„Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens,
kas Man tic, nepaliktu tumsībā.” *

Iesvētību kurss
sāksies 6. februārī plkst. 19.00

Pēc Zvaigznes dienas dievkalpojuma draudzes locekļi sapulcējās mazajā zālē, lai sadraudzībā nobaudītu pašu sarūpētos gardumus un noskatītos Svētdienas skolas bērnu un draudzes jauniešu sagatavotos priekšnesumus. Pasākumu ievadīja mūsu koristu nodziedātā Ziemassvētku dziesma, un tā turpinājumā bērni kopā ar skolotājām skatītāju acu priekšā "uzbūra" senu un katram no mums tik ļoti aktuālu Kristus piedzimšanas stāstu. Savukārt jaunieši bez vārdiem – žestos un pozās – attēloja Jēzus dzīves notikumus, aizkustinot skatītājus un izpelnoties skaļus un ilgstošus aplausus. Neizpalika arī dāvanas. Tās saņēma gan paši jaunākie, gan gados vecākie draudzes locekļi.

Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija!
Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta
un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus.
Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu...”
Bet Marija jautāja eņģelim:
“Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Lk 1:30 - 34

Lai arī Ziemassvētki ir cerību un prieka caurstrāvoti, tie vienlaikus ir arī lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiks. Iespējams tas ir saistīts ar tumšāko gada periodu. Pietrūkst gaismas. Maņas un izjūtas ir sakāpinātas. Mēs esam nodomu, apņēmības un cerību pārņemti. Šķiet, viss ir iespējams, bet tad seko vilšanās – nodomi neizdodas, apņemšanās noplok un cerības izgaist.

Nē, gaismas trūkums nevar būt izšķirošais iemesls. Drīzāk, Ziemassvētku vēsts pieskaras kādam būtiskākam ikviena cilvēka dzīves raksturojumam – dzīve, kas balansē uz bezcerības robežas. Proti, ikviens no mums apzinās sevi kā personu, kas spēj piedzīvot ko jaunu, vēl nebijušu. Tajā pašā laikā nav neviena, kas nebūtu piedzīvojis šī iespējamā neiespējamību.

Jēzus piedzimšanas notikums neizbēgami aktualizē šo faktu. Zīmīgs ir Marijas jautājums: “Kā tas var būt?” Tas ir arī Elizabetes un Zaharijas, arī Jāzepa jautājums. Vai tiešām gadsimtiem seni praviešu vārdi var piepildīties? Vai kaut kas šajā pasaulē var mainīties? Vai ir kāds, kas spēj uzvarēt un valdīt, nevienu neiznīcinot, nepakļaujot un nepazemojot? Tie ir bezcerības putekļu pārklāti jautājumi.

Jēzus piedzimšana un ar to saistītie notikumi ir neiespējamības apvīti. Elizabete un Zaharija ir par veciem, Marija ir jaunava, kas “vīra nezina”, lai laistu pasaulē dēlu. Racionāls prāts saka – tas nav iespējams! Bet varbūt tieši tas ir šo notikumu galvenais mērķis – neiespējamā iespējamība! Uzticēšanās Dievam, noticēšana neiespējamajam ir nosacījums tam, lai tas jaunais vēl nebijušais varētu piedzimt. Tam mēs esam izredzēti! Jo Dievam nekas nav neiespējams. Robeža starp iespējamo un neiespējamo nav akmenī kalta, tā ir ticības nosacīta. Elizabete un Marija, Zaharija un Jāzeps ir cilvēki, kas izaicina mūsu gatavību uzticēties, paļauties un sekot. Viņi kļuva par dalībniekiem un lieciniekiem neiespējamā piepildījumam. Ar Dievu viss ir iespējams! Tas attiecināms arī uz katru no mums. Marijas apliecinājums, lai top par mūsu lūgšanu: “Redzi, es esmu Kunga kalpone/kalps, lai notiek ar mani pēc tava vārda!”

Jēzus piedzimšanas svētkos Dievs iedrošina pārkāpt neiespējamā slieksnim. Nebīsties, tu esi atradis žēlastību pie Dieva! Kas tic, tam viss ir iespējams. Ļausim neiespējamajam, jaunajam, nebijušajam piedzimt ikvienā no mums!