Redaktora sleja
Ceļā ar Dieva svētību
Fotogalerija
Nedēļas lozungs
Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris,
kad mēs vēl bijām grēcinieki. (Rm 5:8)
28 | Plkst. 11.00 Reminiscere – Gavēņa laika otrā svētdiena |
Februāris |
Dievkalpojumos ir laipni aicināti visi, kam nav noteikta pašizolācija un nav jūtamu elpceļu slimības pazīmju. Pirms ienākšanas dievnamā ir jādezinficē rokas. Esot dievnamā, jālieto mutes un deguna aizsegs un jāievēro 2 metru distancēšanās starp dažādu mājsaimniecību piederīgajiem. Uzzini vairāk >>
Svētdienas skolas nodarbības līdz turpmākajam paziņojumam notiek attālināti.
Nodarbību materiāli >>
Vai “patiesība ir tur ārā”?
Lasījums no Mateja evaņģēlija 17:1-8 >>
Frāzi “patiesība ir tur ārā” sabiedrības leksikonā “ievazāja” TV seriāls, “X faili” (The X- Files). Tūkstošgades mijā tas arī Latvijā kļuva par vienu no skatītākajiem zinātniskās fantastikas seriāliem. Taču pati spārnotā frāze “patiesība ir tur ārā” turpināja savu dzīvi arī pēc seriāla daudzo sezonu noslēguma. To savulaik ironizējot mēdza piesaukt, runājot par kādu konkrētu politiķi.
Taču stāsts nav nedz par politiķi, nedz arī par iepriekš pieminēto seriālu. Ar šo frāzi var apzīmēt mūsu laikmetu raksturojošo domāšanas veidu – patiesība nav Dievam piemītošs ekskluzīvs, tā ir atrodama jebkur, kur vien varam iesniegties ar savu prātu. Tāpēc daudziem ir vieglāk ticēt patiesībai “tur ārā”, nekā Dieva atklātajai patiesībai Svētajos rakstos. Ir vieglāk ticēt, ka cilvēku ir radījuši citplanētieši vai arī, ka dzīvība uz zemes ir pavisam nejauši iesākusies dēļ komētu atnestajiem putekļiem un ūdens. Tieši tikpat ticama daudziem šķiet doma, ka apēdot vienu tableti dienā, cilvēks var iegūt normālu svaru un fizisko stāvokli. Nemaz nerunājot par visa tradicionālā atmešanu un centieniem radīt bezdzimuma sabiedrību. Aiz visa tā stāv pārliecība, ka ticams un nozīmīgs ir tikai tas, ko izprot un rada cilvēka prāts. Citiem vārdiem, prāts ir postmodernisma dievs.
Šodienas evaņģēlijs mums māca, ka cilvēka prātam ir robežas, un tieši tāpēc tas nav un nevar būt Dievs. Starp citu, pirmo cilvēku, Ādama un Ievas, viens no grēkā krišanas aspektiem bija vēlme kļūt tikpat gudriem kā Dievu – “kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” (1Moz 3:5) Un nākas vien atzīt, ka ļauna un laba zināšana, cilvēcei ir maksājusi daudz dārgāk nekā ērkšķi, nezāles, darba sviedri un dzemdību sāpes. Nepārprotiet, es negribu sacīt, ka cilvēkam nav jādomā vai jābūt tumsonim. Cilvēks pilnību iegūst vienīgi, esot ticības kopībā ar Dievu. Ticība pārsniedz prāta robežas un ļauj ieraudzīt to, ko miesīgās maņas nespēj.
Nu, piemēram, kas tā bija par gaismu, ko izstaroja Jēzus vaigs un drēbes? Ja tā bija dievišķās godības gaisma, tad kā to varēja redzēt miesīgas acis? Kā mācekļi varēja atpazīt Mozu un Ēliju, ko viņu acis nekad nebija skatījušas? Šim notikumam ir zināma līdzība ar Jēzus piedzimšanas stāstā minētajiem magiem, jeb austrumu gudrajiem. Zvaigzne, kas tos vadīja uz mērķi, bija garīga, tā nebija skatāma miesīgām acīm. Zīdainī, ko, zvaigznei sekojot, magi atrada, tie par spīti acīmredzamajam spēja atpazīt pasaules Pestītāju. Kamēr vieni, Hēroda nams, Jēzus bērnā saskatīja apdraudējumu, tikmēr citiem tas sniedza ticību, cerību un prieku. Tā tas turpinājās, Jēzum mērojot kalpošanas ceļus. Taču tikai tie, kas Dieva dāvāto ticību uzlūkoja kā visdārgāko dāvanu, piedzīvoja Augšāmcelšanās brīnumu, Debessbraukšanas dienā redzēja debesis atvērtas un pirmajos Vasarsvētkos tapa Svētā Gara mīlestības uguns aizdegti. Un tas viss tiem notika, nevis gremdējoties prāta dziļumos, bet uzticoties Dieva apsolījumiem un Jēzus sacītajam. Patiesība ir atrodama Viņa vārdā! Ikviens, kas uzticas Dieva sacītajam, spēj ieraudzīt acīm neredzamo un pieņemt prātam neaptveramo.
To apstiprina arī šodienas evaņģēlijs. Vispirms Dievs runā uz mācekļiem saprotamā valodā: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet Viņu!” Kad gara acīm redzētais ir pagaisis, mācekļu priekšā ir tikai Jēzus, ko tiem jāklausa. Jā, tā pavisam noteikti bija svētīta pieredzes stunda, taču vēl svarīgāki atziņas un patiesas gudrības iegūšanas notikumi viņus gaida, sekojot un paklausot Jēzum. Klausīšanās un pārdomāšana mūs ieved kopībā ar Dievu. Kā to apliecina apustulis Pāvils, “Pateicoties viņam, arī jūs esat Kristū Jēzū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa.” (1Kor 1:30) Turklāt viņa klātbūtne vārdā ir pavisam tuvu, kā apustulis saka: “Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī.” (Rom 10:8) Mūsu ticības pieredzes, sastapšanās ar Kungu, notiek lasot, izrunājot un pārdomājot Bībelē sacīto.
Tāpēc šodien mēs visi esam aicināti uzkāpt līdz ar Jēzu kalnā, lai redzētu apskaidrošanas dievišķo gaismu, to paturot mūsu sirds dziļumos. Ja apņemamies atrast laiku Kristum un, noliekot malā ikdienišķo, uzkāpt šajā kalnā, mēs redzēsim to pašu godību, ko skatīja apustuļi. Iespējams, mūsu pieredzētais nebūs aprakstāms cilvēku vārdiem, bet pati vīzija uz visiem laikiem kļūs par patvēruma vietu mūsu sirdīs. Ļausim pasaulei meklēt savus “garīgos” mērķus "tur ārā”, šīs pasaules valdnieka “sfērā”. Bet mēs, Kristum ticīgie, pazemībā uzklausīsim Dieva sacīto, apdomāsim apustuļu un baznīcas tēvu pamācības, ar neatlaidību cīnīsimies, lai noturētu prātu Dieva dāvātajās patiesās atziņas robežās. Kā apustulis Pāvils saka: “Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kāds Dieva templi posta, to Dievs izpostīs, jo Dieva templis ir svēts, un tie esat jūs.” (1 Kor 3:16, 17) Lai arī šīs pasaules acīs vēstījums par krustu ir muļķība, bet mums, kas ticam un esam izglābti, tas ir Dieva spēks un gudrība. Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” Tad nu turēsimies pie sava Kunga ticībā un bijībā, lai ļaunais mūs nepieviļ.
Āmen.