Dievkalpojumos ir laipni aicināti visi, kam nav noteikta pašizolācija un nav jūtamu elpceļu slimības pazīmju. Pirms ienākšanas dievnamā ir jādezinficē rokas. Esot dievnamā, jālieto mutes un deguna aizsegs un jāievēro 2 metru distancēšanās starp dažādu mājsaimniecību piederīgajiem.

Mēs esam parādā viens otram

Lasījums no Mateja evaņģēlija 18:23-35

Iemesls, kādēļ Jēzus stāsta šo līdzību, ir Pētera jautājums: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani?” Pēterim šķiet, ka septiņas reizes ir gana. Vai tad septiņi nav pilnības skaitlis? Pat Dāvids vienā no savām dziesmām saka, ka Dieva vārds ir kā sudrabs septiņkārt kausēts. (Ps 12:7) Taču Jēzus atbilde ir “septiņdesmit reiz septiņas reizes.” Nav šaubu, Jēzus grib sacīt Pēterim: “Neskaiti, bet dari!”!” Jo limitēta piedošana neizbēgami tuvina brīdim, kad mērs ir pilns, un atmaksas brīdis ir klāt. Te var atsaukties uz Lameha vārdiem, kad tas lepodamies sacīja: “(..) ja Kains tiek atriebts septiņkārtīgi, tad Lamehs tiks atriebts septiņdesmit septiņas reizes.” (1.Moz.4:23–24) Šajos Lameha vārdos ieskanas nepiedošanas patiesā daba, tā dzimst paštaisnā un lepnā sirdī, kas netiecas  piedot, bet alkst atriebības. Tāpēc no Jēzus sacītā var secināt, ka piedošanai nav sakara ar piedoto reižu skaitu. Piedot nozīmē cienīt, sargāt un mīlēt. Kā apustulis Pāvils saka vēstulē Romiešiem: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību.” (13:8) Un kalna runā Jēzus sacīja: “Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs... piedodiet un arī jums tiks piedots!” (Lk 6:36-37) Piedošanai ir tiešs sakars ar dzīvību. Kā Mūsu Tēvs lūgšanā Jēzus mums to māca, sakot: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dienišķā maize ir viss, kas nepieciešams dzīvībai, vienai dzīves dienai un tās pamatā ir piedošana, jeb līdzcietība un žēlastība, ko parādam līdzcilvēkiem. To var izteikt arī tā – kur ir piedošana, tur ir dzīvība, un otrādi.

Piekritīsiet, pandēmijas laiks aizvien vairāk un vairāk mūs pārbauda, atklājot to, kas notiek mūsu sirdīs. Mēs kā sabiedrība kļūstam neiecietīgi, rupji un ciniski viens pret otru, dumpīgi pret ārkārtas stāvokļa kārtību, augstprātīgi un paštaisni. Baidīdamies no iedomāta apdraudējuma, vairs neredzam, ka paši kļūstam par lielāko draudu viens otram. To skarbi apliecina šajā laikā bieži dzirdamā frāze “kam jāmirst, tas nomirs” vai vēl ciniskāka – “izdzīvos stiprākais.” Aiz atsauces uz “likteņa nolemtību” un “evolūcijas teoriju” slēpjas nežēlīgs cinisms. Tā vien šķiet, ka katrā no mums atmodies Lamehs, kas sevi uzskata par visgudru un izredzētu īstenās patiesības nesēju, kurš aizmirsis, ka šodien sētais augļus nesīs nākotnē. Tā ir elle un tās pamatā ir piedošanas, līdzcietības, cieņas un mīlestības iztrūkums.

Jēzus līdzība nepārprotami izceļ piedošanas saikni ar dzīvību un kā pretstatu tam nepiedošanu, kam sekas ir nebeidzamas ciešanas un nāve. Nepiedodot savam tuvākajam jeb, ļaujot nest augļus paštaisnībai, mēs vairojam nesaskaņas un naidu, kļūdami vienaldzīgi pret līdzcilvēku sāpēm un ciešanām. Šodienas līdzība mūs brīdina un vienlaikus mudina glābties pie Dieva, kas, mīlēdams mūs, grib glābt no pašu radītās elles. Jēzus, uzsākot kalpošanu, sacīja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.” (4:17) Citiem vārdiem pasakot, tas nozīmē – pievērsies Dievam un līdzcilvēkiem ar to laipnību un līdzcietību, ar kādu Viņš mūs izglābis no mūžīgās nāves un elles.

Debesu valstība ir ikdienas klātesoša, tā sniedzas mums pretī, jo tā ir līdzcietīga. Atgriezies un tici evaņģēlijam, saka Jēzus.  Dievs ir uzticams un taisns, Viņš piedod, jo mīl ar mīlestību, kas nepazīst robežu. Ticība Viņam dod spēku un drosmi piedot, tā ir dalīšanās dzīvībā. Tieši tagad, līdzās izmisumam, ciešanām un nāvei, var ieraudzīt Dieva valstības klātbūtni ārstu, medmāsu un citu medicīnas darbinieku pašaizliedzībā, kas, nešķirojot saslimušos “paklausīgajos” un “nepaklausīgajos”, strādā uz spēku izsīkuma robežas, lai tikai sasirgušie varētu dzīvot un atgriezties mājās, kur tos ar sirds trīsām gaida lielie un mazie. Katrs, kas atteicies no savām tiesībām brīvi piepildīt savas ieceres un bez kurnēšanas pieņēmis ārkārtas stāvokļa prasības, iestājas par dzīvību. Sargāt un glābt dzīvību ir pirmais un galvenais mūsu katra pienākums un aicinājums. Tieši tagad Svēto rakstu vārdi – “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem”* un “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību” – iegūst īpašu nozīmi. Mīlestība, cieņa, līdzcietība, uzupurēšanās un piedošana ir labākās zāles dvēselei, ko varam sniegt viens otram, un mēs esam tās parādā viens otram vairāk nekā jebkad. Sekosim Kungam un vairosim dzīvību!  Āmen.

* Jņ15:13