Svētruna trešajā svētdienā pirms Gavēņa laika

Lasījums no Mateja evaņģēlija 20:1–16 >>

Ar šo svētdienu iesākas priekšgavēņa laiks, ko ievada vārdi no Daniela grāmatas: “Ne sava taisnīguma dēļ mēs zemojamies – Tev labvēlību lūdzam – jo liela Tava žēlastība!” (Dan 9:18)

Šī tēma ieskanas arī Sv. Simeona dienas lasījumā (baznīca to svin otrajā februārī), kur šis Vecās derības pravietis sastopas ar Jaunās derības nesēju Jēzu, ko vecāki atnesuši uz templi, lai pienestu Dievam pateicību par neizteicamo dāvanu. Simeons Dieva taisnīgumu un žēlastību pielīdzina pestīšanai, sakot: “Tagad atlaid, Kungs savu kalpu mierā(..), jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem.” (Lk 2:30-31) Šo taisnīgumu un žēlastību skatījis Simeons ir gatavs atstāt šo pasauli ar mieru un prieku sirdī.

Kas ir tas īpašais šajā taisnīgumā? Parasti ar vārdu taisnīgi mēs saprotam taisnīgu spriedumu, vērtējumu un atlīdzību. Taču Dieva taisnība ir drīzāk pielīdzināma dāvanai. Kā apustulis Pāvils saka: “Viņš (Dievs) bija izšķērdīgs un apdāvināja nabagos, viņa taisnīgums paliks uz laiku laikiem.” (2Kor 9:9)

Jēzus salīdzina debesu valstību ar nama saimnieku, kurš rīta agrumā izgājis tirgus laukumā, aicina savā dārzā visus, kas vien atsaucas. Zīmīgi, ka līdzībā vienīgais minētais darba mērķis ir katram iedot to, kas tam pienākas. Un, kā izrādās, ar vārdu pienākas ir domāts tas, kas cilvēkam nepieciešams iztikšanai. Visi aicinātie strādnieki saņem vienādu atlīdzību. Un tieši te atklājas Dieva taisnīguma citādums. Nav svarīgi, cik kāds ir strādājis, beigās atlīdzība ir vienāda. Un tūlīt pat ilgāk strādājušie sašutumā iebilst, sakot: "Viņš mums, kas dienas svelmi un smagumu nesuši, ir pielīdzinājis tos, kas strādāja vienu vien stundu.”

Te gan ir vietā atcerēties, ka līdzība ir par Dieva taisnīgumu un debesu valstību. Ir taču skaidrs, ka pēdējo nevar saņemt daļēji, jo no tās dzīvo un pastāv visa radība. Kā ir rakstīts: “(..) caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes.” (Kol 1:16) Līdzīgi ir ar kristību vai Svēto Vakarēdienu – nevienu no šīm žēlastības dāvanām vai žēlastības līdzekļiem nevar saņemt “pa pusei”. Jā, jautājums šeit ir vienīgi par attieksmi. Proti, mēs varam dēļ savas paštaisnības no tās novērsties. Tāpēc mūsu Kungs ieliek ilgāk strādājušo mutēs šos neprātīgos vārdus par algas apmēru. Debesu valstība jeb Dievs nav saņemams un godināms daļēji vai laiku pa laikam, Viņš vienkārši ir, un bez Viņa nekas nevar pastāvēt. Vienlaikus šī līdzība ir arī nopietns aizrādījums tiem, kas debesu valstību mēģina “privatizēt” kā kaut ko cilvēku pūliņiem nopelnāmu. Ekskluzivitāte šajā jautājumā liecina par lepnību, un Jēzus to apzīmē kā ļaunumu. Jau gudrais Zālamans sacīja: “Vairāk par visu sargi savu sirdi, jo no tās dzīvība izverd!” (Sak 4:23)

Taču, stāstot par debesu valstību, Jēzus liek to uzlūkot kā jau klātesošu un vienlaikus nākošu. Tāpat kā cilvēks nevar paēst, nepieliekot pūles, un dzīvot, neelpojot, tā arī nav iespējams sastapt un piedzīvot debesu valstību, stāvot dīkā, vai pametot ticības apņemšanos nepiepildītu. Kā to labi ir aprakstījis Dītrihs Bonhēfers: “Dārgā žēlastība ir Evaņģēlijs, kas arvien jāmeklē, dāvana, kura jālūdz, durvis, pie kurām jāklauvē. Tā ir dārga, jo tā aicina sekot, tā ir žēlastība, jo aicina sekot Jēzum Kristum; tā ir dārga, jo tā cilvēkam maksā dzīvību, tā ir žēlastība, jo tā dāvina dzīvību; tā ir dārga, jo tā nosoda grēku, tā ir žēlastība, jo attaisno grēcinieku.”

Ieklausieties šajos vārdos – “tā cilvēkam maksā dzīvību (..), jo tā dāvina dzīvību”. Tas nozīmē atdot, lai saņemtu. Tas nepārprotami attiecas uz tagadni un nākotni, un to, cik tās ir saistītas. Mīļie draugi, mēs esam aicināti piedalīties Dieva valstības darbībā un būt atbildīgiem par mums uzticēto. Būsim aktīvi, pacietīgi un neatlaidīgi savā ticībā Kristum. Dievs caur savu Dēlu mums piešķir daudzas svētības katru dienu un ir apsolījis neizsakāmu prieku, ieejot Viņa valstībā. Kā apustulis Pāvils saka: “Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal 6:6)

Jēzus nepadevās un atdeva sevi visu, lai mēs varētu tikt izglābti no ļaunuma un nāves varas. Šodien Viņš mums sniedz pats sevi Vārdā un Vakarēdienā, tā apliecinādams savu klātbūtni mūsu kopīgajā ceļojumā uz Debesu valstību.

Āmen.

Tā nu ir sagadījies, ka mūsu draudzes mācītāji – Guntars Dimants un Tālis Freimanis – savas dzimšanas dienas svin janvāra otrajā pusē, vien ar dažu dienu starpību. Un tādejādi mēs jau kuru gadu skaisto Ziemsvētku laiku noslēdzam, ar ziediem un pateicības vārdiem sveicot mūsu draudzes ganus, no sirds un ar prieku vēlot viņiem abiem veselību, izturību un vēl daudzus Dieva mīlestības apgaismotus svētīgas kalpošanas gadus.

Fotoalbums >>