais kļūst tuvs un aizsniedzams."
(..)

Būt par Dieva esības dalībnieku, kā mēs to redzam Jēzus personā, tā ir iesaistīšanas, nevis norobežošanās. Sniegt palīdzību savu iespēju robežās tiem, kas ir vientuļi, kas ir izmisumā; kam nav, ar ko aprunāties, un šķiet, ka visi viņu ir pametuši, un vienīgais, kas pie viņa durvīm stāv, ir covids. Ir daudz cilvēku, kas ir saistīti, kas ir apsēsti ar šīs pasaules garu, kam ir vajadzīga palīdzība. Un Jēzus saka - uz priekšu! Un mēs to citādi nevaram mācīties un praktizēt, kā vien sastopoties ar pašu Krisu, kas ir apsolījis savu klātbūtni, un tas ir mūsu ticības avots un redzamā daļa."  Lasīt rakstu >>