Cerību sniedzošais vārds

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 5:1–11 >>

Kurš gan no mums nav sajuties kā šie zvejnieki Galilejas ezera krastā – esam smagi strādājuši, bet nekā neesam dabūjuši. To var attiecināt gan uz indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Cilvēki pūlas, strādā, meklē, bet rezultātā ir vien tukšas rokas, nogurusi sirds un dažkārt arī sarūgtinājums. Cik daudz ir šādu pagurušu un entuziasmu zaudējušu cilvēku mums līdzās...? Tā vien šķiet, ka arī no mūsu Valsts ir palikusi tikai ārēja forma bez patiesa dziļāka satura – vien neatlaidīgas vēlmes un apņemšanās to darīt par ziedošu un plaukstošu zemi. Tā ir kā Sīmaņa laiva – iztīrīta, izvilkta krastā, bet bez loma. Mums visiem pietrūkst kāda, kurš iedrošinātu vēlreiz iestumt dzīves laivu ūdenī un izmest tīklu zvejai. Bet tieši par šo iedrošinājumu un cerību ir šodienas evaņģēlijs.

Jēzus nonāca ezera krastā tieši šādā mācekļu dzīves brīdī. Viņš nesteidzās izteikt viedokli vai kritiku par tukšajiem tīkliem. Tā vietā Jēzus kāpa tukšajā Sīmaņa laivā un apsēdies mācīja ļaudis. Šodienas pasaule raugās pēc panākumiem, bet Jēzus meklē uzticību un paļāvību. Viņš neprasa no mums pilnību vai lielus sasniegumus, bet vienīgi, lai mēs uzticētu Viņam to, kas mums ir, pat ja tas līdzinās tukšai laivai.

Sīmanis neslēpa savu nogurumu, tomēr viņā bija vieta cerībai. Acīmredzot Jēzus vārdos bija šīs cerības avots. Viņš sacīja Jēzum: “Es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Proti, Sīmanis uzticējās Jēzus izteiktajam aicinājumam doties ezerā. Un šī uzticēšanās un paklausība Dieva sacītajam kļuvusi par izšķirošo elementu. Tā darbojas, nesdama augļus līdz pat šodienai, jo Kristus dēļ mēs spējam mīlēt, piedot, kalpot un ziedoties, kaut reizēm ne bez pūlēm un lūgšanām.

Šodienas šķietami neierobežoto iespēju pasaule balstās uz garantijām, pierādījumiem, rezultātiem un darījumiem, bet tā nespēj sniegt drošu cerību. Tikmēr Evaņģēlijs prasa vien uzticēties – doties ticības dziļumā. Un tur – ticībā – notiek brīnums. Mācekļi saņem ne tikai zivju pilnu tīklu, bet, pāri visam, – ticības, apņēmības un drosmes pilnas sirdis. Ticība viņus darīja par jauniem cilvēkiem!

Raudu dziesmā ir teikts: “Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā Viņa žēlsirdība, tās ir jaunas ik rītu, liela Tava uzticība!”¹ Šie ir īstie vārdi, kad nakts nav sniegusi mieru, laiva ir tukša, plānotie rezultāti izslīdējuši kā caur cauriem tīkliem, jo Dieva žēlastība katru rītu ir jauna.

Jēzus ienāk mūsu dzīvē caur Vārdu un Sakramentu. Viņš nāk caur Rakstiem, kuros Viņa balss vēl skan: “Nāciet pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un Es jūs atvieglināšu.” ² Viņš nāk Vakarēdienā, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota(..) šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.” ³  Viņš nāk pie mums arī caur tuvāko, kad tas saka: “Es lūdzu par tevi,” “Es būšu tev līdzās,” vai “Es mīlu tevi.” Jēzus nāk pie mums sadraudzībā, arī tad, ja kopā sapulcējušies vien divi vai trīs, jo Viņš saka: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī Es Esmu viņu vidū.” ⁴

Jēzus iekāpšana mūsu dzīves laivā nav kāds emocionāls triks. Tā ir ticība, uzticēšanās un lūgšana: “Nāci, Kungs, un esi man līdzās, tavās rokās es nododu savu dzīvi.” Un Viņš jau ir ceļā, mūsu tukšās laivas un cauro tīklu dēļ, jo tikai Viņa klātbūtne sniedz ticību, cerību un mīlestību. Viņš mūs dara par cilvēkiem, kas spēj un var kalpot –“Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks” – par spīti vējiem un draudīgiem viļņiem. Patiesi, Viņa žēlastībai un žēlsirdībai nav gala, tās ir jaunas ik rītu! Steigsim sastapt Kungu, kas nāk pie mums, lai mūs svētītu ar savām dāvanām. Āmen.

¹ Raudu dz. 3:22–23; ² Mt 11:28; ³ Lk 22:19, 20; ⁴ Mt 18:20