“Es esmu labais gans”, ir vieni no skaistākajiem Jēzus vārdiem par sevi. Ar vārdu “skaisti” es nedomāju kādu virspusēju mirkļa secinājumu. Drīzāk to varētu salīdzināt ar sajūtu, kas pārņem, uzlūkojot skaistu ainavu. Teiksim, Gaujas senleju ievu ziedēšanas laikā. Tas ir skaistums, ko veido neskaitāmu detaļu kopums, ko var ieraudzīt tikai vērīgi ieskatoties, ne tikai ar acīm, bet ar sirdi.

Līdzīgi ir ar labā gana tēlu. Tā pirmsākums meklējams Vecajā Derībā. Pravieša Ezehiēla grāmatā Dievs sevi piesaka kā ganu, kas turpmāk rūpēsies par savu tautu: “Kā gans uzmana savu ganāmo pulku, kad viņš ir pie tā, tā es rūpēšos par savām avīm un aizvedīšu no visām vietām, kur tās noklīdušas tumšajās, mākoņainajās dienās! Es tās vadīšu uz labām ganībām, viņu ganības būs Israēla augstajos kalnos.” (Ech 34:12, 14)

“Miers ar jums!” tā Jēzus sveicina izbiedētos mācekļus. Un pēc brīža viņš tiem saka: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti”. Nav ne mazāko šaubu, ka piedošanas pasludinājums vispirms ir adresēts mācekļiem. Tikai atbrīvošanu un brīvību piedzīvojis cilvēks spēj dāvāt to citiem. Te pavisam noteikti nav runa par spēju kādam sacīt “es tev piedodu”, bezcerīgi atmetot ar roku.

Lai saprastu šī notikuma dziļumu, ir jāpievienojas mācekļiem istabā aiz aizslēgtām durvīm. Tā pavisam noteikti nav saules gaismas pielieta telpa ar plašiem logiem. Jēzus laikā mājokļiem par logiem kalpoja nelieli atvērumi sienā tuvāk griestu līnijai, šādi mēģinot saglabāt telpās uzkrāto vēsumu dienas karstumā. Mācekļi ir paslēpušies šādā krēslainā telpā, baidīdamies no katra trokšņa ārpusē. Kuru katru brīdi arī pēc viņiem var ierasties gūstītāji, arī viņu dzīve var aprauties, esot piesistiem pie krusta.

 
Mīļie draugi,
šodien mēs pieminam Jēzus krusta nāvi un esam aicināti ieraudzīt, saklausīt un piedzīvot šīs traģēdijas dziļumu. Tas ir vienīgais veids, kā atrast atbildes uz mūsu dzīves lielajiem jautājumiem. Mēs, protams, varam to nolikt tālajā notikumu plauktā kā maznozīmīgu faktu. Pievērst acis, ausis un sirdi daudz kam citam. Turklāt pavisam drīz ir Lieldienas, ar tām piederīgo prieku un svinībām, lai gan arī to ierobežos un apēnos pandēmijas laika noteikumi. Lai vai kā, tie ir nozīmīgi svētki lielākajai daļa cilvēku - par to jādomā, tiem jāgatavojas! Jā, tā ir taisnība. Bet Lieldienas savu patieso nozīmi iegūst tikai Jēzus dzīves un nāves kontekstā.

Kamēr Lieldienas uzlūkojam tikai kā dzīvības svētkus, tad tā ir tikai ideja, ko var pieņemt vai noliegt, svinēt vai nesvinēt. Taču klusās nedēļas notikumi ar to kulmināciju Lielajā Piektdienā mūs nostāda Jēzus personas priekšā. Te atklājas lielā atšķirība. Pret ideju vai viedokli mēs varam izturēties dažādi, tas nav nekas personisks. Taču sastapšanās ar Jēzu, viņa ciešanām un nāvi ir pavisam kas cits.

Šodien ir Palmu jeb Pūpolu svētdiena. Tā parasti asociējas ar Jēzus iejāšanu Jeruzalemē un gavilējošo ļaužu pūli, kas viņu sagaida ar Ozianna saucieniem. Taču, šīs svētdienas patiesais mērķis ir mūs aizvest uz Ģetzemanes dārzu. Tur notiekošais atklāj patiesību par mācekļiem un ikvienu no mums.

Jēzus ar mācekļiem dodas uz Ģetzemanes dārzu, lai lūgtu Dievu. Trīs no viņiem, Pēteris, Jēkabs un Jānis tiek aicināt ņemt īpašu dalību šajā notikumā. Būt kopā ar Jēzu, stundu pirms viņa ciešanu ceļa sākuma. Mācekļi, īpaši Pēteris ir apņēmības pilni sekot Jēzum, lai ko tas maksātu. Taču neilgi pirms tam, Jēzus saka Pēterim, ka tas nemaz nav gatavs tam, ko ir apņēmies. Apustuli vada pašpārliecinātība un zināms lepnums, Pāvila vārdiem runājot, tas notiek “bez izpratnes”. (Rom.10:2) To apliecina tālākie notikumi.

