Vai nebūtu fantastiski, ja mēs varētu izvēlēties pasauli, kādā dzīvot? Jā, kāda ir šī mūsu ideālā pasaule? Dzīvojot trešā pasaules kara ēnā, šīs iedomātās pasaules lozungs varētu būt: “Vairs nekādas vardarbības!” Mēs esam noraizējušies par saviem bērniem, mazbērniem un pasauli, kurā viņi aug. Taču raižu iemesls nav tikai vardarbība, ko atnesis karš Ukrainā. Tā ir arī vardarbība, par kuru dzirdam aizvien biežāk, – pazemošana un fiziska izrēķināšanās skolās. Un kur vēl statistika par vardarbību ģimenēs, vardarbību, ar kuru bērni saskaras mājās? Ideālai pasaulei vajadzētu būt tādai, kurā nav nekāda veida vardarbības.
Vārds “vardarbība” nozīmē vairāk nekā fizisku pāridarījumu. Ja vēlamies dzīvot pasaulē bez vardarbības, mums ir jāizslēdz visi veidi, kādos mēs viens otru sāpinām. Jēzus, gribēdams “izcelt” vardarbību plašākā nozīmē, Kalna sprediķī sacīja: “Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs.” (Mt 5:21-22). Jā, mēs viens otru sāpinām neskaitāmos veidos. Tāpēc ideālajā pasaulē nav vietas nekāda veida vardarbībai – nedz fiziskai, nedz emocionālai.