Orientieru zaudēšana jeb Apokalipse. Lk 21:25-33
Vispirms Jēzus piesaka tuvojošos apokalipsi, kas skars visu pasauli. Viņa pravietojums sasaucas ar Vecās Derības notikumiem. Izraēla tauta ir piedzīvojusi neskaitāmas katastrofas, par to dārgi maksājot. Tām vienmēr ir bijusi priekšvēsture, jeb notikumi, kas norādījuši uz sabrukuma neizbēgamību. Vienkārši izsakoties, tauta ir atteikusies no Dieva dotās kārtības un nepaklausībā izvēlējusies iet savus ceļus vai “aizņēmusies” idejas no citām tautām. Piepildīdami savas iegribas un paļaudamies uz sava prāta augļiem, tie labprātīgi atteicās no Dieva dotajiem dzīvību un sabiedrību sargājošiem orientieriem. Šo vērtību zaudēšana kļuva par priekšvēstnesi katastrofai, kas viņus neizbēgami piemeklēja. Tikai tad cilvēki apjauta traģēdijas iemeslu – vērtību, orientieru zaudēšana. Vai tas nav paradoksāli, ka par vērtībām sāk runāt tikai tad, kad tās ir zudušas? Un par to zaudēšanu aizvien ir dārdi jāmaksā.
Adventa pirmā svētdiena liek nopietni raudzīties uz vērtību esamību vai neesamību – katram kā indivīdam gan sabiedrībai kopumā. Apokalipse vispirms notiek prātā un sirdī, un tikai tad top redzama darbībā. Mēs dzīvojam laikā, kad nemainīgie lielumi, vērtības tiek pakļautas kritikai un noniecinājumam. Viss iesākas ar jēdzienu devalvāciju. K.L. Steipls savā grāmatā “Skrūvšņores vēstules” attēlo velnu vārdā Skrūvšņore, kas savam audzēknim Vērmelim raksta par panākumiem šajā jomā – Aprakstošo apzīmētāju “nemainīgs” esam aizstājuši ar emocionālo “stagnātisks”. Citiem vārdiem, to, kas līdz šim ir uztverts, kā nemainīgs lielums – vērtība, orientieris – tagad apzīmē ar negatīvo “stagnējošs”, jeb vecmodīgs vai vēl ļaunāk – tumsonīgs.
Arī Latvijā par šādu stagnējošu vai tumsonības palieku ir ticis pasludināts ģimenes jēdziens tā klasiskajā izpratnē. Vārds “ģimene” ap sevi strukturē virkni citu mums zināmu jēdzienu – laulība, tēvs, māte, vīrietis un sieviete... To vietā tiek piedāvāti alternatīvi laulības jēdzieni un ģimenes modeļi. Pavisam nesen Satversmes tiesa ir pieņēmusi lēmumu par viendzimuma pāru tiesībām. Mūs mierina ar apgalvojumiem, ka šis spriedums nekādi neapdraud Satversmē definēto laulību starp vīrieti un sievieti. Bet vai viss būs tik vienkārši? Kas notiks ar tēva un mātes, vīra un sievas tik pašsaprotamajiem jēdzieniem? Daudzviet kā alternatīva tiek piedāvāti apzīmējumi – “vecāks 1” un “vecāks 2”. Nemainīgie orientieri ir “sakustināti”. Tie pamati, uz kuriem gadsimtiem tika būvēta Eiropas sabiedrība, ir pasludināti par novecojušiem. Mūsdienu sauklis sludina: “Dzīvo līdzi laikam!” Ikviens, kas mēģina oponēt, tiek pasludināts par “stagnātu”, homofobu, tumsoņu vai padomju ideoloģijas adeptu.
“Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā... jo debesu spēki tiks satricināti.” Ja, šos Jēzus minētos tēlus uzlūkojam kā orientierus, tad aina kļūst ne mazāk dramatiska. Apokalipse iesākas prātā un sirdī. Tradicionālā vērtību sistēma piedzīvo “mūsdienīgā prāta” uzbrukumu. To var saukt arī par okupāciju. Viens no okupācijas stratēģiskajiem uzdevumiem ir aizliegt un iznīcināt nacionālās vērtības – atņemt brīvības orientierus. Pēdējā desmitgadē Latvijā tas ir noticis agresīvāk nekā iepriekš.
Tikmēr Amerikas Savienotajās Valstīs strauji attīstās jauns reliģisks kults – “Woke church” jeb voukisms –, ko var tulkot kā atmošanās vai piecelšanās. Šīs kustības pamatā ir rasu, sociālā un dzimumu vienlīdzības ideja. Vienā no šīs kustības video ir uzņemts “kristību” rituāls, kurā māte uz sapulci ir atvedusi savu 8-9 gadu veco dēlu. Kristības mērķis ir piešķirt (piekristīt) bērnam jaunu identitāti. Norises vadītāja aicina bērnu publiski apliecināt savu vēlmi. Taču puišelis kautrējas, vairākkārt jautā mammai, “kas man jāsaka?” Beigās māte uzņemas iniciatīvu un apliecina, ka dēls grib turpmāk būt meitene. Uz ko visi klātesošie atbild ar ovācijām un aplausiem. Tas patiesi līdzinās katastrofai nolemtam kuģim, kur pasažieri līksmi uzdzīvodami, ik pa brīdim izkliedz padomus pusaizmigušam kapteinim par pareizo virzienu, un kā miglas apstākļos jāstūrē kuģis.
Jēzus saka: “Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti.” Cik patiesi ir šie mūsu Kunga vārdi! Par šo visu domājot, ticīga cilvēka prāts un sirds nevar palikt vienaldzīgi. Kas notiks ar cilvēku, ja tam atņems jēdzienus māte, tēvs un ģimene?
Adventa laiks liek saukt: “Kungs, steidzies man palīgā!” Mūsu Palīgs un Glābējs, steidzies palīgā un neļauj savas draudzes laivai grimt! Lai cik liels ir bijis ļaunā radītais posts, Dievs vienmēr ir savus ļaudis izglābis un dāvājis svētības pilnus laikus. Šodien Viņš saka: “Stiprinieties, celiet uz augšu savas galvas!” Jums, kas ticat un turaties pie Mana patiesības vārda, neskatoties uz noliegumiem un apsmieklu, “Es jums saku, jūsu izpirkšana tuvojas... tuvu ir Dieva valstība... debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” Mūsu esības pamats, dzīves, attiecību orientieri ir atrodami Dieva vārdā. Mūsu Kungs ienāca pasaulē caur jaunavas Marijas klēpi, tā svētīdams ikviena cilvēka dzimšanu, māti, tēvu un ģimeni. Dieva žēlastības pilnā griba ir vienīgais pamats un garants cilvēces pastāvēšanai. Stāvēsim par šo patiesību līdz galam. Jo Viņa žēlsirdība paaudžu paaudzēm pie tiem, kas Viņa bīstas! Āmen.
