|
Manas acis raugās uz to Kungu (Ps.25:15) |
 Raudzīšanās uz Dievu ir viens no ticības nozīmīgākajiem
aspektiem. Par tādu to padara fakts, ka
radīšanas noslēgumā Dievs uzlūko padarīto un novērtē to: “un redzi, tas bija
ļoti labi!”1Mūsu vajadzība raudzīties pēc un uz Dievu iesākas ar viņa
raudzīšanos uz visu radīto. Dievs raugās uz mums!Šis ir viens no ticības pamatprincipiem. Ticēt, nozīmē
apzināties Dieva klātbūtni. Viņš visu redz: “Tavas acis visu redz, Tava roka
sarga, sedz...”2 Turklāt šī skatīšana nav tikai vērtējoša, tā, ir
arī motivējoša. Dievs mūs aicina raudzīties uz Viņu, lai mēs mācītos sargāt un
rūpēties. “Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to
sargā un apstrādā.”3 Šajā procesā kā viens
no svarīgākajiem faktoriem ir Dieva iepazīšana. Tas, kādu Dievu mēs redzam, ir
pamatā ikvienai mūsu rīcībai.
|
| lasīt tālāk » |
|
Meklējot jaunumus |
 “Jel jautā iepriekšējām dienām, kas pirms
tevis bijušas, kopš dienas, kad Dievs uz zemes radīja cilvēku, jautā visur, no
vienas debess malas līdz otrai: vai ir jau bijuši tik lieli darbi, vai ir kas
dzirdēts par tādiem?” (5Moz.4:32)
Iespējams nav tāda cilvēka, kas netaujātu pēc jaunumiem. Mēs
ikdienas pārlūkojam ziņu slejas, skatāmies un klausāmies informatīvus
raidījumus, mēs meklējam, vai ir kādi jaunumi. Mainās laiki un kārtības, bet
viens paliek nemainīgs – cilvēka jautājums: “Vai ir kādi jaunumi?”
|
| lasīt tālāk » |
|
"Redzi, no šī laika visas paaudzes mani teiks svētīgu" |
 Pirmo pavasara mēnesi, martu, mēdz
dažkārt dēvēt arī par sieviešu mēnesi, jo daudzviet pasaulē 8. martā tiek
atzīmēta Starptautiskā Sieviešu diena, kad vīri savām sievām, māmiņām,
vecmāmiņām, un darba kolēģēm dāvina ziedus un velta īpašu uzmanību. Arī Baznīcas
kalendārā ir viena marta diena, kad mēs atceramies kādu īpašu sievietei. Šī
diena ir 25. marts – Jaunavas Marijas pasludināšanas svētki.
Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija,
jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un
sauksi Viņa vārdu: Jēzus.” 1
Tāpēc arī mūsu ikmēneša
sadraudzības pasākums, kas notika 12. martā, bija veltīts Jaunavai Marijai – mūsu
Kunga mātei. Ar tematisku priekšlasījumu uzstājās draudzes kora diriģents un
Lutera Akadēmijas docents Vilis Kolms.
|
| lasīt tālāk » |
|
Adventa laika pārdomas |
 "Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu
lāpas degošas! Esiet līdzīgi cilvēkiem, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam,
lai tūdaļ tam atvērtu, kad tas nāks un klauvēs. Laimīgi tie kalpi, kurus kungs
pārnācis atradīs nomodā." Lk.12:35-37
Atsaucoties uz Jēzus sacīto, mūsu dzīve ir nemitīga tuvošanās
pārsteigumam. Taču, tas nav pārsteigums, kas aizsākas un piepildās kaut kur
ārpus mums pašiem. Tas ir tā pat kā ar dāvanām – mēs tās gaidām kā pārsteigumu,
bet lielākajā daļā gadījumu, dāvana ir rezultāts mūsu vienā vai otrā veidā
izteiktajām ilgām. Mēs pat varētu sacīt, ka pārsteigums ir gan par dāvanu, gan par
to, ka mūsu ilgas ir sadzirdētas un kāds tās ir īstenojis.
|
| lasīt tālāk » |
|
Mūžības Svētdiena |
|
“Mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām
glābēju Kungu Jēzu Kristu.” Flp.3:20
 Mūžības Svētdiena liek mums uzlūkot sevi no visplašākā skatu
punkta - mūžības. Ar visu to, kas mēs esam, un kas iezīmē mūsu dzīvi – dzimšana,
pieaugšana, sapņu īstenošana ar to pavadošajiem zaudējumiem un uzvarām un
visbeidzot nāvi. Tā mēs varētu pavisam vienkāršoti raksturot viena cilvēka
dzīvi.
