Vasarsvētku dienas homīlijai esmu izvēlējies nedaudz provokatīvu virsrakstu. Patiesi, kāds sakars Vasarsvētkiem ar zikurātu un tā celtniekiem? Pirmajā brīdī šķiet sakara nav, bet nesteigsimies ar secinājumiem.

Šodienai paredzētie lasījumi nepārprotami pieskaras cilvēku kopības tēmai. Jēzus runā par mājošanu kopā ar cilvēkiem, un apustuļu darbu grāmatā apustulis Pēteris uzrunā milzīgu daudznacionālu ļaužu pūli, kas ieradies uz svētkiem Jeruzalemē. Līdz ar to viena no lielajām Vasarsvētku tēmām ir kopība Kristū un Viņa vārdā.

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!

Gribu iesākt ar nelielu, filozofa Andra Rubeņa citātu: „Nedod, dievs, dzīvot pārmaiņu laikos, – vēstī sens Konfūcijam piedēvēts izteikums. Varētu piekrist, ja pārmaiņas solītu atnest vien jukas, postošus karus, badu un iznīcību, taču pārmaiņu jēdzienam piemīt arī cita dimensija, kas sevī slēpj iespēju uzspridzināt stagnējošas sabiedriskās attiecības, kādu melīgu un stindzinošu ideoloģiju, pavērt ceļu cilvēka brīvas un radošas darbības realizācijai. Vērojot šādas pārmaiņas un, jo vairāk, tajās piedaloties, rodas vēlēšanās seno izteikumu pārfrāzēt: Ir liela laime un dieva dāvana dzīvot pārmaiņu laikā.”¹

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!

Mīļie draugi,

vai esat pamanījuši, ka Lieldienu notikumā ir kas neparasts. Kaut kas, kas nesaskan ar gaviļu pilno sveicienu “Kristus ir augšāmcēlies!” Evaņģēlijā mēs nesaklausām gaviles. Tur nav eņģeļu kora, nav fanfaru un trompešu skaņu. Vai tas nav dīvaini? No kurienes tad baznīcas liturģijā ir ienācis prieks, gaviles, ziedi un slavas dziesmas? To var izteikt vienā vārdā – pieredze. Citiem vārdiem, lai izprastu Lieldienu notikumu ir nepieciešams laiks un piedalīšanās.