Diena, kad no zikurāta bēgošie celtnieki svinēja Vasarsvētkus. Jņ 14:23-31/ Ap.d. 2:1-11

Bet nu pie zikurāta. Pirmās Mozus grāmatas 11. nodaļā mēs varam atrast stāstu par cilvēku apņemšanos uzbūvēt torni – zikurātu (Bābeles torni), kas iesniegtos debesīs. Viņus vieno viena valoda un mērķis – nosēsties līdzās dievam, varbūt pat padzīt viņu un ieviest savu kārtību kā visus vienojošo elementu. Bībeles vārdiem runājot, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu. (1Moz 11:4) Taču ir kāda būtiska detaļa, šis stāsts ir par Noas dēlu pēctečiem, kuru sadzīvi raksturo vecā vīra reiz pār dēlu Hāmu izteiktais lāsts: “Nolādēts Kanaāns – vergu vergs viņš būs saviem brāļiem!” 1Moz 9:25.

Tas nav stāsts tikai par vienu nolādēto, bet visiem pēctečiem, vismaz deviņām tautām. Zikurāta celtniecības mērķis bija norādīt tiem “citiem” viņu vietu zem saules. To apliecina cilvēku sacītais: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu!” Citiem vārdiem, pasludināsim sevis radīto kārtību un valdīšanu par dievišķu. Lai bīstas ikviens, kas stāsies tai pretī. Tomēr iecelt debesīs šo kārtību cēlājiem neizdevās. Kopība, kas balstīta cilvēku upuros, nespēj pastāvēt, to gan no ārpuses, gan iekšienes sagrauj netaisnība un atriebība – ļaunums. Cilvēku sabiedrību raksturo nemitīga cīņa par varu, autoritāti un tai neizbēgami sekojošu bēgšanu. Lai ko cilvēks darītu, viņš netiek vaļā no būt “izklīdinātam, izkaisītam” stāvokļa. Šis fakts ļauj saprast Jēzus sacīto: “Kas ar mani nesavāc, tas izkaisa.” Lk 11:23 Kaut ko paliekošu un dzīvotspējīgu var savākt, iegūt un uzcelt tikai ar Dievu.

Taču, lai tas tiešām varētu notikt, vispirms ir jāierauga un jāatzīst sava maldīšanās un nolemtība. Tikai pilna kapitulācija Dieva mīlestības priekšā ir ceļš uz brīvību. Jēzus saka: “Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu.” Šajā teikumā ir ietverta labā ziņa ikvienam nogurušam “celtniekam”. Vairs nav jānopūlas gar bezjēdzīgu “zikurāta” celtniecību, ko vienmēr kāds sagrauj, un tev jābēg, glābjot savu dzīvību, lai vēlāk kaltu atriebes plānus. Kungs saka: “Uzticies, pieņem manus vārdus un Es ar Tēvu uzcelsim mājvietu, lai tu būtu mūsu kopībā.”

Vasarsvētki ir šīs jaunās kopības svētki. Dieva Gars runā visās valodās un aicina šajā kopībā visu pasauli. Lai arī mums ir dažādas valodas, bet runa visiem viena – par Kristu, kurā sastopam un piedzīvojam visu Dieva godības pilnību. Godību, kas ir izsakāma vienā vārdā Mīlestība. Tā aicina bēgošo pie sevis, savā mājvietā, sniedz mieru, kādu pasaule neprot dot. Sniedz spēku uzvarēt tumsu un iededz žēlastības un piedošanas uguni. Ir tikai tai jāpadodas un, redzi, arī tev tur top darīta mājvieta! Vasarsvētki ir mīlestībā pamatotas kopības, ģimenes, mājvietas svētki. Un, pavisam noteikti, draudzes un baznīcas dzimšanas svētki.

Dievs Radītājs, Gars Svētais, nāc un mūsu sirdīs mājot sāc; sirds dziļumus, ko radīji, ar žēlastību piepildi!

Lai mums Svētā Gara uguns pielieti Vasarsvētki! Āmen.