"Liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja Viņam pretim, skaļi saukdami: "Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā - Israēla Ķēniņš!" Jņ 12:12-13

Palmu jeb Pūpolu svētdienas notikums ir kā durvis, kas mūs ieved Kunga ciešanu notikumā. Viņš pazemojas mūsu dēļ, kļūdams par kalpu, līdz pat krusta nāvei. Jēzus iejāj Jeruzalemē uz Pashā svētkiem, taču šo svētku kulminācija notiks nevis Templī, bet Golgātas kalnā.

Mēs pavadām lielu daļu dzīves, cenšoties izvairīties no sāpēm. Kā rezultātā aizvien vairāk ir to, kas saka, ka ir labi izbeigt tāda cilvēka dzīvi, kura ciešanas un sāpes nav dziedināmas. Tiem, kas domā, ka augstākais mērķis ir izvairīšanās no sāpēm, šis Cietējs Kalps izraisa apmulsumu. Viņš nebēg no krusta, kas viņu gaida, bet sastop to ar prieku, jo tikai tā tu vari tikt izglābts, atbrīvots no nāves un baiļu verdzības.

Tas Kungs neatlaidīgi dodas uz Jeruzalemi. Svētku parāde drīz beigsies. Gavilējošie pūļi ar saviem Ozianna saucieniem apklusīs. Palmu zari vītīs nomesti ceļmalas putekļos, bet Dieva Jērs turpinās savu gājumu. Viņš pacietīs ņirgāšanos un pērienu, naglas un slāpes. Viņš piepildīs tavu glābšanu, mirdams pie krusta. Glābšana nav mūsu pašu ziņā, to spēj izdarīt tikai Dievs. Un tā ir Viņa dāvana. Tāpēc Viņš joprojām nāk pie mums Savā Vakarēdienā, un tāpēc mēs dziedam: "Slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā. Ozianna augstībā!"

Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu...” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” (Lk 1:30 - 34)

Lai arī Ziemassvētki ir cerību un prieka caurstrāvoti, tie vienlaikus ir arī lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiks. Iespējams tas ir saistīts ar tumšāko gada periodu. Pietrūkst gaismas. Maņas un izjūtas ir sakāpinātas. Mēs esam nodomu, apņēmības un cerību pārņemti. Šķiet, viss ir iespējams, bet tad seko vilšanās – nodomi neizdodas, apņemšanās noplok un cerības izgaist.

Nē, gaismas trūkums nevar būt izšķirošais iemesls. Drīzāk, Ziemassvētku vēsts pieskaras kādam būtiskākam ikviena cilvēka dzīves raksturojumam – dzīve, kas balansē uz bezcerības robežas. Proti, ikviens no mums apzinās sevi kā personu, kas spēj piedzīvot ko jaunu, vēl nebijušu. Tajā pašā laikā nav neviena, kas nebūtu piedzīvojis šī iespējamā neiespējamību.

Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” - jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. (Mk 6:31)

Šī vasara mūs “pārsteidza nesagatavotus” ar priekšlaicīgo iestāšanos, un vēlme to izbaudīt ir tikai likumsakarīga. Tāpēc tos baznīcēnus, kam no Rīgas īsti nav, kur “aizmukt”, neizbrīna pustukšās baznīcas solu rindas.

Galu galā, kad vēl atpūsties ja ne vasarā! Pat mūsu Kungs rūpējās par to, lai mācekļiem būtu iespēja atpūsties un baudīt kopīgu maltīti. Taču, ko nozīmē atpūsties? No kā?

Nogurums un vēlme atpūsties pieder pie radīto lietu kārtības. Viss, kas tajā ir, ir labs. Tajā skaitā mūsu ķermenis ar tam piemītošo spēju aktīvi darboties un kādā brīdī vajadzību atpūsties.

Radīšanas stāsta kulminācijā ir atrodams Dieva roku darba novērtējums – “un redzi, tas bija ļoti labi!” (1Moz 1:31)

Radīšana noslēdzas ar priecīgu atpūtu – gandarījumu par paveikto! Mūsu esības jēga nav meklējama tieksmē pēc naudas, ietekmes vai slavas, bet gan gribā priecāties un dalīties visa radītā labumā un dzīvībā. Tas nozīmē ņemt dalību Radītāja darbā un tam sekojošā atpūtā un priekā kopā ar Viņu. Bez šīs kopības pat atpūta var pārtapt par izniekotu laiku.

Tāpēc, tiekdamies pēc miera, prieka un vasaras saules, būsim nomodā, lai sadzirdētu mūsu Kunga aicinājumu pie Viņa sagatavotā mielasta un dzīvību sniedzošā vārda!

Jēzus augšāmcelšanās ir galvenais notikums cilvēces vēsturē. Viss Bībelē aprakstītais, kopš radīšanas līdz Jēzus ienākšanai pasaulē, ir norādījis uz šo Augšāmcelšanos. Kopš Ādama grēkā krišanas līdz Jēzus augšāmcelšanās notikumam, cilvēce atradās verdzības gūstā, ilgodamās pēc tēvzemes, ko nekad nebija redzējusi. Aizzīmogotais un apsargātais Jēzus kaps kļuva par atvērtām durvīm uz ilgotajām tēva mājām!

Vecās Derības dziesminieka vārdi: “Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!”(1), nepārprotami runā par Lieldienu notikumu. Taču šīs dienas saturs un vēstījums ir pārlaicīgs, tas neapstājas pie vēsturiskā fakta. Dzīvība nav un nevar būt statisks process. Turklāt Jēzus augšāmcelšanās ir patiesas, neizsīkstošas un spēkpilnas dzīvības triumfs! Pateicoties tam, katra diena, ko saņemam no Dieva, ir augšāmcelšanās dzīvības piepildīta. Jēzus nāve un augšāmcelšanās dara iespējamu grēka izkropļotās cilvēka dabas atdzimšanu un dziedināšanu. Jēzus sacīja: “ūdens, ko es došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”(2) Šī ir labā vēsts katrai jaunai dienai. Kad topam bezcerības, aizvainojuma, šaubu ievainoti, uzticēšanās Jēzum sniedz dziedināšanu. Nožēla un atgriešanās dāvā jaunu dzīvību, dzīvību un neiznīcību, ko Viņš ir gaismā cēlis.(3) Nezaudēsim cerību un ticību, piedzīvojot netaisnību un krītot kārdinājumā, mums ir dota žēlastība Kristus spēkā celties un cīnīties labo ticības cīņu. Katra, pat vismazākā uzvara ir Augšāmcelšanās spēka apliecinājums.

Lai atrašanās Kristus kopībā un ticības apliecināšana ir kā mīlestības uguns, kas deg mūsu sirdīs! 

1Ps118:24, 2Jņ 4:11, 32Tim 1:10
 

Svēta draudze! Ko tas nozīmē?  Tā ir piederība Dievam, jeb dzīve kopā ar Viņu. Šo kopības esamību Dievs ir apstiprinājis savā Dēlā, kuru drīkstam uzlūkot un iepazīt kā draugu! Šim Draugam mēs esam novēlēti un šajā novēlējumā nepārprotami ieskanas derības nots. Kopš Vecās derības laika ir zināms, ka derību ar tautu Dievs noslēdz vienpusēji. Jēzus ir labais Gans, kas meklē, atrod un atnes mājās pazudušo - piešķir dievbērnību. Piederēt Dievam, nozīmē būt kopā ar Viņu nākotnē – nebeidzamā dzīvībā. Šī derība unpiederība, sniedz prieku.