Devītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 19:41-48  >>

Jēzus raud par Jeruzalemi

Šodienas rakstu vieta tematiski skar Jēzus ciešanu stāstu, un tas ir labi, jo ļauj šim notikumam pieskarties atkārtoti. Taču tas padara šodienas tēmu sarežģītu. Tajā ieskanas skumja nots, vispirms par Jeruzalemi un tur mītošo tautu un, visbeidzot, Jēzus paša likteni. Līdz ar to mēs saskaramies ar vispārzināmu paradoksu: ikviens cilvēks grib dzīvot mierā un saticībā, būt saprasts, apmierināts un gaidīts, citiem vārdiem, mēs gribam, lai viss ir labi; taču tajā pašā laikā vajag pavisam nelielu kairinājumu, lai no šī kārošanas stāvokļa pēc miera mēs iedegtos dusmās uz ikvienu, kas kaut nelielā mērā apdraud šo mūsu mieru. Kā piemēru varu minēt tik pazīstamu situāciju, kad esi apsēdies, lai nobaudītu pēcpusdienas kafiju, un kā pēc “Mērfija likuma” atskan telefona zvans. Un pēkšņi šī jaukā idilliskā noskaņa top izjaukta, miera pasaule top sagrauta, un domas top neapmierinātības un dusmu apēnotas.

Kamēr tas attiecas uz sīkumiem, to var uzlūkot ar smaidu, bez lielas kritikas. Taču tajā ir apslēpts kas patiesi draudīgs. No šodienas lasījuma skatupunkta raugoties, nav jau tā, ka Jeruzalemē dzīvoja dusmīgi un naidīgi cilvēki. Turklāt pats pilsētas vārds Jeruzaleme, jeb senākajā formā Salema, ir tulkojams kā Miera pilsēta. Vēsture ir sekojoša: Dievs atbrīvo no verdzības un izved no Ēģiptes jūdu tautu un vada to uz apsolīto zemi. Tur tauta ceļ pilsētu un tās pamatā top ielikts vārds – Miers. Proti, visu, kas ir postījis dzīvi, atņēmis mieru, izraisījis stresu, licis cīnīties par katru maizes kumosu, ir jāatstāj pagātnē. Tagad ir dāvāts laiks celt sabiedrību, kas ir brīva no naida un paverdzināšanas. Laiks mācīties dzīvot mierā un saticībā. Kā vēstulē ebrejiem rakstīs - sargieties no ikvienas rūgtas saknes, izravējiet to, pirms tā nav izaugusi un atnesusi sarūgtinājuma un ienaida augļus. Taču iet laiks, un vārds “miers” zaudē savu sākotnējo nozīmi. Miera Dieva vaigs cilvēku prātos iegūst citus vaibstus.

Iedomāsimies sevi mācekļu vietā un mēģināsim uz notiekošo paraudzīties viņu acīm. Ko Jēzus mums stāsta par cilvēkiem un mūsu sociālajām un reliģiskajām institūcijām? Ko tas nozīmē, kad mūsu politiskie un reliģiskie līderi sanāk kopā, lai ņirgātos, spīdzinātu un nogalinātu Dieva vēstnesi, Dieva mīļoto Dēlu, Dieva godības atspulgu? Kas tie par maldiem, kādos iegrimusi mūsu tauta? Vai tas ir vienīgais veids, kā reliģija un valdība uztur kārtību, draudot mums ar sāpēm, kaunu un nāvi, ja mēs nepakļausimies? Un vai tas ir labs veids, kādā viņi mūs apvieno, pārvēršot par pūli, kas saliedējas kopīgā naidā pret Jēzu, kuru viņi dēvē par neveiksminieku, dumpinieku, noziedznieku, izstumto... vai pravieti?

Lasīt tālāk