2024. gada 17. aprīlis
Vārdadienas:
Rūdolfs, Rūdis, Viviāna
Teic, mana dvēsele, Kungu,
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Ps 103:1

Slavēts lai ir Dievs un mūsu
Kunga Jēzus Kristus Tēvs,
kas savā lielajā žēlastībā mūs
ir atdzemdinājis dzīvai cerībai
caur Jēzus Kristus
augšāmcelšanos no mirušajiem.
1Pēt 1:3
 


Draudzes nedēļas nogale
"Gaujaslīčos", Cēsīs
2024. gada 12.14. jūlijs
Uzzini vairāk >>

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00



  Nedēļas lozungs
Kristus saka: Es esmu Labais Gans,
Manas avis klausās Manā balsī, Es tās pazīstu,
un viņas Man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību.
Jņ 10:11a, 27–28a

 
21 Plkst. 11.00
Jubilate – Ceturtā Lieldienu svētdiena
Aprīlis


DSC00064_1_21

 

   

Priecīga un redzīga sirds


Lasījums no Jāņa evaņģēlija 20:19–29 >>
 
 

Šodien mēs svinam Balto svētdienu. Tās latīniskais nosaukums ir “Quasi modo geniti”, kas ņemts no apustuļa Pētera vēstulē atrodamajiem vārdiem: “Kā nupat piedzimuši bērni, alkstiet pēc tīra garīga piena.”1 Agrīnajā baznīcā šajā dienā Lieldienās kristītie nāca pie Svētā Vakarēdiena un tika uzņemti draudzē – kopībā ar Kristu. Taču šajā jaunajā kopībā mēs visi ienākam kā bērni, augam tajā un lēnām iemācāmies ieraudzīt patiesību. Šodien mēs ar prieku šajā kopībā uzņemam jaunos draudzes locekļus.

Evaņģēlijā mēs lasām par mācekļiem, kas bija sapulcējušies bēdu un vakara krēslas piepildītajā telpā. Nama durvis bija aizslēgtas, jo viņi ļoti baidījās, ka tie, kas sagūstīja Jēzu, nāks un apcietinās arī viņus. Katra skaņa, ko viņi dzirdēja mājā vai ārpus tās, izklausījās pēc gūstītāju soļiem. Ja mācekļi sarunājās, tas notika čukstus, lai neviens tos nedzirdētu. Mazās augšistabas gaisu piesātināja bailes. Un tad Viņš pēkšņi uzradās un nostājās viņu vidū!

Jēzus sacīja: “Miers ar jums.” Šis īsais sveiciens bija tieši tas, ko mācekļiem visvairāk vajadzēja dzirdēt. Taču viņi bija tik satraukti, ka ar acīm redzamais un ausīm dzirdamais drīzāk šķita kā sapnis. Tad Jēzus tos uzrunāja vēlreiz un rādīja tiem savas caurdurtās rokas un sānu. Redzēdami šīs zīmes, mācekļi Viņu atpazina un kļuva līksmi. Taču pirms tie vēra muti, lai skaidrotos un taisnotos par visu notikušo, Jēzus tiem atkal sacīja: “Miers ar jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, Viņš dvesa uz tiem un sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie tiks piedoti.” Svētais Gars kā svaiga, dzīvības pilna gaisa straume, piepildīja mācekļu sirdis ar mieru un prieku. Tie pieredzēja piedošanas atjaunojošo spēku un saņēma dievišķo aicinājumu. Tā piepildījās Jēzus vārdi: “(..)lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.”2

t9mopph1ijv9rrwc3cbkm60r4xdx6ngv

Jēzus dāvātais prieks nav gluži tā laime, pēc kuras tik bieži ilgojamies. Ar laimi mēs parasti asociējam tos brīžus, kad esam sasnieguši iecerētos mērķus vai piepildījuši sapņus. Taču no pieredzes zinām, ka šādi laimes brīži ir pārejoši, turklāt tos apdraud neizdošanās risks un tam sekojošais sarūgtinājums. Ne jau velti dzejnieks Imants Ziedonis sacīja: “(..) tādas lielas laimes nemaz nav... Ir tikai tādas mazas laimītes.” Šīs mazās laimītes atnāk kā negaidīti notikumi, pārsteigumi, kas sagādā patiesu prieku. Visbiežāk tas ir tāpēc, ka šie mazie notikumi sasaucas ar dziļi sirdī apslēptām ilgām un cerībām. Šo dziļo ilgu un cerību piepildījumu mācekļiem sniedza Jēzus ar savu pēkšņo nostāšanos viņu vidū. Tas ir prieks, ko nekas nevar atņemt, jo tas ir paša Dieva prieks. Un tas apslēpts plūst mūsu asinsritē.

