Līdzība par negodīgo pārvaldnieku. Lūkas 16:1-8

Kas tad ir šīs līdzības tēma un būtiskās detaļas? Ja raugās uz rakstu vietas, līdzības, ietvaru (tekstu ap līdzību), aina ir sekojoša – iepriekšējā nodaļa noslēdzas ar līdzību par pazudušo dēlu, jeb dēliem, kur tēvs sarīko mielastu par godu jaunākā, pazudušā, dēla pārnākšanai mājās. Par to ir sašutis vecākais dēls, tēvs aicina viņu pievienoties, bet tas paliek stāvam pie svētku nama sliekšņa. Šī līdzība ir adresēta farizejiem un rakstu mācītājiem, kam viņu pašu taisnība un priekšraksti ir vērtāki par cilvēka dzīvi. Citiem vārdiem, tie ir cilvēki, kas nav gatavi riskēt un, iespējams, kādā brīdī kaut ko zaudēt. Tāpēc tie izvēlas precīzi definētus rīcību modeļus un nošķiršanos no visa un ikviena, kas tos neievēro. Tā ir labvēlīga augsne aizspriedumiem un moralizēšanai.

Savukārt līdzība par netaisno namturi ir domāta mācekļiem, un, iespējams, pat grūtāk saprotama, nekā iepriekšējā. Par to liecina manis pieminēto cilvēku jautājumi. Turklāt līdzība noslēdzas ar Jēzus vārdiem: “neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdis un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” Sacīto vēl vairāk sarežģī Viņa piebilde: “dariet sev draugus ar netaisno mamonu.” Bet, tieši šī mazā detaļa, “dariet sev draugus” ir izšķiroša pamācības kontekstā.

Viens no zināmiem komentāriem par šo līdzību ir šāds. Nama kungs uzteic pārvaldnieku par gudru rīcību, kas parādniekiem liek domāt, ka parāda samazināšana ir kunga labvēlība. Pārvaldnieka apķērība, lai arī atnes zaudējumus, ir cēlusi kunga reitingu sabiedrības acīs. Šis fakts nav noliedzams. Taču līdzības mērķis ir daudz dziļāks.

Iepretī rakstu mācītājiem un farizejiem, mācekļu misija iegūst atbrīvojošu nozīmi. Ar to tā kļūst par nopietnu izaicinājumu uz sabiedrības kultūrvēsturiskā fona. Bausli “mīli savu tuvāko kā sevi pašu” nav iespējams īstenot bez riska un uzdrīkstēšanās. Kā viens no svarīgākajiem elementiem ir uzdrīkstēšanās būt draugam, jo tikai draudzība liek riskēt. Galu galā, cilvēku pestīšanas pamatā ir risks un uzdrīkstēšanās. Jēzus pats, vērsdamies pie mācekļiem, saka: “es jūs nesaucu par kalpiem, bet draugiem.” Jēzus draudzība nepazīst robežu un nav aizspriedumaina, tas ir jāmācās arī mācekļiem.

Uzticēšanās Dievam nav viegla lieta. Apustulis Pāvils raksta: “Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos.” Tā vispirms prasa noticēt Viņa draudzībai uz mums. Nākamais solis ir uzdrīkstēties pašiem veidot draudzīgas attiecības ar citiem. Tas pavisam noteikti paredz izkāpšanu no komforta zonas un arī zaudēt – atteikties no paštaisnības un liekulības. Jā, to nav iespējams sasniegt, mīlot tikai sevi, – nav iespējams kalpot diviem kungiem. Ja mīlam tikai sevi, tad visi resursi kalpo sevis, savas dzīves un esības uzturēšanai. Kur pretī uzticēšanās Dievam motivē visus spēkus ieguldīt draudzībā jeb tuvākmīlestībā.

Nav šaubu, būt, līdzības vārdiem runājot, “negodīgam namturim” nav viegli, jo vispirms tas ir negodīgi pašam pret sevi pasaulīgos mērogos. Bet tas ir vienīgais veids, kā kļūt par Debesu valstības dalībnieku. Tā ir cīņa ar sevī mītošām kaislībām un iegribām. Tikai tās uzvarot, ir iespējams veidot dzīvi, rīkojoties pēc Dieva mums doto dziņu, talantu un dāvanu aicinājuma.

Jēzus riska un upurēšanās mūsu dēļ pamatā ir griba parādīt un apliecināt mīlestību. Proti to, kas ir Dieva būtības pamatā – “Dievs ir mīlestība.” Tas ir mūsu glābšanas pamatā. Dieva laipnības iepazīšana un tās likšana savas dzīves pamatā ir pestīšanas saturs. Būt pestītam nozīmē iegūt jaunu identitāti – Dieva bērns un Kristus draugs. Kā apustulis Pāvils saka: “Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki.”

Nepagursim cīnīties labo ticības cīņu. Sekosim Kristum, būdami gatavi riskēt un aizliegt miesas iekāres kā to ir darījuši apustuļi un ticības tēvi un mātes. Mēs dzīvojam, ne jau cerēdami tikai uz to, kas mūs gaida debesīs, bet ticēdami, ka Debesu valstība ir mūsu vidū jau šodien. Būt draugam un darīt draugus ir drošs veids, kā to piedzīvot. To apliecina arī Jēzus vārdi: “iegūstiet sev draugus ar netaisnības mamonu, lai kad tas zūd, viņi jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos.” Šīs pasaules mantai un izmanībai vienmēr ir klātesoša netaisnības ēna, bet prasmīgi ieguldīta un lietota draudzības dēļ, tā sniedz drošību – draugs riskēs un uzdrīkstēsies palīdzēt, lai ko tas maksātu. Būt draugam un uzņemties risku nozīmē pagodināt Dievu. Tāpēc, draudzībai un mīlestībai piemīt mūžības dimensija. Tad nu satversim to šodien, lai tās pilnību skatītu Mūžībā!