2024. gada 7. decembris
Vārdadienas:
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Mīliet patiesību un mieru!
Zah 8:19

Un Dieva miers,
kas pārspēj jebkuru sapratni,
lai pasargā jūsu sirdis un
jūsu domas Kristū Jēzū.
Flp 4:7

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



Pateicība par vislielāko Dieva dāvanu


Pļaujas svētki ir tā īpašā svētdiena, kad pienesam Dievam pateicību par zemes augļiem un visu citu, kas nepieciešams mūsu dzīvībai. Mēs pateicamies par maizi, augļiem, dārzeņiem, ģimeni, līdzcilvēkiem un visu citu, ko Dievs mums dod, gādājot par mūsu dzīvi. Pēc visām šīm dāvanām, Kristus mums ikdienas ir mācījis lūgt Tēvreizē: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”1

Taču šī lūgšana sniedzas tālāk par ikdienas pārtiku. Tajā mēs lūdzam arī pēc Tā, kurš patiesi nepieciešams katrai dienai – Glābējs Jēzus. Kā Viņš pats sacīja: “Es Esmu dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.”2

Jēzus lieto izsalkumu un slāpes kā simbolus, lai atklātu mācekļiem šo dziļāko vajadzību. Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Man ir barība, par kuru jūs nezināt.”3 Kamēr viņi domāja par pārtiku, Jēzus norādīja uz savas atnākšanas iemeslu, – piepildīt Dieva gribu un dot dzīvību tiem, kas Viņu uzņem. Viņš ir patiesā maize, kas piepilda mūsu dvēseles vajadzības un sniedz dzīvei, esībai jaunu nozīmi.

Šī ir Augšāmcelšanās diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!*


Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi ir augšāmcēlies!
Mīļie draugi, šie sveicinājuma vārdi pasludina Lieldienas par dzīvības svētkiem. Tie patiesi ir lielākie un skaistākie svētki Baznīcas liturģiskajā kalendārā. Nav šaubu, tiem līdzās pēc vēsts satura un prieka ir liekami vien Ziemsvētki. Taču Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki ir vienīgie, kas mums atgādina par Dieva mīlestību un mums dāvāto dzīvību ik svētdienu.

Pēc 40 dienu gavēņa laika esam sagaidījuši šo lielo svētku dienu ar tās dāvāto prieku un cerībām. Lai šis prieks dziļāk iesakņotos mūsu sirdīs un paliktu ar mums visu atlikušo gadu, Baznīca ir mums devusi piecdesmit dienu Lieldienu ciklu, kas ilgst līdz Vasarsvētkiem. Lai mēs šo Kristus augšāmcelšanās notikumu, kas ir skāris visu cilvēci, spētu aptvert un paglabāt savā sirdī. Cilvēces vēsture, iesākot no radīšanas notikuma līdz Jēzus Kristus atnākšanai, rod piepildījumu šajā lielajā dienā. No Ādama krišanas līdz Jēzus Kristus augšāmcelšanās dienai cilvēce atradās trimdā, ilgodamās pēc dzimtenes, ko tā nekad nebija redzējusi. Aizzīmogotais un apsargātais Jēzus kaps, Lieldienas rītā kļuva par atvērtām durvīm, kas pavēra ceļu uz ilgoto dzimteni, kurā nav nedz ciešanu, nedz nāves. Kā sacījis Sv. Hrizostoms: “Tagad varenais Kristus, nemirstīgais un visspēcīgais, izlej gaismu pār visumu, kas spožāka par sauli. Mums, saviem uzticīgajiem, Viņš ir cēlis spožu, jaunu, ilgu, mūžīgu, un neatceļamu dienu. Tāds ir Lieldienu noslēpums.” 1

Un notika!* Lk 2:21

Ir pienākusi Jaunā Gada diena. Pie pilnāka vai tukšāka galda bērnu, radu un draugu pulkā esam pavadījuši Veco gadu. 2023. gada kalendāra pirmā lapa ir atšķirta un iespējams tajā esam veikuši pirmo piezīmi notikumam, ko nevajadzētu aizmirst. Tas tiešām ir sava veida jauns sākums. Ļaudis gan mēdz sacīt, ka jaungada diena ne ar ko neatšķiras no citām. Taču kāda austrumu gudrība māca, ka “divreiz vienā upē iekāpt nevar.” Gadu mija daudziem ir kā divvirzienu ceļš. Aiz muguras palikuši prieki un bēdas, vilšanās un vainas apziņa, savukārt priekšā – gaidas, cerības un apņēmība sastapties ar izaicinājumiem. Vai tas nav savādi, mēs vienmēr gatavojamies kādiem notikumiem, bet tie mūs pārsteidz nesagatavotus. Mēs nekad īsti neesam gatavi, jo katra pieredze ir īpaša. Tajā sajaucas pagātne, tagadne un nākotne (tas, ko cerējām), viss notiek vienā brīdī – “un tad tas notika.”

