Šie Jēzus vārdi ir kā mūžīgs avots dvēselei, kas meklē patvērumu nemierīgā laikā. Un varbūt tieši šodien, Vasarsvētkos, mēs uzlūkojam šo apsolījumu daudz skaidrāk. Jo šī diena ir kā logs uz debesīm – brīdis, kad Dieva Gara elpa* kļūst sajūtama katram, kas atvēris savu sirdi Kristum.

“Kas Mani mīl, tas turēs Manus vārdus, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” Šajos vārdos atklājas Kristīgās dzīves būtība. Ticība nav vienkārši rituāls vai zināšanas, bet attiecības – Dievs iemājo mūsos. Jēzus nesolīja attālinātu iesaisti mūsu dzīvē, bet klātbūtni, kas ir tuva, personiska, pastāvīga un mieru sniedzoša. Vasarsvētki ir šīs klātbūtnes apliecinājums. Svētais Gars nav tikai spēks vai iedvesma – Viņš ir paša Dieva klātbūtne, kas pārveido mūsu sirdi par dzīvu templi.

Ir pienākusi Jaunā Gada diena. Pie pilnāka vai tukšāka galda bērnu, radu un draugu pulkā esam pavadījuši Veco gadu. 2023. gada kalendāra pirmā lapa ir atšķirta un iespējams tajā esam veikuši pirmo piezīmi notikumam, ko nevajadzētu aizmirst. Tas tiešām ir sava veida jauns sākums. Ļaudis gan mēdz sacīt, ka jaungada diena ne ar ko neatšķiras no citām. Taču kāda austrumu gudrība māca, ka “divreiz vienā upē iekāpt nevar.” Gadu mija daudziem ir kā divvirzienu ceļš. Aiz muguras palikuši prieki un bēdas, vilšanās un vainas apziņa, savukārt priekšā – gaidas, cerības un apņēmība sastapties ar izaicinājumiem. Vai tas nav savādi, mēs vienmēr gatavojamies kādiem notikumiem, bet tie mūs pārsteidz nesagatavotus. Mēs nekad īsti neesam gatavi, jo katra pieredze ir īpaša. Tajā sajaucas pagātne, tagadne un nākotne (tas, ko cerējām), viss notiek vienā brīdī – “un tad tas notika.”

Tieši tā, vienlaikus saplūstot pagātnei, tagadnei un nākotnei, šajā pasaulē ienāca Jēzus. Apustulis Pāvils raksta: “Kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem.”² Ar Jēzus piedzimšanu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Dievs mūs ir atbrīvojis no grēka varas, darījis par saviem bērniem un dāvājis daļu pie mūžīgās dzīvības. Šo neizteicamās dāvanas pilnību mēs saņēmām ticībā – vienā brīdī. Patiesībā, tas nav nemaz tik neparasti, jo šī dāvanas devēja, Jēzus, dzimšanu un dzīvi raksturo vārdi: “Notika! Redzi!” Jēzus atšķirībā no mums ir gatavs ikvienam dzīves pavērsienam, jo Viņš ir tas, “kas bija, kas ir un kas nāk.”³

Trīsvienības svētki atklāj Dieva trialoga (trīs personu sarunas) kopsavilkumu, jeb dievišķās gribas piepildījumu mūsu dzīvei. Šodienas evaņģēlijs mums to nepārprotami apliecina. Jēzus vārdi “Man ir dota visa vara” sasaucas ar Viņa sarunu ar Tēvu: “(..) kā Tu man esi devis varu pār visu miesu, tā Es katram, ko tu man esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 17:1; parafrāze) Tā arī pavēle – “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” – izriet no šīs pašas sarunas, kur Jēzus saka: “Kā Tu mani pasaulē sūtīji, arī Es viņus pasaulē sūtīju (..) Es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos.” (17:18, 26) Un apsolījums – “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules laiku beigām” – ir piepildījums Jēzus sacītajam: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu, ko esmu jums runājis (..) Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar mani no iesākuma.” (Jņ 14:26, 15:27) Mūsu dzīve – ticība, cerība, darbošanās un mērķis – iesākas, notiek un rod piepildījumu Trīsvienībā. Tā kā mūsu dzīve ir dārgākais, kas vien mums ir, tad vērts pievērst uzmanību augstāk minētajiem citātiem un to kontekstam.