Mateja evaņģēlijs 7:15-21
“Ko saka Dievs?” ķēniņš Cedekija reiz jautāja, vērsdamies pie pravieša Jeremijas. Cedekija vispirms griezās pie galma praviešiem, un tie atbalstīja viņa nodomu uzsākt karu ar Babilonas valsti. Šie padomdevēji gribēja izpatikt savam maizes devējam, slavēdami viņa gudrību un spēku. Cedekija uzsāka karu, taču ne viss gāja tik gludi. Tad viņš atcerējās par Jeremiju un tam jautāja: “Ko saka Dievs?” Uz ko Jeremija atbildēja ar patiesību: “Tu kritīsi Bābeles ķēniņa rokās.” Šis notikums kļuva par visas tautas traģēdiju.
Patiesība ir un paliek patiesība – tā nepielāgojas mūsu vēlmēm un sapņiem. Patiesība, kas nāk no Dieva, nav balstīta principā – cilvēks ir visu lietu mērs. Mums savukārt uz visām lietām gribas raudzīties ar šīs pasaules kārtības “acīm” – izpatikšana, glaimošana, izdevīgums, diplomātija, politika, grēkāži un svētie. Tāpēc runāt patiesību visbiežāk ir “neērti”. Daudz vieglāk ir pievienoties vairākuma viedoklim un palikt “savējo” sarakstā. Taču tas nereti paģēr augstu maksu perspektīvā, pat pārāk augstu. Un to, kāda sekas var radīt “savējo patiesības” un viltus ziņas, mēs ļoti labi redzam šodienas notikumos pasaulē. Tās skar gan mūsu, gan līdzcilvēku dzīves. Mūsdienu kiberkara mērķis ir sajaukt melus ar patiesību un radīt sašķeltu sabiedrību, kas dzīvo puspatiesībās un maldos. Būtībā jautājums ir pat to, cik ilgi mēs esam gatavi dzīvot maldos. Jo kamēr tas notiek, mēs esam viltus pravieši.
Tāpēc Baznīca ir aicināta neraudzīties vairākuma virzienā, proti, tai nav jāpieslienas vairākumam, bet jāturas pie Patiesības, kas ir Kristus pats. No vēstures mēs redzam, ka baznīca ir bijusi gatava palikt absolūtā mazākumā, ir cietusi, vajāta un tomēr pastāv vēl šodien. Tā pastāv arī tad, ja sastāv no tādiem cilvēkiem kā mēs, kas paši nespējam nodefinēt, kāda “āda” mums šobrīd ir mugurā. Jo patiesība nav mūsos, bet gan Kristū un Viņa teiktajā: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, iegūtu mūžīgo dzīvību.”
No tā varam secināt, ka jautājums par patiesību mūsos ir vienlaikus jautājums par mūsu piederību, jo patiesība izriet no tā, cik daudz mūsos ir Kristus – cik cieši turamies pie Viņa. Un dievkalpojums ir tieši tā norise, kad mēs saņemam to, kurš ir Patiesība. Viņš ir tas, kas izvērtē un veido mūsu personību. Vada un sargā no maldiem. Sekošana Kristum nekad nav bijusi līdzeklis, lai mērotu citus, bet gan vērtētu sevi pēc tā, cik tuvu esmu savam Kungam un viņa patiesībai.
Jēzus saka: “Patiesību var atpazīt pēc augļiem.” Ko tas nozīmē? Stāvgrūdām piebāztas baznīcas? Dieva vārda piesaukšana vietā un nevietā? Spēju sagrupēt cilvēkus “svētajos un grēciniekos”, kam būs dzīvot un kam mirt? Nē. Labi augļi izriet no labprātīgas gribas uzklausīt Dieva sacīto – vārdus, kuru dēļ jau apustuli Pāvilu nosauca par pļāpu. Ne jau velti Mārtiņš Luters ir uzsvēris, ka pasaules acīs Dieva pasniegtās dāvanas ir muļķīgas un nevērtīgas. Tām nav ārēja spožuma – ūdens kristībā, maize un vīns vakarēdienā, piedošana grēksūdzē, sadraudzība, kur nav sadalījuma pēc “nopelniem” un statusa. Taču šīs vienkāršās zīmes ticībā kļūst par nenovērtējamām dāvanām tam, kurš ar prieku tās uzņem un lieto. Tās dara cilvēku gudru Dievā – dara par jaunu radījumu Kristū.
Visbeidzot, vienīgi Dievs ir tas, kurš zina, kas un cik patiesi uzklausa Viņa vārdu un satver pasniegtās dāvanas. Visas lietas pieder vienīgi Viņam – žēlastība, piedošana un mūžīgā dzīvība. Mums nav jācīnās par Dievu, mums ir jāstāv Viņa patiesībā. Mums nav jākaro par patiesību, sējot nāvi, ciešanas un sāpes, bet jāpriecājas par faktu, ka pats Dievs ir draudzes vidū tur, kur viņa vārds tiek sludināts un sakramenti izdalīti. Šo klātbūtni nevar padarīt par neesošu cilvēku griba. To nevar atņemt nevienam, kas kā bērns (vienalga, vai tam būtu trīs mēneši vai trīsdesmit gadi) nāk kristībā pie Dieva un saņem mazgāšanu un atdzimšanu Svētajā Garā. To nevar atraut nevienam, kas ar prieku saņem Kristu maizē un vīnā. Tur Kristus saka: “Te es esmu. Uzņem mani! Tavi grēki ir piedoti. Mūžīgā dzīvība ir tava. Tu esi mans!”
No mūsu ticības, paļāvības un uzcītības, sekojot Kristum, ir atkarīgs, cik daudz patiesības ir mūsos un cik daudz labu augļu nes mūsu dzīve, jo Viņš zina visas lietas un visu dara mīlestībā uz mums – lai neviens nepazustu, bet iemantotu Dieva Valstību šajā laikā un mūžībā. Āmen.
