Advents un Ziemsvētki
Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā

   

Ceļojums pretī dzīvībai

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 21:25–36 >>

Ar pirmo Adventa svētdienu iesākas Baznīcas liturģiskais gads. Tas nav gluži tā, kā dažkārt gadu mijā mēdz sacīt – kas bijis, bijis, šķiram jaunu lapu vaļā.  Drīzāk šī svētdiena liek mums iztēloties situāciju, kad ar savu dzīvi, ar to, kas esam, nostājamies neizbēgamas realitātes priekšā – visa esošā beigās! Pieļauju, ka pēdējā laika politiskie notikumi un aizvien pieaugošie visaptveroša kara draudi daudzu prātos ir iesējuši domu par to, kas mūs sagaida. Cik dramatiski aktuāli ir šodienas lasījumā atrodamie Jēzus vārdi par zīmēm, “kas nāks pār pasauli”. Pravieša Jesajas grāmatā Dievs saka: “Jo ne zvaigznes, ne zvaigznāji debesīs nedos vairs gaismu, saule satumsīs lēktā, un mēness nestaros gaismu. Es sodīšu zemi tās ļaunuma dēļ un ļaundarus dēļ viņu vainas, es likšu nekauņu lepnībai rimt un varmāku augstību pazemošu!”¹

Prātā nāk Larsa fon Trīra zinātniskās fantastikas drāmas filma “Melanholija”. Tajā režisors tieši un nesaudzīgi liek skatītājam sastapties ar pasaules gala tēmu. Fon Trīrs  “glābiņu” redz stoiskā bojāejas fakta pieņemšanā. Galvenā varone Justīne savai māsai Klērai saka: “Zeme ir ļauna, un mums nevajag par to sērot. Nevienam tās nepietrūks.” Šķiet šī ir vienīgā filma par pasaules galu, kurā nav neviena, kas izglābtos. Iespējams fon Trīrs noslēdz filmu tik fatāli, lai skatītājs nāktu pie atziņas, ka dzīvei un nāvei ir jēga tikai tad, ja ir Kāds, kurš stāv pāri laikam un nāvei.

Jēzus šodienas lasījumā par visa esošā beigām saka: “(..) viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesī nākam varenībā un lielā godībā.” Šis nav stāsts par bezjēdzīgu galu, bet par sastapšanos ar Dievu, kura priekšā esam atbildīgi par savu dzīvi. Patiesībā laiku beigu pieteikums nav par izbēgšanu no sastapšanās ar Dievu, bet par izbēgšanu no tā, kas mūs padara par bezdievjiem, ļaundariem, nekauņām un varmākām. Tas, kā mēs dzīvojam, ko darām, darīs redzamu to, kam mūsu dzīvē ir galvenā vērtība. Kas ir mūsu kungs? Šis ir lielais Adventa jautājums.

Laiku beigas ir par Cilvēka Dēla otrreizējo atnākšanu. Viņš ir liecinājis par Dieva gaismu un mīlestību. Viņš ir nodevis sevi nāves varai, lai ar augšāmcelšanos apliecinātu, ka nāvei nav pēdējais vārds. Tas pieder Dievam un dzīvībai. Jēzus spēja padoties nāvei, jo zināja, ka augšāmcelšanās diena būs Viņa liecība par neizsīkstošo dzīvību. Taču augšāmcelšanās ir kas vairāk par liecību uzvarai pār nāvi. Tā ir liecība par Dieva neizmērojamās mīlestības spēku.

Jēzus brīdinājuma vārdi šodienas lasījumā nenozīmē, ka mēs izbēgsim no ciešanām, bet gan, ka caur tām pievienosimies Kristus dzīvei. Citiem vārdiem, mēs esam aicināti būt par Dieva žēlastības un mīlestības lieciniekiem arī vislielāko bēdu vidū. Jēzus saka: “Uzlūkojiet vīģes koku(..) kad pumpuri sāk plaukt(..) zināt, ka vasara ir jau tuvu.” Tas pavisam noteikti ir pamudinājums prast lasīt sava laika notikumus, lai mēs būtu gatavi tam, kas nāks pār pasauli. Taču vīģes koks ir arī simbols kaut kam nozīmīgam Izraēla vēsturē.