Tieši tā, vienlaikus saplūstot pagātnei, tagadnei un nākotnei, šajā pasaulē ienāca Jēzus. Apustulis Pāvils raksta: “Kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem.”2 Ar Jēzus piedzimšanu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Dievs mūs ir atbrīvojis no grēka varas, darījis par saviem bērniem un dāvājis daļu pie mūžīgās dzīvības. Šo neizteicamās dāvanas pilnību mēs saņēmām ticībā – vienā brīdī. Patiesībā, tas nav nemaz tik neparasti, jo šī dāvanas devēja, Jēzus, dzimšanu un dzīvi raksturo vārdi: “Notika! Redzi!” Jēzus atšķirībā no mums ir gatavs ikvienam dzīves pavērsienam, jo Viņš ir tas, “kas bija, kas ir un kas nāk.”3

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Lk 24:1-12


11_211_1

Mīļie draugi, vai esat pamanījuši, ka Lieldienu notikumā ir kas neparasts – tas norit robežās starp acīmredzamo un neticamo. Frāze “Viņš ir augšāmcēlies” ir eņģeļu pasludinājums, nevis mācekļu prieka sauciens. Vai tas nav savādi? No kurienes tad baznīcas tradīcijā ir ienācis prieks, gaviles un slavas dziesmas? To var izteikt vienā vārdā – pieredze. Citiem vārdiem, lai izprastu Lieldienu notikumu ir nepieciešams laiks un piedalīšanās.

To nepārprotami apstiprina apustuļu augšāmcelšanās notikuma apraksts. Sievietes dodas pie kapa, lai veiktu Jēzus ķermeņa iebalzamēšanu. Viņas ir skumju un zaudējuma pārņemtas, jo viņu Kungs ir miris. Sasniedzot mērķi, viņas piedzīvo negaidītu pārsteigumu – akmens ir novelts, un mirušā miesas ir zudušas. Turklāt sievietes izbiedē vīri baltās drānās, sakot, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Apjukušas un satrauktas tās bēg no kapsētas, baiļu pārņemtas. Nav šaubu, Lieldienu rīts mācekļiem un sievām neatnāk ar prieku un gavilēm. Šīs dienas fonā aizvien ir Golgātas kalnā notikušais. Pasludinājums “Viņš ir augšāmcēlies” ir pārāk sarežģīts cilvēka prātam, kas savu esību apzinās dzimšanas un nāves robežās. Jā, Lieldienu rīts sniedz atbildi uz notikušo, bet tā nav dažos, pompozos vārdos izsakāma. Tā ir iegūstama caur pieredzi, kas top atceroties, saliekot kopā un pārdomājot visu, ko Kristus ir runājis un darījis. Jo, uzmodinot Jēzu no nāves, Dievs apstiprina viņa liecību, apliecina viņa sūtību un dara mums zināmu, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tā kā Dievs ir mīlestība, tad realitāte, kas visu nosaka, ir mīlestība.

"Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ." (Mt 2:27)


Untitled_presentation
 

2021. gada 18. novembris
 
Šogad mēs svinam Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienu. Šos, ikvienam Latvijas pilsonim tik nozīmīgos svētkus apēno pelēkie mākoņi pie debesīm un pandēmijas ierobežojumi. Līdz ar to svētku noskaņas un “baltie galdauti” paliek katras mājsaimniecības ziņā, mēģinot uzlasīt emociju druskas pie televīzijas ekrāniem. Taču šī “pelēcība” nav iesākusies ar pandēmiju, bet jau daudz agrāk.

