Māmiņai

Mīļo Māmiņ,
Tavas siltās un mīļās rokas,
Šodien atkal mani magi skauj,
Tur atmiņu krustcelēs
Es satieku Tevi –
Baltu un gaismas pilnu.
Redzu Tavu skaisto tēlu,
Un mani atkal apņem
Tavas lielās mīlestības siltums.
Es pieglaužos Tev, Māmiņ,
Un pilna saldas laimes tieku.
Tava mīlestība, mīļo Māmiņ,
Silda mani arī šodien
Un Tavai svētajai piemiņai
Sazied baltas ziedu kupenas.

Māmiņa mīļā!
Ar Tevi es sirsniņā satikties steidzu
Ik rītu, kad cīrulis ziedonī dzied,
Un baltās ievās zied mīlas stāsts,
Tava skaistā balss klusi atskan manī,
Kad Tu man atmiņas stāsti,
Par dzīvi, mīlu un pavasari,
Kas mīļš Tev no bērnības,
Un jaunības mirkļiem,
Kas tik līdzīgi reizēm šķiet manī.
Es dvēselē rakstu Tev vēstules,
Un vasaras tveicē sūtu veldzējošu rasu,
Zied sārti ziedi piemiņai, mīlestību vēstot.
Un ievas baltās un purenes dzeltenās nesu,
Kad pirmie ziedi tām raisās,
Tik skaudri un agri tu aizgāji, Māmiņ!
Nu viena noliecos pār Tevi….
Un pateicībā čukst tad mana sirds,
Ar mīļumu es atvados, lai atkal reiz tiktos,
Es sirdī, dvēselē un domās gaišās.

Māmiņas glāsts.

 Māmiņ, Tavs mīļais glāsts
Mani saules starā skauj,
Tava šūpļa dziesma
Manī maigi skan,
Ik vakaru, kad sveci par Tevi dedzu
Un skatā Tavu maigo tēlu jaušu.
Atmiņas tad pār sniega vāliem pāri ceļas,
Un Tu esi tik tuvu, tuvu man,
Mīļo Māmiņ, pavasara elpā
Plaukst sniegpulksteņu zvani,
Tavs laiks ir saules staros vīts,
Un pavasara asni dīgs jau drīz,
Es Tevi, Māmiņ, ļoti tuvu jūtu -
Un klusu lūgšanu par Tevi lūdzu.
Atmiņu tilts ieved pavasarī,
Kad atkal Tavu mīlestību, Māmiņ,
Es jūtu katrā pavasara ziedā.
Kaut zvaigžņu staros
Tagad mirdz Tavs ceļš,
Mēs tiekamies atmiņu ziedonī,
Kad atkal baltas ievas zied,
Tur pie upes satieku es Tevi,
Tad klusi gaismu tveru,
Un pavasara ziedus Tev nesu,
Mīļo Māmiņ,
Viss manī paliek mīlestībā skauts.

Māmiņas sirds

Maigos saules staros
Skauta Tava Māmiņas sirds,
Dvēsele Tava maigumā mīļā
Liecas pār mani arvien.
Rūpēs Tu celies rītā agrā,
Un lūgšanā par mani
Ik dienu Tu nomodā esi,
Māmiņa mīļā,
Tavs mieru dodošais glāsts
Manu trauslo dvēseli skauj,
Un mierina mani nestundā skaudrā.
Tu, Māmiņ, ar gudrību
Mani cauri dzīvei vadi,
Šodien pateicībā par Tavu
Māmiņas mīlošo sirdi,
Manā sirdī saplaukst
Baltas mīlestības puķes,
Tikai Tev vienai, Māmiņa mīļā,
Bērzos baltos skan putnu balsis,
Un saulstari zeltā ietērpj
Tavu dzīves gājumu svēto.
Dvēsele mana saullēktā, Tevi godinot,
Dedz baltas kastaņu sveces,
Tā baltos ziedos mirdz,
Tava, Māmiņas, tik ļoti mīļā sirds!

Mātei

Kaut sen jau Tavas rokas
Neglāsta manas matu cirtas,
Pār mani zeltā atviz
Visskaistākā saule no Tevis, Māt!
Visdzidrākais lietus nolīst
Tieši no Tava apvāršņa, Māt!
Un rasas lāsēs, kad skrienu
Basām kājām,
Tās spožākās pērles vienmēr izbērusi
Esi Tu, Māt!
Kā dzidrs strauts pār mani vītero putni
Un es zinu, ka melodiju esi
Sacerējusi Tu, Māt,
Visskaistākā saule manā mūžā,
Esi Tu, mana mīļā Māt!

Mātes Dienā 

Kad ziedonī saplaukst ārs,
Vējš līgani izdejo valsi
Bērzu ziedošās skarās,
Un ābeļziedu putenī baltā
Zied Māmiņas mīļā sirds,
Tik Māmiņai vien
Saulei pretī veras ziedi,
Pateicībā maigi  bērna sirsniņā
Raisās vismīļākie vārdi.
Un svētījot Māmiņas mūžu tik dārgo,
Saule met zelta loku,
Viskrāšņākos ziedos skauts,
Paliek Māmiņas mūžs.

Mīļai, dārgajai Māmiņai 

Māmiņa mīļā, cik skaudri un auksti
Šai pasaules nemiera pilnajā elpā,
Kad nevaru ar Tevi līdzās iet,
Vēlos ne tikai Tevi savā sirsniņā nest,
Bet mīļi rokas ap kaklu Tev vīt,
Un sajust atkal un atkal,
Kā maigi Tavs mīļais glāsts
Sasilda sirdi un dvēselē  mieru lej,
Es mīlu Tevi, Māmiņa mana!
Tik ļoti silti un maigi
Kā pūpols piesaulē vaigu glauž,
Un saules stars sirsniņā
No Tavas mīlestības
Manī ziedu plaucē.