Vai mēs varam iedomāties arī sevi šajā notikumā? Vai mēs varam iejusties mācekļu vietā, kad viņi ieelpoja Jēzus elpu* – Viņa dzīvību? Esmu pārliecināts, ka mēs esam to pieredzējuši biežāk, nekā mums šķiet. Es ticu, ka Kristus ir tuvāk, nekā mēs spējam to aptvert. Ikreiz, kad par spīti apstākļiem mēs piedzīvojam jaunus spēkus un cerību, Viņš ir pie mums. “Saņemiet Svēto Garu,” šos vārdus Jēzus teica mācekļiem, kuru sirdis bija neziņas un baiļu tumsas apņemtas, un nu tos pildīja prieks. Jā, šādus brīžus taču ir piedzīvojis ikviens no mums.

Vienīgais māceklis, kurš neatradās istabā, kad Jēzus parādījās, bija Toms. Viss, ko Toms zināja, ir fakts, ka Jēzus ir miris, un viss ir beidzies. Viņš bija dzirdējis Marijas Magdalēnas sacīto, ka tā esot Jēzu redzējusi, un tagad viņa draugi apgalvoja to pašu, bet šīs runas nespēja viņu pārliecināt. To saklausām Toma vārdos: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!”

Kā mēs varam ticēt, ka Kristus ir dzīvs, ja neesam Viņu redzējuši? Jā, mēs ticam, ka šorīt saule ir uzlēkusi, jo rīts ir atausis pār mūsu zemi. Mēs ticam, ka esam dzīvi, jo mēs redzam viens uz otru. Bet, kad runa ir par šo evaņģēlija pasludinājumu, kristīgās ticības svētāko noslēpumu, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs arī šodien, – kā gan mēs varam tam noticēt?

Daudz vieglāk ir ticēt vispārējiem apgalvojumiem par Jēzu. Ka viņš ir ievērojams skolotājs, labākais starp visiem cilvēkiem, kurš ir iemiesojis Dieva mīlestību tik uzskatāmā un neaizmirstamā veidā. Pat cauri gadsimtiem Viņa vārdā pastrādātās neprātības, izraisītie kari, pagātnē un arī šodien, nespēj aizēnot Viņa dzīves svētumu. Starp visiem lielajiem svētajiem Viņš joprojām ir iedvesmojošākais un vienīgais Cilvēka Dēls, kam ir vērts sekot. Uz šī fona Toma sacītais, ka viņš neticēšot, kamēr neredzēšot Jēzu ar savām acīm, mums kļūst tuvs un saprotams.

Taču mums ir jāpatur prātā, ka acis nav vienīgais orgāns, ar ko mēs uztveram pasauli. Turklāt tas savā ziņā nav arī kvalitatīvākais. Piemēram, ar acīm mēs redzam, kā pavasarī Siguldas pakalni top svaiga zaļuma un ievu ziedu baltuma izraibināti. Tās redz, cik mazas ir zīdaiņa saujiņas, izgulētos matus uz pakausīša un tā sārtos, apaļos vaidziņus. Uzlūkojot tēlnieka Kārļa Zāles radīto Brīvības pieminekli ar tā ciļņiem un mātes Latvijas tēlu smailē, mūsu acis redz fantastisku meistardarbu. Mūsu acis redz mūsu baznīcas izdrupušās mūrējuma šuves, ielu putekļu nokvēpušas sienas un vitrāžas, arī to, cik maz baznīcēnu ir plašajā dievnamā svētdienās.

