Dievkalpojumos ir laipni aicināti visi, kam nav noteikta pašizolācija un nav jūtamu elpceļu slimības pazīmju. Pirms ienākšanas dievnamā ir jādezinficē rokas. Esot dievnamā, jālieto mutes un deguna aizsegs un jāievēro 2 metru distancēšanās starp dažādu mājsaimniecību piederīgajiem. Uzzini vairāk >>

Svētdienas skolas nodarbības līdz turpmākajam paziņojumam notiek attālināti.
Nodarbību materiāli >>

Rogate – sestā Lieldienu svētdiena

 
Saikne starp bēdām un prieku

Lasījums no Jāņa evaņģēlija 16:22-33 >>
      


 

Jautājumi, kas pilda mācekļu prātus, tiks atbildēti tajā dienā, kad skumjas tiks prieka padzītas. Mācekļu smagā nasta ir nākotne – perspektīva. No Jēzus nāves, apbedīšanas, augšāmcelšanās un debesbraukšanas perspektīvas, visi šie notikumi kļūst par vienu veselumu. Būs diena, kad mācekļiem vairs nebūs jautājumu, jo tie sapratīs, kā ciešanas spēj sagādāt prieku un uzvaru. Tā vietā, lai meklētu atbildes uz jautājumiem, mācekļi nodosies pielūgsmei, jo tieši tā Dievs piepilda savu ļaužu vajadzības. Jēzus iedrošina mācekļus lūgt un apsola piepildīt viņu lūgumus.

Svētā Gara žēlastība ir visskaidrākais spogulis, kurā Jēzus saskatāms ar ticības acīm un šādi mēs varam atrast paliekošu prieku arī vislielāko pārbaudījumu priekšā. Neilgi pirms tam Jēzus mācekļiem sacīja: “Es aizeju mūžīgajā godībā un tāpēc varēšu daudz vairāk būt pie jums, nekā tas ir bijis līdz šim. Jo tad jūs skaidri redzēsiet, kāds es esmu un ko esmu spējīgs paveikt.”

Šodienas lasījums ir pēdējie Jēzus vārdi mācekļiem pirms priekšā stāvošajiem briesmīgajiem notikumiem. Šie nav brīdinājuma, bet iedrošinājuma vārdi. Bailes nekad nav veselīgs veids, kādā raudzīties nākotnē. Jēzus vārdi rada drošu paļāvību.

Viņa pirmais iedrošinājums skar vienu no vissatraucošākajām lietām, ar ko mācekļiem ir jāsastopas, – Jēzus sacītais par Viņa nāvi un atkalredzēšanos ir nesaprotams un satraucošs. Viņš apsola, ka pavisam drīz tie sapratīs visu, kas nepieciešams svētītai dzīvei (25.p.). Svētais Gars, ko mācekļi saņēma pēc Debesbraukšanas, tos apgaismoja visos pestīšanas noslēpumos un turpina apgaismot baznīcu līdz laiku beigām.

Iedrošinājums pamatojas arī jaunās, līdz šim nepazītās attiecībās ar Tēvu (26-27.p.). Nebūtu pareizi pašreizējo Jēzus kalpošanu Debesu godībā uzlūkot kā Viņa nepārtrauktu aizlūgšanu Tēva priekšā par saviem mācekļiem. Drīzāk šeit sacītais ir jāuzlūko kā apsolījums un iedrošinājums pirms krusta notikuma. Ar Jēzus nāvi pie krusta tika atjaunota sadraudzība ar Tēvu. Tieši krusta notikumā mēs ieraugām Dievu, kas nostājas upura pusē. Krusts atklāj, ka ikviens no iesaistītajiem ir grēka varas upuris – gan krustā sistais, gan tie, kas to īsteno. Ikvienam ir vajadzīga Dieva palīdzība un glābšana – vieniem no ciešanām, otriem no valdošā ļaunuma.

Dievs ir labprātīgs un grib svētīt savus bērnus. Nav nepieciešams, lai Dēls Viņu uz to kaut kā īpaši pamudinātu vai to izlūgtos. Dievs Tēvs pats mīl savu īpašumu un labprāt iesaistās visu vajadzību apmierināšanā.

