Pļaujas svētkos ir sākusies Svētdienas skola! Sk. fotoalbumu >>

“Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie tev dod gudrību, lai tu... kļūtu pilnīgs un būtu sagatavots ikvienam labam darbam.” 2Tim 3:15, 17

Sveicināti, mīļie vecāki!

Nav ne mazāko šaubu, apustulis runā par dzīves gudrību, ko nepieciešams apgūt jau no mazotnes. Tā dara cilvēku pilnīgu un gatavu ikvienam labam darbam. Ko tas nozīmē?

Dzīves vienkāršība, tuvākmīlestība, vēlme kalpot tuvākajam un savas patiesās
vērtības apzināšanās. Vai tas nav tieši tas, ko vēlam saviem bērniem?

Uz tikšanos Svētdienas skolā!

Draudzes mācītājs Guntars Dimants

Uzzini vairāk >>

Mīlestības gaismas lokā

Lasījums no Mateja evaņģēlija 22:34–46 >>

Vienā no laulību korāļiem ir vārdi: “Mīlestības gaismas lokā vēlamies mēs vienmēr iet, lai nav dzīves bēdu sloga, prieka saule nenoriet!” (Jaun. dz. gr., 498) Patiesi, šajos vārdos ir ietvertas ikviena cilvēka ilgas un cerības – būt mīlētam un laimīgam. Bet vai mēs izprotam, kas ir mīlestība un laime? Es pieļauju, ka nē. Teju puse noslēgto laulību tiek šķirtas. Bez tam liela daļa pāru dzīvo bez attiecību legalizēšanas – mazāk saistību, mazāk atbildības. Kā gan citādi, ja dzīvojam mirkļa kaislību un iegribu vadīti.

Mēs dzīvojam laikā, kad liela daļa sazināšanās notiek ar viedierīču starpniecību, kur vārdus aizvietojam ar “emoji” simboliem un nesakarīgiem vārdu un frāžu saīsinājumiem. Turklāt esam iemācījušies domas izteikt 280 zīmju robežās, kā tas, piemēram, ir Twitter vietnē. Ja lasām ziņas, tad galvenokārt virsrakstus un redaktora izceltos citātus. Aprobežojamies ar “lētām” intervijām, influenceru “atziņām”, tehnoloģiskiem jaunumiem viedierīču tirgū, kaut ko no modes, no skaistuma un veselības. Citiem vārdiem, no visa pa drusciņai, bez dziļāka ieskata un izpratnes.

Nepārprotiet mani, es nebūt negribu teikt, ka esam neizglītoti un aprobežoti cilvēki. Mēs varam lepoties ar dižiem prātiem un talantīgiem ļaudīm. Bet kā ir ar mīlestību un laimi? Tās nevar atrast paviršā, steidzīgā virspusējībā, jo tās nav tehniski aprakstāmas vērtības. Te vietā ir citēt Gundara Āboliņa ierunāto reklāmu “Radio Mazā lasītava” raidījumā, kur viņš saka: “Ja tev kāds iepatīkas, bet nezina Čaka, Raiņa un Aspazijas īsto uzvārdu un/vai nelasa grāmatas, – neguli ar viņu.” Patiesi, kā gan var mīlēt, nemēģinot iepazīties, atcerēties vārdu, nemeklējot kopīgo, dārgo un svēto? Var diezgan droši sacīt, ka šajā jautājumā ar zināšanām vēl nebūs līdzēts. Tieši tāpat nav iespējams  mīlēt savu zemi, valsti un tautu, neizprotot tās vēsturi, vismaz zināmāko cilvēku darbus un dzīves gājumu.
 

