“Kad Pēteris vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir Mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mt.17:1(5)8 

Vasara ir iespēja vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem. Būt sabiedrībā. Tas nozīmē veltīt ilgāku laiku komunikācijai. Taču tieši komunikācija bieži vien izrādās mūsu vājais punkts. Nevērība savstarpējā saskarsmē izraisa nesaskaņas, kas skar turpat vai visas dzīves jomas.
Mēs tik bieži neieklausāmies sacītajā. Kamēr vēl otrs runā, mēs jau gatavojam atbildi, lai pamācītu vai aizstāvētu savu viedokli. Iepriekš minētais teksts zīmīgi noslēdzas ar Dieva pamudinājumu: “Klausieties!”

Līdzīgi kā Jēzus mācekļiem, kas kļuva par apskaidrošanas notikuma lieciniekiem, mūsu prāts ir aizņemts ar sava viedokļa formulēšanu un pie vajadzības arī tā aizstāvēšanu. Mums ir savi plāni un veids kā tos sasniegt; mēs zinām, ko un kāpēc gribam. Taču, Dievs saka: “Klausies!” Izrādās, tas nav tik vienkārši.

Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis - vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam”. Kas par fantastisku ideju. Nedaudz fiziskas piepūles, ierastās rutīnas, un neviens vairs neiejaucas tavā rūpīgi veidotajā un sakārtotajā domu pasaulē. Lūk, lai Jēzus runā ar Mozu un Eliju! Tā ir ērta pozīcija – Dievam Dieva lietas, bet man savējās.

Manas lietas! Te arī atklājas nopietna attieksmes problēma, kas neizbēgami ved pie krīzes komunikācijā un attiecībās. Šī iemesla dēļ mēs ikdienā sastopamies ar neiecietību, agresiju, sāncensību, vienaldzību un apnicību. Tas skar ne tikai sadzīves līmenī. Vēl vairāk, tas nopietni iespaido mūsu attiecības ar Dievu – ar Mūžību!

Mūsu priekšstati par to, kas un kāds ir Jēzus, apslāpē Viņa sacīto mums. Šādi mēs labprātīgi apklusinām dzīvību radošo un uzturošo Vārdu. Dievs saka: “Pievērsiet man savu ausi un nāciet pie manis, klausieties un jūs būsiet dzīvi!” (Jes.55:3)