No šāda skatu punkta raugoties, ir saprotams, kādēļ Baznīcas
gada pēdējā svētdiena ir galvenokārt Mūžības un nevis tikai Mirušo atceres
diena. Mirušo atcere noteikti ir ierobežots skatījums uz to, kas un kāpēc mēs
esam. Nav šaubu, mirušo tuvinieku piemiņai ir svarīga loma, tieši tāpat kā kapu apmeklēšanas un to sakopšanas
tradīcijai.
|
| lasīt tālāk » |
|
Debesbraukšana |
 Kad viņš tos svētīja, notika, ka
viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs. Tad tie viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzālemē, un pastāvīgi bija
templī, slavēdami Dievu. (Lk.24:51-53)
Lūkas evaņģēlijs iesākas un noslēdzas ar priecīgām ziņām. Jēzum dzimstot,
eņģelis saka: “Nebīstieties, jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs,
kas ir Kristus, Kungs!"1, un
noslēgumā mēs redzam mācekļus, kuri, atvadījušies no sava Kunga, ar lielu prieku
atgriežas Jeruzālemē. Pirms pacelšanās debesīs, Jēzus apsola mācekļiem Svētā
Gara spēku, kas viņus darīs par lieciniekiem, par Dieva valstības nesējiem.2
|
| lasīt tālāk » |
|
“Pielūko, ka gaisma tevī nav tapusi par tumsu” * |
 Celies, jo tava gaisma nāk! Tāds ir Adventa laika un Jaunā
Baznīcas gada pasludinājuma saturs. Tajā nepārprotami ir saskatāms gaismas
avots – Jēzus.
Viņa ienākšana pasaulē ir kā līdz šim nebijušas gaismas
atspīdēšana. Vēl vairāk, kā pravietis Jesaja saka: Viņš ir brīnums. Un tieši
tāda ir Viņa vēsts: “jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un,
ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams.”
Jes.52:15
|
| lasīt tālāk » |
|
Sveču diena - Sv. Sīmaņa diena |
 Šīs dienas nosaukums gadsimtu gaitā ir bijis
dažāds, bet tās saturs ir nemainīgs. Šajā dienā tiek pieminēta mūsu Kunga Jēzus
priekšāstādīšana templī, kas saskaņā ar jūdu priekšrakstiem notiek 40 dienas
pēc dzimšanas. Šī diena ir dēvēta gan par Sveču dienu, gan par Marijas
šķīstīšanās dienu, gan arī par HYPAPANTE (gr.) - Tikšanās svētkiem, kad tempļa
kalpotājs Simeons (Sīmanis) satiek mūsu Kungu un Pestītāju. |
| lasīt tālāk » |
|
Gavēnis |
 Gavēnis
kristīgajā Baznīcā ir ienācis no ebreju reliģijas (jūdaisma); gavēšana
tiek praktizēta arī citās pasaules reliģijās. Atturēšanās no ēdiena
un/vai konkrētām darbībām noteiktos laikos ir bijusi un aizvien ir
daudzu garīgo
prakšu neatņemama sastāvdaļa. Gavēņa vai gavēšanas ideja nav sveša arī
mūsdienu populārajai kultūrai, taču parasti tā neatbilst tam, ko ar šo
praksi
saprot kristīgā Baznīca. To galvenokārt mēdz piedāvāt kā metodi svara
samazināšanai, kam nav nekādas saistības ar cilvēka garīgās pasaules
sakārtošanu, pat tad, ja izskan aicinājumi atteikšanos no konkrētā
ēdiena
savienot ar kaut kādām pārdomām par savu eksistenci. Lai nu kā, bet šī
nav
kristīgā attieksme pret gavēni.
|
| lasīt tālāk » |
|
Četrdesmit dienu gavēnis |
 Svētajos Rakstos gan Vecajā, gan Jaunajā
Derībā, vairakkārt sastopams laika posms, kas mērīts ar skaitli 40, piemēram,
40 dienas un naktis ilga grēku plūdi (Gen 7:4...), 40 dienas Mozus uzturējās
Sīnaja kalnā pirms Derības plākšņu saņemšanas (Ex 24:18, 34,28), 40 gadus
Īsraēls ceļoja caur tuksnesi uz Kanaānu, un arī Jēzus Kristus 40 dienas
uzturējās tuksnesī (Mk 1:13; Mt 4:2; Lk 4,1...). Šis skaitlis raksturo laiku ne
tik daudz hronoloģiski, cik daudz vairāk norāda uz laika posma saturu, proti,
visur, kur tas Svētajos Rakstos sastopams, arvien tas saistīts ar došanos ceļā,
gatavošanos, skaidrošanos. |
| lasīt tālāk » |
|
