Uzruna Lieldienās

Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.”

Nevar nepamanīt Mateja īpašo valodas stilu, kurā tik īsā evaņģēlija fragmentā mēs atrodam trīs “BET”. Tam nepārprotami ir kāds īpašs mērķis. Šie bet pasvītro augšāmcelšanās notikuma daudz lielāko pārākumu pār pirms tam notikušo.

Tīri cilvēciski mēs kāda tuva cilvēka nāvi uztvertu kā galveno notikumu citu starpā. Nāve taču pieliek punktu dzīvei. Viss ir beidzies. Atliek tikai sēras, zaudējuma sāpes un nožēla. Tas ir tik pašsaprotami.

Tieši uz šī tik pašsaprotamā fona, šie “bet” piesaka, ko jaunu un nebijušu. Sabatā Jēzus ir miris, bet pirmajā nedēļas dienā viņš ir augšāmcēlies. Sabatā triumfē pasaules vara, ar tās galējo līdzekli nāvi, bet nu triumfē Dieva dzīvība. Eņģelis pasludina uzvaru pār visu, kas sēj bailes, naidu un nāvi. Tas, kurš bija miris ir dzīvs, bet kapu sargājošie karavīri kļūst kā miruši. Nāves impērijas pamati top satricināti. Jā, Lieldienu rīts satricina katra cilvēka sirdi un prātu, jo tas liek atteikties, novērsties no vecā un ticībā pieņemt jauno.

Lieldienu rīts ir jaunā radīšanas diena, to ievada eņģeļa vārdi: “Nebīstieties!” Jaunā dzīve kopā ar augšāmcelto Jēzu dara brīvu no bailēm. Tā liek uzticēties Dieva mīlestībai, piedošanai un mūžīgai dzīvībai. Tas aicinājums un pamudinājums katrai jaunai dienai. Dzīvība ir tur, kur mīlestība un mīlestībā nav baiļu!