Šī ir jaut trešā svētdiena, kad apstākļu spiesti, nevaram pulcēties savā baznīcā. Šajā īsajā laikā esmu skaidrāk apzinājies, cik emocionāli ir apustuļa Pāvila vārdi: “Dievs ir mans liecinieks, kā pēc jums visiem es ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā.” (Fil 1:8) Nevarētu teikt, ka līdz šim es biju vienaldzīgs, bet tagad pavisam noteikti es zinu, ka ilgojos pēc jums! Un esmu diezgan drošs, tās ir arī jūsu ilgas. Taču vairāk par visu šis laiks liek mums piedzīvot ilgas pēc kopības ar Jēzu Kristu. Mācīties Viņu sastapt Evaņģēlijā, pārdomās, lūgšanā, klusumā un ierobežotajā vai attālinātajā kopībā ar saviem mīļajiem. Tā noteikti ir pozitīva detaļa uz kopējā negāciju fona. Kā apustulis Pāvils ir sacījis: “Mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” (Rom 8:28)

Laetare – Gavēņa laika ceturtā svētdiena

Ārkārtas stāvoklis valstī mūs ir neviļus pietuvinājis Jēzus laika sabiedrībai. Šī brīža apstākļi mums ļauj ieraudzīt atsevišķas detaļas, kas citādi paslīdētu garām mūsu skatam.

Romas valsts provincēs dzīvojošo ikdiena bija trauksmaina. Politiskie, sociālie un ekonomiskie apstākļi bija nestabili. Katra diena varēja atnest jaunas pārmaiņas. Daudzmaz droši varēja justies tikai veselie un stiprie. Nav brīnums, ka ļaužu pūļi sekoja Jēzum, meklēdami iespēju tikt dziedinātiem. Cik saprotama ir viņu vēlme, raugoties ar šodienas acīm.

Aizvien vairāk mūsu prātos aktualizējas domas par iespēju izvairīties no slimības un tai līdzi ejošās izolācijas un karantīnas. Nav arī brīnums, ka aizvien saistošākas ir ziņas par “brīnumlīdzekļiem”, kas spēj pasargāt no vīrusa. Varam tikai iedomāties situāciju, kas notiktu, ja uzrastos kāds, kas garantētu imunitāti ikvienam. Ļaužu pūļi steigtos satikt šo personu. Tieši kā šodienas evaņģēlija notikumā – vīru vien kādi pieci tūkstoši.

Šodien svinot Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētkus, ir vietā rast atbildi uz jautājumu: “Kas ir luterānis?”

Vai luterānis ir kāds, kas apmeklē luterāņu baznīcu? Nē. Tas noteikti nebūs izšķirošs rādītājs.

Vai luterānis ir persona, kam mājās ir Mārtiņa Lutera attēls? Vai kādam no jums mājās ir Mārtiņa Lutera attēls? Ja tas tā būtu arī tad, tas nav būtisks kritērijs.

Kas ir luterānis? Luterāņi ir cilvēki, kas noteiktā veidā tic un domā par Dievu un Kristu. Luterāņi ir cilvēki, kurus vieno zināmi uzskati un doktrīnas, kas tiem ir ļoti svarīgi.

Runas par doktrīnām ir garlaicīgas. Cilvēki drīzāk gatavi runāt par iekšēju garīgumu, sociālām aktivitātēm, piederību kādai reliģiski orientētai kopienai vai par mīlestību uz cilvēkiem un dzīvo dabu. Kas, protams, nav nekas nosodāms. Tomēr konfesionālās doktrīnas tiem nav tik svarīgas kā pašu izvēlētie mērķi.

Jēzus dodas uz Jeruzalemi. Viņš zina, kas viņu sagaida, nonākot galā. Viņš iet pretī lielajam Dieva nodomam – šīs pasaules glābšanai. Kā viens no notikumiem šajā ceļā ir sastapšanās ar desmit spitālīgiem vīriem. Tie iztālēm apstājušies lūdz pēc apžēlošanās, dziedināšanas un glābšanas. Ja skatāmies kopumā uz Svēto Rakstu vēsti, tajā ir pamudinājums Izraēla tautai uz kopību, nākot Dieva priekšā ar pateicību un prieku, nesot dāvanas un slavējot to devēju. Esot kopā, svinot Dieva žēlastību. Rakstu lielā vēsts ir par cilvēku kopību ar Dievu. Kopība, kur valda miers – miers savā starpā un ar Dievu.