Bet viss pieminētais ir tikai fakti, ko redz acis. Acis nespēj redzēt patiesību – apskatāmā objekta vai subjekta būtību. Patiesība par Siguldas pauguriem ir apslēpta Dieva radītajā skaistumā, ko tūkstošiem gadu laikā veidoja upē un strautos plūstošais ūdens. Patiesība par bērnu ir tāda, ka viņš ir tik dārgs, ka mēs, noliktu malā iesākto darbu, lai to mierinātu, un ne mirkli nevilcinādamies, atdotu par viņu savu dzīvību, ja kaut kas to apdraudētu. Patiesība par Brīvības pieminekli slēpjas vēsturē, tautas ilgās pēc brīvības, kuras dēļ simti un tūkstoši atdeva savas dzīvības. Patiesība par mūsu baznīcu ir tāda, ka, neskatoties uz visām “laika zoba” atstātajām zīmēm, Dievs aizvien to pilda ar savu klātbūtni. Šīs un līdzīgas patiesības mēs redzam nevis ar acīm, bet gan ar sirdi.


1_BWzP-TLnm56TJlKP1vsE1Q


Kad pēc astoņām dienām Jēzus atkal nāca un nostājās mācekļu vidū, šoreiz arī Toms bija tur. Viņš vērsās pie Toma, bez mazākā pārmetuma, drīzāk sirsnīgā laipnībā, sacīdams: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Tieši šajā brīdī Toms pirmo reizi ieraudzīja Jēzu ne tikai faktu gaismā, bet patiesībā – to kas Jēzus bija priekš viņa. Šīs patiesības gaismā viss pārējais pēkšņi kļuva mazsvarīgs, vairs nebija vajadzības pieskarties ar rokām, lai pārliecinātos, ka Jēzus ir īsts. Toma sirdi piepildīja patiesība, un no šādas apskaidrotās un priecīgās sirds izplūda vārdi: “Mans Kungs un mans Dievs!”

Es ticu, ka mums ir dots vairāk, nekā mēs spējam aptvert, un šī dziļi sirdī mītošā pieredze ir tā, kas mūs svētdienu pēc svētdienas atved uz baznīcu. Es ticu, ka mēs esam redzējuši patiesību par Jēzu mums zināmo cilvēku sejās un dzīvē, kuri Viņu ir mīlējuši un Viņam kalpojuši. Es ticu, ka mēs esam Jēzu redzējuši evaņģēlija lappusēs, kad brīnumainā veidā tur rakstītais atdzīvojās, un Viņš uz mums runādams sacīja: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un Es jūs atvieglināšu.”3 Un Vakarēdiena vārdos “(..) par jums tiek dota (..) par jums izlietas”, esam ieraudzījuši sevi kā to pazudušo dēlu, ko Tēvs, mīlestībā apskāvis, ved pie svētku galda. Tie ir brīži, kad Jēzus dzīves patiesība kļūst par dziļi personisku notikumu, jo Kristus ir par mani un manis dēļ! Mums, kas esam pasaules notikumu nogurdināti un nospiesti, Jēzus saka: “Nāciet, nāciet pie manis, Es jūs atvieglināšu.”

Esmu drošs, kad Jēzus Tomam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji,” Viņš norādīja uz to, ko redzēja Toma sirds – Glābēju, ko viņam bija lemts iemīlēt ar visu savu spēku un sirdi. Spēt Viņu mīlēt arī tad, kad acs vairs to neredzēs. Jēzus teica saviem mācekļiem: “Laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” To sakot, Jēzus jau ar sirdi redzēja arī tevi un mani. Mēs neesam Viņu redzējuši ar acīm tā, kā Viņu skatīja mācekļi. Mēs drīzāk Jēzu redzam kā Toms, ar sirdi, un tas ir vairāk nekā redzēt ar acīm, jo vienīgi sirds spēj redzēt patiesību. Tam ir tikai viens nosacījums – būt tur, kur ir Jēzus elpa, Viņa Gars – Evaņģēlijs, Svētais Vakarēdiens un draudzes kopība. Redzoša sirds zina, ka dzīve kopībā ar Jēzu ir vienīgā, ko vērts dzīvot un atspoguļot. Visbeidzot, redzēt Viņu ar sirdi, nozīmē iegūt patiesu un drosmīgu sirdi, kas ir prieka piepildīta. To visu mūsu Kungs mums sniedz evaņģēlijā, Maizes un Biķera zīmēs, lai mēs paliktu Viņa mīlestībā un mūsu prieks būtu pilnīgs. Āmen.

1 1Pēt 2:2; 2 Jņ 15:11; * pneuma (gr.val) – elpa, dvaša, gars. 3 Mt 11:28

Kontaktu forma

* Vārds Uzvārds:
* E-pasts:

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »