Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Lk 24:1-12
Mīļie draugi, vai esat pamanījuši, ka Lieldienu notikumā ir kas neparasts – tas norit robežās starp acīmredzamo un neticamo. Frāze “Viņš ir augšāmcēlies” ir eņģeļu pasludinājums, nevis mācekļu prieka sauciens. Vai tas nav savādi? No kurienes tad baznīcas tradīcijā ir ienācis prieks, gaviles un slavas dziesmas? To var izteikt vienā vārdā – pieredze. Citiem vārdiem, lai izprastu Lieldienu notikumu ir nepieciešams laiks un piedalīšanās.
To nepārprotami apstiprina apustuļu augšāmcelšanās notikuma apraksts. Sievietes dodas pie kapa, lai veiktu Jēzus ķermeņa iebalzamēšanu. Viņas ir skumju un zaudējuma pārņemtas, jo viņu Kungs ir miris. Sasniedzot mērķi, viņas piedzīvo negaidītu pārsteigumu – akmens ir novelts, un mirušā miesas ir zudušas. Turklāt sievietes izbiedē vīri baltās drānās, sakot, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Apjukušas un satrauktas tās bēg no kapsētas, baiļu pārņemtas. Nav šaubu, Lieldienu rīts mācekļiem un sievām neatnāk ar prieku un gavilēm. Šīs dienas fonā aizvien ir Golgātas kalnā notikušais. Pasludinājums “Viņš ir augšāmcēlies” ir pārāk sarežģīts cilvēka prātam, kas savu esību apzinās dzimšanas un nāves robežās. Jā, Lieldienu rīts sniedz atbildi uz notikušo, bet tā nav dažos, pompozos vārdos izsakāma. Tā ir iegūstama caur pieredzi, kas top atceroties, saliekot kopā un pārdomājot visu, ko Kristus ir runājis un darījis. Jo, uzmodinot Jēzu no nāves, Dievs apstiprina viņa liecību, apliecina viņa sūtību un dara mums zināmu, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tā kā Dievs ir mīlestība, tad realitāte, kas visu nosaka, ir mīlestība.
