Lielā cīņa. Jņ 13:13-19, 21-31

Te ir zināma līdzība ar medicīnas praksi. Lai ārstēšana būtu veiksmīga, ir nepieciešami vismaz divi faktori – savas slimības fakta atzīšana un vēlme saņemt terapiju. Šajā kontekstā Evaņģēlijos ir lasāmi divi spilgti piemēri. Apustulis Matejs mums sniedz liecību par kādu sievieti, kas Jēzum viesojoties no spitālības dziedinātā Sīmaņa namā, izlej pār Jēzus galvu dārgu svaidāmo eļļu. Mums netiek atklāti šīs darbības motīvi, bet viens gan top skaidrs, ka šī rīcība apliecina neapturamu vēlmi par spīti visiem ārējiem un iekšējiem aizspriedumiem apliecināt Jēzum savu mīlestību un uzticību. Šeit atklājas šīs sievietes pazemība un patiesa dievbijība. Viņa Jēzus personā ir saskatījusi savu glābēju. Jēzus mīlestība ir dziedinājusi un darījusi brīvu šīs sievietes dvēseli un gribu.

Kā pretstats tam ir Jūdas, kas, redzot šīs sievietes pazemību, pateicību un mīlestību, to definē kā nevajadzīgu izšķērdību. Evaņģēlijs liecina, ka Jēzus mazgāja Jūdam kājas, ar savu roku pasniedza maizi un biķeri. Pēdējie vārdi, kam vajadzēja atmodināt savtības un patmīlības pārņemto sirdi, izskanēja no Jēzus mutes – “ko dari, to dari drīz.” Egoisms un paštaisnība atvēra durvis ļaunuma garam, un tas Jūdasu aizveda līdz nodevībai un dalībai Jēzus nāvē. Viņš pameta Jēzu, iziedams ārā, prom no glābjošās kopības, prom no dzīvības gaismas, iznīcības tumsā. Tieši šī traģēdija ļauj ieraudzīt, cik viegli dēļ savtīgām kaislībām un patmīlības varam atkrist no dārgākā, ko Dievs mums sniedz – Viņa mīlestības. Tā kļūstot par cilvēku, kas redzēdams neredz un dzirdēdams nedzird. Jo neticība ir visa akluma un kurluma sakne.

Šī diena mums atgādina par ticības dzīves nopietnību, svētumu un ikdienas cīņu. Taču vēl vairāk tā norāda uz Dieva tīro, nesavtīgo un līdzcietīgo mīlestību. Kristus mūs aicina pie sava galda, lai, ieraugot viņa mīlestības upuri, mēs spētu ieraudzīt un atzīt savu vājumu un steigtu saņemt dziedinošās zāles – Jēzus miesu un asinis – Viņu, patiesās dzīves un dzīvības avotu.

Kristus spēj dziedināt kritušo cilvēku dabu, jo “arī Viņš pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi uzvarētu to, kam ir nāves vara, tas ir velnu.” (Ebr 2:14) Tāpēc, mēs, brāļi un māsas, tiekam aicināti uzņemt un atdarināt šo pilnīgo Kristus dabu, pazemībā un apņēmības pilni cīnoties labo ticības cīņu. Jēzus saka: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” Mūsu pestīšana izpaužas kā atbrīvošana no savtības važām, bet mums ir jāalkst pēc šīs brīvības, sekojot vienīgajam, kas spēj mūs atbrīvot un atjaunot. Turēsim dārgus Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdus: “Jēzus ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa.” Viņš paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: “Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” Šodien mūsu Kungs nāk mūsu vidū un aicina pie sava galda, lai mēs kļūtu par “Viņa svētuma līdzdalībniekiem.” (Ebr 12:10)

Āmen.