Šodienas evaņģēlijs ir par lielāko un dārgāko vērtību – mīlestību. Kāds farizejs tiek sūtīts pie Jēzus, lai tam jautātu: “Kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Patiesībā šis ir tehniskas dabas jautājums – cik Jēzum vajadzēs laika, lai atlasītu vienu no likuma skolotāju radītajiem neskaitāmajiem “nozīmīgajiem” baušļiem? Taču Jēzum nav ilgi jāmeklē, ir tikai viens lielākais bauslis, ko ir devis Viņa Tēvs. Tas ir tā saucamais Šemā, jeb “Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (5Moz 6:4-5) Tam Jēzus pievieno vēl vienu Tēva mīlestības pavēli: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu – Es Esmu Kungs!” (3Moz 19:18) Bet Jēzus nepaliek parādā, Viņam ir kāds sarežģītāks jautājums farizejiem: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu (..) Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt.” Tiem, kas pieraduši raudzīties caur šauru likuma “ambrazūru” šis jautājums ir par smagu. Šī farizeju kompānija drošības labad izlemj Jēzum neko vairs nejautāt. Paštaisnība un lepnība liedza tiem piedzīvot lielāko no patiesības pieredzēm – tapt dzīvības un mīlestības gaismas apspīdētiem. Kristus, par kuru runāja Dāvids, stāvēja vien rokas stiepiena attālumā. Kāda likteņa ironija!

Taču Jaunā derība mums sniedz liecību par kādu, kurš uzdrīkstējās spert izšķirošo soli no paštaisnības tumsas mīlestības gaismā. Tas bija apustulis Pāvils, uz to brīdi vēl ievērojams farizejs no Tarsas vārdā Sauls. Rakstu pētnieks, ticīgs farizejs un, tāpat kā lielākā daļa farizeju, dedzīgs reliģiskās pārliecības praktizētājs. Viņa degsme izpaudās nerimstošā Kristus sekotāju vajāšanā. Sauls veltīja savas milzīgās zināšanu un debašu prasmes, lai cīnītos pret šo sektu. Viņš bija pārliecināts, ka Jēzus no Nācaretes nevar būt Mesija un to varēja pierādīt, citējot Rakstus: “Ikviens, kas pakārts pie koka, ir zem Dieva lāsta.” (5Moz 21:23) Jebkādiem “pret” argumentiem nebija nozīmes. Kaut kas bija jādara ar ķeceriem, kas spītīgi runāja pretī. Gadus vēlāk, Sauls (apustulis Pāvils) ķēniņam Agripam savu vardarbīgo dedzību pret kristiešiem skaidroja šādi: “Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus Nācarieša vārdam pretī, cik vien iespējams (..) pār mēru trakodams, vajāju viņus (svētos) pat svešās pilsētās.” (Apd 26: 9-11) Sauls bija līdz neparātam saniknots un pārliecināts par savas rīcības pareizību. Rakstu zināšana un pašpārliecinātība vairoja viņā naidu. Pārspīlēta nemaldība un viszinība atraisa brutalitāti. Kā rakstīts – Sauls devās uz Damasku “pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem.” (Apd 9:1)

Taču, tuvojoties Damaskai, viņu apspīdēja žilbinoša gaisma. Sauls nokrita zemē un dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Pārsteigumā Sauls jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” (Apd 9: 4-5). “Kungs” (kyrios) bija vārds, ko dievbijīgs grieķu valodā runājošs ebrejs lietoja, lai apzīmētu mūžīgo “Es Esmu”, kas mīt nesasniedzamā gaismā un kuru ne viena acs nav skatījusi. Gan jau viņa prātā uznira pravieša Ecehiēla sastapšanās ar Dievu – “Debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādību (..) tronī sēdēja kāds, kas šķita kā cilvēks (..) Es viņu ieraudzīju, kritu uz sava vaiga un dzirdēju balsi.” (Ecēh 1:1,26,28). Tomēr Saulam pietika drosmes un pazemības jautāt: “Kas tu esi Kungs?” Atbilde, kas nāca no spožās gaismas, – “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā” – izmainīja ne tikai viņa dzīvi, bet arī visu pasauli. Dažkārt tikai viens jautājums, vēlme atklāt ko jaunu, drosme atzīt savu nepilnību, spēj izmainīt visu dzīvi.