Mēģinot rast atbildi, uzdūros intervijai ar vēsturnieku Andri Cauni, kurā viņš saka: “Latvijas brīvvalsts rašanās bija fenomens. Tas bija iespējams, pateicoties vēsturiskai apstākļu sakritībai. Un ar to, ko pirmās brīvvalsts laikā izdarījām, lepojamies vēl šodien. Latvija pēc Pirmā pasaules kara bija izpostīta vairāk nekā tagad pēc 50 okupācijas gadiem. Taču toreiz diezgan ātri izdevās augstā līmenī atjaunot rūpniecību un lauksaimniecību, un beidzamie desmit gadi (1929 - 1939) bija nacionālās kultūras strauja augšupeja... Tagad kopš Atmodas sākuma ir pagājuši desmit gadi, tomēr mēs vēl joprojām neko īpašu nevaram sasniegt nevienā nozarē, izņemot laikam tranzītu. Ja nav ekonomiskās bāzes, tad klibo visa valsts. Tai nav iespēju atbalstīt ne kultūru, ne zinātni...”1

Trinitatis. Mt 28:18-20


Trīsvienības svētki atklāj Dieva trialoga (trīs personu sarunas) kopsavilkumu, jeb dievišķās gribas piepildījumu mūsu dzīvei. Šodienas evaņģēlijs mums to nepārprotami apliecina. Jēzus vārdi “Man ir dota visa vara” sasaucas ar Viņa sarunu ar Tēvu: “(..) kā Tu man esi devis varu pār visu miesu, tā Es katram, ko tu man esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 17:1; parafrāze) Tā arī pavēle – “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” – izriet no šīs pašas sarunas, kur Jēzus saka: “Kā Tu mani pasaulē sūtīji, arī Es viņus pasaulē sūtīju (..) Es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos.” (17:18, 26) Un apsolījums – “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules laiku beigām” – ir piepildījums Jēzus sacītajam: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu, ko esmu jums runājis (..) Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar mani no iesākuma.” (Jņ 14:26, 15:27) Mūsu dzīve – ticība, cerība, darbošanās un mērķis – iesākas, notiek un rod piepildījumu Trīsvienībā. Tā kā mūsu dzīve ir dārgākais, kas vien mums ir, tad vērts pievērst uzmanību augstāk minētajiem citātiem un to kontekstam.

Nevaru es atcerēties, kas ir tas, kas tumsā laistās...

(M. Zālīte, "Veltījums")

AdobeStock_229781474-768x432  
Esam atkal sagaidījuši Ziemsvētkus. Šie ir vieni no rosīgākajiem svētkiem gadā – dāvanu un cienastu gatavošana, mājas uzkopšana. Ak, vēl taču eglīte... Vai neesmu kaut ko aizmirsis?! Šis ir viens no satraucošākajiem jautājumiem. Kā lai visu atceras? Kā lai nevienu neaizmirst?

Cik trāpīgi ir Māras Zālītes vārdi: “Nevaru es atcerēties, kas ir tas, kas tumsā laistās.” Padomāsim mirkli. Kāpēc mēs rosāmies, skrienam, satraucamies šajos svētkos? Kas ir tas lielais iemesls?

Piekritīsiet, Ziemsvētku dienas rītam piemīt kāda īpaša noskaņa. Tā katru gadu ir jauna. Un cik zīmīgi – šī noskaņa, nojausma, atskārsme neatnāk lielā troksnī vai rosībā, bet klusumā. Pat ja ir kādi ārēji trokšņi, tad mūsos ir īpaša telpa, kas klusumā mūs urda ar jautājumu. Var būt pat vairākiem. Un kādā mirklī atskārstam, ka kaut ko nevaram atcerēties. Tas ir uz mēles, bet izteikt nespējam. Ak, Dievs, kas tas ir?

Uzruna Lieldienās


Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.”

Nevar nepamanīt Mateja īpašo valodas stilu, kurā tik īsā evaņģēlija fragmentā mēs atrodam trīs “BET”. Tam nepārprotami ir kāds īpašs mērķis. Šie bet pasvītro augšāmcelšanās notikuma daudz lielāko pārākumu pār pirms tam notikušo.

Tīri cilvēciski mēs kāda tuva cilvēka nāvi uztvertu kā galveno notikumu citu starpā. Nāve taču pieliek punktu dzīvei. Viss ir beidzies. Atliek tikai sēras, zaudējuma sāpes un nožēla. Tas ir tik pašsaprotami.

