Dievam ikviena cilvēka dzīvība ir dārga. Mateja 5:20-26

Šodienas evaņģēlijā Jēzus pieskaras tieši šim jautājumam. Uz Dieva baušļiem celtā sabiedrības iekārtā valda naids, tiesāšana un atstumšana. Taču Jēzus sacītais nav attiecināms tikai uz Vecās derības iekārtu. No svēto apustuļu mācības varam secināt, ka arī kristīgā draudze nav bijusi brīva no savstarpējā naida. Doma ir skaidra – tie, kas apgalvo, ka ir Kristus sekotāji, bet ir paštaisni morālisti bez līdzcietības un žēlsirdības, maldina sevi un patiesībā attālinās no Kristus un viņa evaņģēlija.

Konkrētajā gadījumā Jēzus vēršas pret farizejiem. Viņu iedomātā taisnība pamatojas ārīgā likuma burta izpildē, ignorējot likuma garu. Šādi interpretējot bauslību, tie ir pazaudējuši likuma būtību, jo bauslības mērķis ir ierobežot kaislības, bet vēl būtiskāk, tās gars vada cilvēku uz dvēseles pārveidošanu un dziedināšanu.

Taču runa jau nav tikai par konkrētiem vēstures personāžiem – farizejiem. Jēzus norāda uz ikvienam cilvēkam piemītošu šādu paštaisnību, jeb citādi apzīmētu kā kritušo jeb veco cilvēka dabu. Ikviena šķelšanās, atsvešināšanās, ienaids, maldi un slepkavība rodas no kritušā cilvēka dabas, kas sanaido brāli pret brāli, nostāda vienu tautu pret otru un rasi pret rasi. Šajā paštaisnībā ir apslēpti cilvēku nesekmīgie pūliņi sasniegt patiesu taisnīgumu un mieru ar bauslības vai likumu palīdzību. Bauslība atklāj cilvēka dabā esošās dziļās plaisas, un cilvēku radīto likumu nespēju dziedēt šīs brūces. Viens no bauslības mērķiem ir parādīt, ka pilnīga cilvēka dabas atjaunošana var notikt tikai caur Dieva žēlastības pārveidojošo spēku.

Tāpēc Dieva taisnībai ir maz kopīga ar to, kā cilvēks to iztēlojas un skaidro. Jēzus vārdiem, cilvēku taisnība nekad nebūs labāka vai augstāka par farizeju taisnību, jo pēc savas kritušās dabas ikviens cilvēks taisnību un taisnīgumu skaidro caur paša kaislību un iekāres prizmu. Dievišķā taisnība nevar būt nekas cits, kā cilvēku dvēseles, dabas dziedināšana, un viņu apvienošana vienā Garā un patiesībā. Šāda atjaunošana var notikt vienīgi iemiesotajam Dievam klātesot. Bauslība tapa piepildīta, pateicoties Jēzus cilvēciskajai dabai un Viņa, vienlaikus, pilnīgai vienībai ar Dievu. Turklāt Jēzus to paveica ar žēlastību, nevis upuriem, un viņa dziedinošais spēks īstenojas piedošanā, nevis draudot ar sodu. Taisnība ir atrodama žēlastībā, piedošanā un kopībā.

Jēzus sniedz arī atbildi, kāpēc naida turēšana sirdī ir līdzvērtīga, pat smagāka nekā slepkavība. Jo slepkavība, parasti ir pēkšņu, neplānotu emociju un kaislību eksplozijas rezultāts. Tikmēr dusmas un naids ir apzināti krātas un vairotas kaislības, un to izraisītās rīcības sekas nav nejaušība. Šādā situācijā cilvēks apzināti atsakās pretoties dusmām un izvēlas iet naida un atriebības ceļu. Naids lēnām pārņem prātu un tad inficē cilvēka gribu, deformējot personību kopumā. Līdz ar to var pavisam droši runāt par cilvēces kopīgu dabas samaitātību jeb iedzimto grēku. Atrodoties savstarpējā mijiedarbībā, mēs “inficējam” viens otra gribu, izvēli un rīcību. Jēzus šodienas evaņģēlijā nepārprotami norāda uz to, ka grēks nav vienkārši likuma neievērošana, bet gan iekšējs dvēseles stāvoklis, kur grēks ir kā ķīlis, kas izraisa plaisu un attālināšanos no Dieva un cilvēkiem. Baznīctēvi to ir salīdzinājuši ar ratu riteni, kurā cilvēki ir spieķi, bet Dievs ass. Jo tuvāk mēs virzāmies viens otram, jo tuvāk atrodamies Dievam un otrādi. Mēs nevaram tuvoties Dievam, attālinoties no līdzcilvēkiem. Visa mūsu ticības dzīve, lūgšanas, grēksūdzes, sekošana Kristum nav nekas cits kā šīs dvēselē esošās plaisas aizpildīšana, dziedināšana. Ticība un kopība ar Kristu mūs dara veselus, esot kopībā vienam ar otru. Tas palīdz saprast, kādēļ ļaunais sēj nesaskaņas, šķelšanos, maldus un naidu starp cilvēkiem, lai mūs atkal darītu par svešiniekiem.

Mēs neesam aicināti vienoties ap sevis pašu izdomāto taisnīgumu, kas, tā vietā, lai apvienotu, nošķir un sanaido cilvēkus, bet esam Dieva aicināti un pulcināti kopībai, kas “nav no šīs pasaules”. Apustulis Pāvils pamudina pretoties pasaules maldiem tik ilgi, “līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienotību ticībā un atziņā uz Dieva Dēlu, līdz sasniegsim vīra briedumu, Kristus pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazi bērni, kas tiek mētāti un aizrauti līdzi katram mācības vējam cilvēku viltīgajā spēlē, ar kuru tie ievilina maldos. Apliecinādami patiesību mīlestībā, mēs pieaugsim Kristū, kas ir galva visam.” (Ef. 4:13-15) Tā ir vienotība, kuras priekšnoteikums ir mīlestība un vienība ticībā, kas izpaužas sadraudzībā un ir uzcelta uz evaņģēlija un apustuļu mācības.

No Jēzus sacītā varam noprast, ka labākā upurdāvana Dievam, tas, kas tiešām ir taisns un labs, ir izlīgums, ko izraisa piedošana. Žēlastība un piedošana ir “zāles”, kas atjauno un dziedē ikvienu ievainojumu, kliedē tumsu un sniedz patiesu prieku. Lai sasniegtu un uzturētu šo vienotību un cilvēces dziedināšanu, mums ir neatlaidīgi jācīnās pret kaislībām, kas mūs šķir no brāļiem un māsām. Apustulis Pēteris raksta: “Jo, kas grib dzīvi mīlēt un redzēt labas dienas, lai attur mēli no ļauna un lūpas no viltus runām, lai novēršas no ļauna un dara labu, lai meklē mieru un pēc tā dzenas.” (1Pēt 3:10-11) Dzīvība ir apslēpta tajā, kas līdzcietībā mūs glābdams, ir pacietis visu netaisnību un atdevis savu dzīvību par mums mirdams pie krusta. Kā caur pravieti Jesaju Dievs saka: “Tādēļ ka esi man vērtīgs, tu pagodināts, un es mīlu tevi.” (Jes 43:4) Dievam ikviena dzīvība ir vērta un dārga!  “All lives matter!”