Dievišķais spožums padarīja Saulu aklu. Apustuļu darbu autors Lūkas raksta: “Sauls piecēlās no zemes un, kaut arī viņa acis bija atvērtas, viņš neko nevarēja redzēt; tāpēc tie viņu veda aiz rokas un ieveda Damaskā” (Apd 9:8). No iedomātās pašpārliecinātības gaismas Sauls vienā mirklī nonāca savas niecības tumsā. Neprātīgā pārliecībā un dedzībā viņš bija cīnījies ar vienīgo Dievu. Šī patiesība viņu pilnībā satrieca. “Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra.” (Apd 9:9) Saula teoloģiskā pasaule bija pilnībā sagrauta. Vēlāk viņš to apraksta šādi: “Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana, – Viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem.” (Fil 3:8)

 Šī iepazīšana iesākās ar trīs dienu ilgām pārdomām un novērtējumu. Lūkass stāsta, ka viņš lūdzās. Esmu pārliecināts, Sauls lūdza Šemā lūgšanu: “Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (5Moz 6: 4-5) Vienīgais Dievs, kas jāmīl ar visu sirdi, dvēseli un spēku izrādījās Jēzus no Nācaretes. Bet, ko nozīmē mīlēt? Dedzīgā mīlestība uz Dievu viņu atveda uz Damasku ar naidu sirdī un nodomu vērsties pret tur esošo draudzi. Būdams bauslības skolotājs, viņš zināja arī otru lielo bausli: “Neatriebies un nedusmo (..) mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (3Moz 19:18). Tad viņa pārdomas pārtrauca klauvējieni pie durvīm. Tas bija Hananja — viens no ebreju kristiešiem Damaskā. Jēzus bija parādījies viņam vīzijā un lika uzmeklēt Saulu, uzlikt tam rokas, dziedināt un kristīt. Ienācis namā, Hananja uzlika Saulam rokas un sacīja: “Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījās ceļā, sūta mani, lai tu kļūtu atkal redzīgs un tiktu piepildīts ar Svēto Garu.” Un tūdaļ no viņa acīm nokrita it kā zvīņas, un viņš atkal redzēja un cēlās kājās, un tika kristīts.” (Apd 9:17-18)

Svarīgi pamanīt, ka “zvīņas” no Saula acīm nokrita brīdī, kad Hananja viņu uzrunāja, sakot “brāli, Saul!”. Tas bija apskaidrības mirklis. Jēzus ir Dievs, kas mīl arī nomaldījušos. Un mīlēt Dievu no visas sirds, nozīmē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Vēl nesen Sauls domāja, ka ar savu naidpilno dedzību viņš var pierādīt uzticību Dievam, taču tagad bija pārliecināts, ka uzticību Dievam var apliecināt vienīgi ar mīlestību, jo “Dievs ir mīlestība.” Bija uzaususi jauna, patiesās atziņas diena – mīlestība ir lielāka par zināšanām, lielāka par mācību, lielāka par dedzību, lielāka par it visu. Vēlāk  apustulis Pāvils rakstīja: “Tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1Kor 13:13)

Atraisīts no maldiem, Sauls sēdēja pie viena galda ar Hananju, ēdot pirmo maltīti jaunās dzīves rītausmā. Naida, dusmu un nāves vietu bija ieņēmusi mīlestība. Šis ir mīlestības un pateicības svētku mielasts. Mielasts, kurš turpinās līdz pat šai dienai un pie kura varam pulcēties ik svētdienu. Jēzus, sniegdams maizi un biķeri, sacīja: “to dariet, mani pieminēdami.” Atcerēties, pārdomāt un paglabāt sirdī Kristus vārdus, rīcību un krusta nāvi ir mīlestības iepazīšanas process. Ticība un uzticēšanās ir mīlestības skola, kur nav jākaunas par nezināšanu, bet gan par negribēšanu zināt. Mums katram ir jāiet Saula pieredzes ceļš, līdz nonākam pie atziņas, ka uzticību var apliecināt vienīgi mīlot. Šodien mēs svinam Pateicības svētkus, pieminot mūsu Kunga laipnību un mīlestību. Šie ir mūsu atjaunotās dzīves svētki, kad varam sastapt Dievu brāļu un māsu sadraudzībā un sirsnīgā mīlestībā. Kā dziesmā sacīts: “Mīlestības gaismas lokā vēlamies mēs vienmēr iet, lai nav dzīves bēdu sloga, prieka saule nenoriet!” Jā, cik daudz vitalitātes ir iespējams atrast vienā teikumā, ja to lasa ar sirdi un bez steigas?

Āmen.