Tieši uz šī tik pašsaprotamā fona, šie “bet” piesaka, ko jaunu un nebijušu. Sabatā Jēzus ir miris, bet pirmajā nedēļas dienā viņš ir augšāmcēlies. Sabatā triumfē pasaules vara, ar tās galējo līdzekli nāvi, bet nu triumfē Dieva dzīvība. Eņģelis pasludina uzvaru pār visu, kas sēj bailes, naidu un nāvi. Tas, kurš bija miris ir dzīvs, bet kapu sargājošie karavīri kļūst kā miruši. Nāves impērijas pamati top satricināti. Jā, Lieldienu rīts satricina katra cilvēka sirdi un prātu, jo tas liek atteikties, novērsties no vecā un ticībā pieņemt jauno.

Lieldienu rīts ir jaunā radīšanas diena, to ievada eņģeļa vārdi: “Nebīstieties!” Jaunā dzīve kopā ar augšāmcelto Jēzu dara brīvu no bailēm. Tā liek uzticēties Dieva mīlestībai, piedošanai un mūžīgai dzīvībai. Tas aicinājums un pamudinājums katrai jaunai dienai. Dzīvība ir tur, kur mīlestība un mīlestībā nav baiļu!

Svētītus un Dieva mīlestības piepildītus Augšāmcelšanās svētkus! Kristus ir Augšāmcēlies!

Palmu (Pūpolu) svētdienai


"Liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja Viņam pretim, skaļi saukdami: "Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā - Israēla Ķēniņš!" Jņ 12:12-13

Palmu jeb Pūpolu svētdienas notikums ir kā durvis, kas mūs ieved Kunga ciešanu notikumā. Viņš pazemojas mūsu dēļ, kļūdams par kalpu, līdz pat krusta nāvei. Jēzus iejāj Jeruzalemē uz Pashā svētkiem, taču šo svētku kulminācija notiks nevis Templī, bet Golgātas kalnā.

Mēs pavadām lielu daļu dzīves, cenšoties izvairīties no sāpēm. Kā rezultātā aizvien vairāk ir to, kas saka, ka ir labi izbeigt tāda cilvēka dzīvi, kura ciešanas un sāpes nav dziedināmas. Tiem, kas domā, ka augstākais mērķis ir izvairīšanās no sāpēm, šis Cietējs Kalps izraisa apmulsumu. Viņš nebēg no krusta, kas viņu gaida, bet sastop to ar prieku, jo tikai tā tu vari tikt izglābts, atbrīvots no nāves un baiļu verdzības.

Tas Kungs neatlaidīgi dodas uz Jeruzalemi. Svētku parāde drīz beigsies. Gavilējošie pūļi ar saviem Ozianna saucieniem apklusīs. Palmu zari vītīs nomesti ceļmalas putekļos, bet Dieva Jērs turpinās savu gājumu. Viņš pacietīs ņirgāšanos un pērienu, naglas un slāpes. Viņš piepildīs tavu glābšanu, mirdams pie krusta. Glābšana nav mūsu pašu ziņā, to spēj izdarīt tikai Dievs. Un tā ir Viņa dāvana. Tāpēc Viņš joprojām nāk pie mums Savā Vakarēdienā, un tāpēc mēs dziedam: "Slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā. Ozianna augstībā!"

2018. gada Ziemassvētkos


Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu...” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” (Lk 1:30 - 34)

Lai arī Ziemassvētki ir cerību un prieka caurstrāvoti, tie vienlaikus ir arī lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiks. Iespējams tas ir saistīts ar tumšāko gada periodu. Pietrūkst gaismas. Maņas un izjūtas ir sakāpinātas. Mēs esam nodomu, apņēmības un cerību pārņemti. Šķiet, viss ir iespējams, bet tad seko vilšanās – nodomi neizdodas, apņemšanās noplok un cerības izgaist.

Nē, gaismas trūkums nevar būt izšķirošais iemesls. Drīzāk, Ziemassvētku vēsts pieskaras kādam būtiskākam ikviena cilvēka dzīves raksturojumam – dzīve, kas balansē uz bezcerības robežas. Proti, ikviens no mums apzinās sevi kā personu, kas spēj piedzīvot ko jaunu, vēl nebijušu. Tajā pašā laikā nav neviena, kas nebūtu piedzīvojis šī iespējamā neiespējamību.

   1 2   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »