Trešā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Dieva valstības nezūdamības likums

Pirms ķeramies pie šodienas evaņģēlija galvenās tēmas, ir svarīgi saprast notikuma fonu. Ap Jēzu ir sapulcējušies muitnieki un grēcinieki, lai Viņā klausītos. Acīmredzot Jēzus vārdi sakustināja šo cilvēku sirdis, sniedzot dziedinājumu. Tieši tas satrauc rakstu mācītājus un farizejus. Pirmie atbild par tautas garīgo izglītību, otrie – par tautas tradīciju saglabāšanu. Vai nav dīvaini, ka šos cilvēkus saniknoja Jēzus, kas ar saviem vārdiem atgrieza nomaldījušās dvēseles uz patiesības, ticības un apsolījuma ceļa? Jēzus vārdiem runājot, tie norakstīja zaudējumos nomaldījušos un pazaudētos cilvēkus. To apstiprina Viņa līdzības ievadvārdi: “Kurš no jums, kas vienu pazaudējis?” Viņš grib sacīt: “Lūk, te ir ne tikai viena avs un viena drahma (mazas vērtības naudas gabals), bet vesels pulks pazudušo un nozaudēto! Priecājieties līdz ar eņģeļiem, jo Es viņus esmu atradis! Pievienojieties izglābto pulkam!”

Ko lai saka, paštaisns un skaudīgs prāts spēj vienīgi norakstīt tuvāko “muitnieku un grēcinieku” mēslainē. Taču tas nav sacīts, lai mēs šausminātos par Jēzus laika ļaunajiem funkcionāriem. Drīzāk raudzīsim, vai mūsu dvēsele ir brīva no “akluma” neredzēt zudušos un aizmirstos līdzcilvēkus un mums pasniegtās Dieva dāvanas. Šodienas evaņģēlijs nav par rakstu mācītājiem un farizejiem, bet par mums, kas kādā brīdī esam pazuduši un, šķiet, nav neviena, kas saprot un meklē mūs.

Cik zīmīgi, ka Bībele ir pilna ar šādā pieredzē nonākušajiem cilvēkiem, pat veselu tautu. Tas nav rakstīts kā fakta konstatējums, bet ar mērķi palīdzēt apzināties un atcerēties, kā tas ir būt pazudušam, neziņā un bailēs saucot pēc glābēja. Rīt ir piemiņas diena, 14. jūnijs, mūsu tautas deportācijas atceres diena. Vismaz 15 000 vīru, sievu un bērnu nonāca ilgstošā pazaudētības un pazudināšanas realitātē – neziņā, bailēs, ciešanās, badā, zaudējumā... Okupācijas varai, Jēzus vārdiem runājot, tie bija tikai “muitnieki un grēcinieki” jeb sistēmas ienaidnieki, bezvērtīgi cilvēki.

Būt pazudušam un kaut ko dārgu zaudējušam ir smaga pieredze. Tie ir brīži, kad ieraugām, cik labi bija, pirms tas notika. Cik dārgi un mīļi cilvēki ir bijuši līdzās! Cik gaistošas var būt cerības un sapņi! Tas viss pēkšņi kļūst tik dzīvs un taustāms. Pat mirušie mūsu atmiņā kļūst dzīvi. Vai tas nav iemesls, kādēļ Jēzus, svinot pēdējās vakariņas un iestādot Vakarēdienu, sacīja: “... to dariet Mani pieminēdami”? Pieminēt, atcerēties dārgāko, nozīmē sastapties ar to. Pavisam droši var sacīt, ka šādās dzīves stundās mēs nonākam vistuvāk tam, kas patiesi dārgs un svēts mūsu esībai. Un tas pavisam noteikti ir Dievs! Kā apustulis Jēkabs raksta: “Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” (Jēk 1:17) Viss, kas ir bijis labs un darījis mūs laimīgus, mīlētus un cienītus, ir Dieva žēlastības pilnā klātbūtne. Tā ir neizdzēšama un nelaupāma pieredze. Tādēļ mūsu Kungs nemaz nevar citādi rīkoties, kā Viņš saka līdzībā: “Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus (..) un, atradusi drahmu, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani.”

“Būt atrastam” pieredze sevī ietver ne tikai atmiņu par reiz notikušo, bet arī apsolījumu: “Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai jūs būtu tur, kur Es esmu.” (Jņ 14:3) Tas nozīmē – līdzās pagātnei atcerēties apsolīto. Kā jau minēju iepriekš, Jēzus šo svarīgo faktu ir “ierakstījis” Vakarēdiena notikumā – “to dariet Mani pieminēdami.”

Tāpēc baznīca un draudze ar tās dievkalpojumu ir viena no svarīgākajām atceres vietām, jo šeit mēs esam Kristus paša meklēti, aicināti un “atnesti”, kā svešinieki, izsūtītie, pazudušie vai pazaudētie. Iespējams, mēs pat nespējam šo stāvokli aprakstīt vārdos, ir tikai savāda tukšuma sajūta dvēselē – tur kaut kam bija jābūt, bet nu vairs tā nav. Mēs esam šeit, lai atrastu un sastaptu to dārgāko, kas spēj iedegt gaismu vislielākajā tumsā – Jēzu.

Viņš saka: “svētlaimīgs, kam piedots un vainas smagums noņemts!” Lai cik dziļa būtu mūsu tumsa, skumjas un nomaldīšanās, neskatoties ne uz ko, pēkšņi ieskanas šī neapslāpējamā un dzīvības pilnā balss: “Es tevi atradu!”. Tā runā uz mums, sakot: “Ej! Esi! Dzīvo! Mīli! Tici!” Tā iedrošina doties ceļā, jaunu iespēju, pieredzes un atziņas ceļā, kura ieguvumus un svētības ieraudzīsim un piedzīvosim, sasniedzot mērķi.

Kad draugs tumsā satver tavu roku, tev no tumsas vairs nav bail. Tumsai ir liels spēks, bet gaismas spēks ir vēl lielāks. Tas ir Labais Gans, kurš pats būdams gaisma, sniedz savu drauga roku. Nāve un tumsa nav visa noslēgums. Gaisma un dzīvība ir visa piepildījums. Par to runā un apliecina Krusts. Tas rāda, ka pat no nāves, dzimst dzīvība. Ikreiz, kad satveram piedošanas dāvanu, kad dzirdam šo dzīvības balsi, ir mūsu dzimšanas diena. Jauna dzīvība – cerība, kas dzimst no bezcerības, prieks no bēdām, miers un spēks no izbailēm. To visu mums apliecina Kristus krusts. Tur mēs ieraugām Dievu, kas gatavs atdot visu, lai mūs atrastu un dāvātu to, ko tikām pazaudējuši. Šī paļāvība un ticība mūs ved uz Dieva namu, pie dzīvības un prieka avota, kur Dievs atkal un atkal saka: “Es tevi esmu atradis!”

Āmen.