Nākamais iedrošinājums tiek dots ar skaidru norādi uz Dieva Dēlu, kas nācis no debesīm un drīz turp atgriezīsies. “Es esmu nācis šajā pasaulē no Tēva un tagad atkal pasauli atstāju un dodos pie Tēva” (16:28).

Šie vārdi stiprina nedrošo mācekļu ticību: “Viņa mācekļi sacīja: redzi, tagad tu vairs nerunā līdzībās. Tagad mēs zinām, ka tev ir zināmas visas lietas; tagad mēs zinām, ka tu dodies pie tēva” (16:29,30).

Taču vislielākais iedrošinājums vēl tikai seko. Jā, mācekļi ir atraduši mierinājumu un paļāvību, klausoties Jēzus vārdos. Bet priekšā stāvošajos notikumos viņu ticība tiks pārbaudīta. Jēzus viņiem atbild: “Tagad jūs ticat? Redzi, tā stunda nāk un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsiet katrs savā mājas vietā un mani atstāsiet vienu; bet es neesmu viens, jo mans Tēvs ir pie manis” (31,33). Nedz šīs pasaules ļaunums, nedz viņa paša nespēks pie krusta nespēj nekādā veidā mazināt Kristus nopelnu.

Šie aizvien nav brīdinājuma, bet iedrošinājuma vārdi. Jēzus saka, ka mācekļi drīz viņu atstās smago pārbaudījumu dēļ. Tas, kas mācekļiem ir jāzina, ir patiesība, ka uzvara nav atkarīga no viņu ticības, bet gan no tā, kam jānotiek pie krusta. “Šo visu es esmu runājis, lai jūs atrastu mierinājumu manī. Pasaulē jums ir bēdas, bet esiet droši; Es esmu pasauli uzvarējis” (16:33).

Kristū mums ir patiesais miers. Viņā mēs saņemam uzvaru pār pasauli. Šodien pārāk liels uzsvars tiek likts uz mūsu ticības kvalitāti, nevis nebeidzamo Jēzus labestību un Viņa spēku. Tas, kas mūs glābj un dod mieru, ir Kristus ticība. Jā, jūs pareizi dzirdējāt – Kristus ticība. Viņa uzticība un pilnīga paļaušanās uz Tēvu visbriesmīgākajā dzīves stundā. Tēvs ir tas, kas caur savu Dēlu ir apliecinājis savu gribu pasaulei: “Un tā ir Tēva griba, lai no visa, ko Viņš man devis, Es nevienu nezaudētu, bet tiem dotu mūžīgo dzīvību” (6:39). Tēva žēlastība uz mums atklājas Viņa attiecībās ar Dēlu.

Ikviens no mums ir piedzīvojis brīžus, kad gribot labu kādam, esam sagādājuši ciešanas. Mūsu rīcība reizēm ir tāla no tā kā Dievs to gribētu. Mūsu drošība un ticība pārbaudījuma brīžos izrādās nepastāvīga un trausla. Tas nenozīmē, ka mūsu ticībai nav nozīmes. Dievs neļauj mums šādi domāt, jo “no ticības taisnais dzīvos” (Rom.1:17). Bet mums nav jābalsta drošība un miers tikai mūsu ticībā. Mūsu ticība nevar būt svarīgāka par to, no kā tā nāk, – Kristus paša. Uzvara un miers ir Jēzus Kristus nopelns. Un mēs paliekam šajā uzvarā tik tālu, cik nododamies Viņam.

Tāpēc, lai slava un gods pieder tikai Dievam!

Āmen.

22. aprīlī mūsu draudzes ērģelnieks, komponists un ērģeļu vēsturnieks Aivars Kalējs svinēja jubileju. Dzimšanas dienā tiešraidē no Rīgas Doma izskanēja Aivara Kalēja autorkoncerts. Muzicēja ērģelnieki Vita Kalnciema un Liene Andreta Kalnciema, Ilze Barlo, Aigars Reinis, kā arī pats jubilārs. Līdzās Aivara jau agrāk komponētajiem skaņdarbiem koncertā izskanēja nesen radīta mūzika, pirmatskaņojumu piedzīvja arī kāds jaundarbs.