No Pulku Kunga līdz Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Mt 28:18-20

Pravietis Jesaja reiz atklāsmē skatīja Kungu sēžam augstā tronī un pār to lidojam serafus, kas sauca: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” (Jes 6:1-3) Šis redzējums varētu pilnībā iekļauties sengrieķu filosofa Aristoteļa konceptā par nekustīgo kustinātāju, jeb visa esošā sākotnējo cēloni. Arī Jesajam tas ir Kungs, kas attālināti noraugās uz cilvēka dzīvi un ietekmē tā likteni ar serafu, eņģeļu un praviešu starpniecību, pats paliekot neaizsniedzams savā godībā.
Taču pienāk diena, kad pravietis Jesaja izsaucas: “Kaut tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē!” (Jes 63:19) Un tas notika! “Eņģelis ganiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” (Lk 2:10) Tā piepildījās Jesajas vārdi: “Tu panācies pretī tiem, kas taisnību dara ar prieku, kas iet tavus ceļus, kas piemin tevi.” (Jes 64:4)