Vecajā Derībā vīģes koks kā alegorija ir pieminēts vismaz 28. reizes. Kad koks tiek nocirsts, tas ir trimdas un iznīcības simbols. Dzīvs, zaļojošs koks ir cerības simbols, gaidot, kad ienāksies pirmā saldā, nogatavojusies vīģe. Visbeidzot, tas ir miera un atjaunošanas simbols, kad Dieva ļaudis sēdēs zem saviem vīģes kokiem un ēdīs to saldos augļus Kunga klātbūtnē. Nav šaubu, Jēzus zināja, ka mācekļi, dzirdot pieminam vīģes koku, atcerēsies visu, kas sacīts Mozus un praviešu grāmatās. Būs trimda un iznīcība. Tas notika ar jūdu tautu jau Jēzus paaudzes laikā, kad tika pilnībā sagrauti Jeruzaleme un templis. Tas ir arī mums par atgādinājumu, ka šādi notikumi būs vienmēr, katra paaudze saskarsies ar tiem un tai būs jāpastāv ticībā pašā bēdu karstumā. Taču līdzās tam ir droša cerība uz To, kurš stāv pāri iznīcībai. Dievs liks atkal zaļot vīģes kokiem, lai mēs tos varētu kopt un baudīt jauno, saldo vīģu garšu. Šī līdzība ir arī priekšvēstnesis gaidāmajiem svētkiem, kad Dievs atgriezīs visus savus ļaudis zemē, “kur plūst medus un piens.”² Vīģes koks Vecajā Derībā liecina par nāvi un vienlaikus par daudz lielāku jaunas dzīvības spēku Dievā. Tāpēc arī mēs esam aicināti atvērt sirdi Dieva Garam, lai mēs varētu būt dzīvības liecinieki pārbaudījumu laikā.

Bet vai mēs būsim gatavi šai stundai? Vai varam būt droši par sevi? Labā ziņa ir tā, ka gatavošanās nav mūsu darbs, bet to paveic Dieva mīlestības un piedošanas pieredze. Mēs topam gatavoti miesas nāvei caur ikdienas miršanu grēkam grēksūdzē. Mēs topam gatavoti caur svēto kristību, evaņģēlija lasīšanu un klausīšanos, lūgšanu un dalību Svētajā Vakarēdienā. Mēs topam sagatavoti, lai sastopoties ar ciešanām un nāvi, mēs varētu apliecināt, ka nāvei nav varas pār mums, nedz pār mūsu sirdi. Tam Dievs mūs dara gatavus. Kā ir sacīts: “Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.”³

Tad nu dosimies Adventa ceļojumā, kur Dievs īpašā veidā pieskaras mūsu dzīvei un aicina vadīt katru dienu nevis kā pēdējo, bet gan kā svētceļojuma dienu, kas mūs ved pretī apsolījuma piepildījumam. Apustulis Pāvils saka: “Savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām, jo jūs esat miruši un jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar Viņu tiksiet atklāti godībā.”⁴ Tā ir nākotne, kurai Dievs mūs gatavo. Āmen.

Lai mums visiem svētīts Adventa laiks!

Kā būs man Tevi saņemt, ak Kungs, pilns godības?
Tu nāci  grēkus atņemt, kad grēcnieks nopūšas.
Ak, māci pats un rādi, kā esi godājams,
Un mūsu priekšā stādi, kā Tavs gods izteicams.
11. dz 1.p.

¹ Jes 13:10-11 ² 2Moz 3:8 ³ Ap.d. 17:28 ⁴ Kol 3:2-4