Lasījums no Lūkas evaņģēlija 19:41–48 >>

Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Un tam bija patiesi nopietns iemesls, ko pilnībā saskatīt var, nedaudz pakāpjoties atpakaļ nodaļas tekstā. Proti, viss iesākas brīdī, kad Jēzus, jādams uz ēzelīša, pietuvojās svētajai pilsētai. Dodoties lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks, priecādamies skaļā balsī, sāka saukt: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!” Kādi no farizejiem lika Jēzum apsaukt mācekļus. Uz ko Viņš atbildēja: “(..) ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”

Pārējos evaņģēlijos ir minēts, ka mācekļiem pievienojās pilsētas iedzīvotāji. Proti, visi, kas bija dzirdējuši Jēzus vārdus un skatījuši brīnumus un zīmes, tika Gara apgaismoti un saskatīja Jēzū Glābēju. Tie vairs nespēja klusēt! Tuvojošies Pashā svētki, kad tika pieminēts, kā Dievs brīnumainā veidā izglāba tautu no Ēģiptes verdzības, ļāva ikvienam vērīgam cilvēkam saskatīt Jēzus darbos Dieva klātbūtni. Viss, kas bija cerēts, sapņots un ticēts ieguva realitātes nozīmi. Nav iespējams likt sirdij klusēt, kas pilna cerību un prieka. Ticības, cerības un spēka avots, kas ļāvis pastāvēt vislielāko pārbaudījumu priekšā, ir tapis redzams. Šie cilvēki bija iemīlējuši debesis – “Miers debesīs un gods augstībā!”

Ja kāds tos apklusinās, tad akmeņi brēks, – pat akmens cieta sirds nevar palikt vienaldzīga. Taču, šajos vārdos ir arī kaut kas pravietisks – cilvēki, kam atņemta cerība, prieks un mīlestība uz Dievu, ātri kļūst par upuriem pasaules garam, kas ir “slepkava no iesākuma.” Par šo skarbo patiesību Jēzus raud, uzlūkodams pilsētu, “kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru (..) nāks dienas (..) tie neatstās akmeni uz akmens, tādēļ, ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” Pilsētas drupas un nokauto asinis brēks par atraidīto žēlastību un mīlestību. Šī žēlastība bija ar roku aizsniedzama, bet tā tika atmesta, nodota, apsmieta un nicinot piesista krustā. Patiesību zaudējis cilvēks ir spējīgs nogalināt tuvāko un pat Dievu – cerību, žēlastību un mīlestību. Proti, nogalināt pats savas esības jēgu un būtību, līdz pēdējam brīdim domājot veicam ko labu un cēlu.

Iemesls šai traģiskajai izvēlei ir meklējams Templī. Tāpēc Jēzus, ienākot pilsētā, tūdaļ dodas uz Templi un veic “lielo tīrīšanu”, izdzenot tirgotājus – “jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.” Salīdzinājums ir skarbs. “Midzenis” ir vieta, kur laupītāji slēpjas un svin kārtējās laupīšanas guvumu. Nolaupītā manta ir viņu dievs – tās dēļ ir vērts riskēt, apdraudot savu un upuru dzīvības. Šis dievs nepazīst žēlastību, tas savaldzina cilvēku un beigās to padara par savu pielūdzēju, pilnu iekāres un ļaunuma. Aplams Dieva tēls, kam piešķirti grēkā kritušā cilvēka vaibsti, ir ikvienas paaudzes lāsts. Jo cilvēks rada kultūru, kas izriet no viņa ticības – labu vai ļaunu. Apustulis Pāvils šodienas lasījumā brīdina: “(..) tas ir noticis mums par zīmi, lai mēs netīkotu pēc ļaunā, kā tīkoja viņi. Nekļūstiet arī par elku pielūdzējiem (..) neļausimies izvirtībai, kā daži no viņiem ļāvušies – un vienā dienā gāja bojā divdesmit trīs tūkstoši.” (1 Kor 10:6-8)

Bet tam tā nav jānotiek! Cilvēks ir radīts, lai svinētu dzīvību. Jēzus saka, ka Templis ir Viņa Tēva nams, tā Tēva, kas ir pilns žēlastības: “Es un Tēvs, mēs esam viens.” (Jņ 10:30) Kā arī Jānis apliecina: “Dievs ir mīlestība.” (1Jņ 4:8) Dieva nams ir vieta, kur rakstos, lūgšanā un kalpošanas kopībā, patiesais Dievs ir klātesošs – vieta, kur var sastapties ar žēlastību, līdzcietību un mīlestību. Vieta, kur piepildījumu rod cerība. Ar Jeremijas muti saka Dievs: “ (..) dariet savas gaitas un darbus labus, spriediet taisnu tiesu, neapspiediet svešinieku, bāreni un atraitni, neizlejiet nevainīgas asinis un nepielūdziet citus dievus – paši sev par ļaunu, tad Es mājošu pie jums.” (Jer 7:5-7) Vai šī nav tieši tā vēsts, kas visvairāk nepieciešama šodienas Krievijai, Eiropai un Pasaulei?

Kad Kristus līdzībā atjaunota sirds pateicībā dzied, tumsa atkāpjas – kur ticība, cerība un mīlestība, zūd bezcerība, dusmas un ļaunums. Kristus ir Dieva godības redzamā klātbūtne, kas atbrīvo no pasaules gara važām un ved pa miera, brīvības un dzīvības ceļā savus sekotājus. Jēzus ir mūsu miers, ko mums pāri visam vajag, lai mēs nepazudinātu paši sevi un šo pasauli. Par Jēzus līdzībā atjaunotiem cilvēkiem mēs topam tikai paliekot kopībā un sekošanā Viņam. Arī mūsu baznīca un draudze ir vieta, kur Dievs mūs apmeklē, lai darītu brīvus kalpošanai dzīvībai. Nostāties dzīvības, žēlastības un mīlestības pusē mēdz būt sarežģīti, bet katra uzdrīkstēšanās dara mīlestību mūsos stiprāku. Kā apustulis Pāvils saka: “(..) mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums ir dots, ir ielieta mūsu sirdīs.” (Rom 5:3-5) Lai pateicība Dievam mūsu Tēvam un Glābējam!

Āmen.