Dievkalpojumos ir laipni aicināti visi, kam nav noteikta pašizolācija un nav jūtamu elpceļu slimības pazīmju. Pirms ienākšanas dievnamā ir jādezinficē rokas. Esot dievnamā, jālieto mutes un deguna aizsegs un jāievēro 2 metru distancēšanās starp dažādu mājsaimniecību piederīgajiem. Uzzini vairāk >>

Svētdienas skolas nodarbības līdz turpmākajam paziņojumam notiek attālināti.
Nodarbību materiāli >>

Trešā svētdiena pēc Zvaigznes dienas

Dievišķā autoritāte un dzīvība

Lasījums no Mateja evaņģēlija 8:1-13 >>
     
 
   

Šodienas evaņģēlijs mums liek pievērst uzmanību tādam ierastam, bet ne vienmēr pozitīvi uztveramam jēdzienam kā autoritāte. Vecākajai paaudzei vēl dzīvā atmiņā ir padomju laiks ar tā autoritāro režīmu. Taču katra cilvēka dzīvē noteikti ir kādas autoritātes, personas, kas atstājušas pozitīvu ietekmi. Jēdziens autoritāte, pavisam noteikti, ir attiecināms uz sabiedrības locekļu mijiedarbību un gatavību paklausīt un izrādīt cieņu. Tomēr evaņģēlija kontekstā ar autoritāti es vispirms domāju Dievu un Viņa vārdu. Precīzāk sakot, tieši un vienīgi Dievišķās autoritātes atzīšana rada un uztur radošu un dzīvotspējīgu vidi cilvēku kopībai.

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēku kopība un komunikācija piedzīvo krīzi. Tam pavisam noteikti ir garīgs raksturs. Tas nav kaut kas tikai mūsu laikmetam raksturīgs. Vaina nav atrisināma, vienkārši nomainot personāžus – priekšniekus, vadītājus, prezidentus. Atbilde ir meklējama ticībā Dievam. Rakstu liecība ir skaidra, Dieva autoritātes noliegšana un pazaudēšana notika sabiedrības tapšanas rītausmā. Citiem vārdiem, konflikti, vardarbīgie protesti, kari ir novēršanās no Dieva rezultāts.

Kristīgajā domā, šos procesus apzīmē ar jēdzienu “beztēva sabiedrība”. Pazaudējot Tēvu, šajā gadījumā var teikt arī māti, cilvēks kļūst bārenis. No psiholoģijas viedokļa bāreņa pieredze ir viena no traumatiskākajām. Tā izraisa cilvēkā eksistenciālas šaubas (kas es esmu?), neuzticēšanos, neticību, mazvērtību, slimīgu uzmanības un novērtējuma meklēšanu, sāncensību un skaudību, nemitīgu iztrūkuma sajūtu, sevis šaustīšanu un citu nosodīšanu. Ja mēs paraudzītos vēl detalizētāk, tad sarakstu varētu turpināt.

Cīnoties par “brīvību”, daudzi ir maksājuši ļoti augstu maksu, turklāt par “parādniekiem” padarot nākamās paaudzes. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā cieņa, bijība un ticība vairs nav labie tikumi. Taču, paraudzīsimies uz šādu piemēru. Uz kuģa, no matroža līdz stūrmanim, ikvienam obligāti jāpilda kapteiņa pavēles, lai izvairītos no kuģa avārijas, kā arī daudzos citos gadījumos ir tikai loģiski pakļauties pavēlēm, lai visa komanda varētu sekmīgi darboties un sasniegt galamērķi. Te nu ir jāpiekrīt, ka dabiskā lietu kārtība mums māca un atgādina, ka mums ir jāspēj sevi ierobežot no vēlmes darīt tikai to, ko gribam un kas mums patīk.

Lasīt tālāk >>