Kad atrasties tālu, nozīmē būt ļoti tuvu. Lk 24:44-53

Apustuļu darbu grāmatā ir rakstīts, ka Jēzus, “tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma Viņu prom no to acīm.” ¹ Šādi Jēzus, Lūkas vārdiem, tiek pacelts debesīs. Piekritīsiet, nekas no šeit sacītā nelīdzinās kosmiskās nesējraķetes startam ar tās neapturamo traukšanos pretī atmosfēras robežai līdz tā kādā brīdī pagaist skatam. Mācekļu acu priekšā viss notika negaidīti ātri – Jēzus tapa pacelts, un tad tie Viņu vairs neredzēja. Kā to apraksta Marks – “tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas.” ² Mācekļu liecības drīzāk liek domāt, ka pacelšanās debesīs un apsēšanās pie Dieva labās rokas notiek kaut kur līdzās un nebūt ne debesu tālēs.

Iedomāsimies sevi stāvam jūras krastā. Pār mums ir zilās debesis, kas tālumā saplūst ar jūras ūdeņu zilgmi, vien ļaujot saskatīt šauru, abas stihijas nodalošu strīpiņu, ko saucam par horizontu. Vai arī, stāvot līdzenumā, var redzēt, kā debesis savienojas ar lauka vai meža līniju. Varētu domāt, ka debesis ir tur, kur tās “satiekas” ar jūru vai lauku, bet patiesībā tās ir arī tajā vietā, no kuras mēs lūkojamies. Atgriežoties pie Jēzus pacelšanās debesīs, nākas secināt, ka nav iespējams norādīt virzienu un vietu, kur Viņš izgaist mācekļu skatam. Tieši tāpēc Viņš ir ļoti tuvu mums. To apliecina arī Jēzus sacītais, “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”³

Turklāt vārdi “pacelšana”, “paaugstināšana” vai “pagodināšana” tiek lietoti, runājot par Jēzus atrašanos pie krusta un pie Tēva labās rokas. Tāpēc Debesbraukšana nav Jēzus aizlaišanās uz debesīm, bet gan Viņa dievišķās valdīšanas pārņemšana no Tēva, un, lai būtu savas draudzes galva.⁴ Tas, ka Jēzus nav fiziski redzams, ir apliecinājums Viņa klātbūtnei – Dievs ir klātesošs. Viss, ko mēs darām, runājam un domājam, notiek Viņa klātbūtnē. Ikvienas valsts prezidenta, lēmēj un izpildvaras, ikviena pilsoņa lēmumi un rīcība notiek Kristus klātbūtnē. Visa mūsu dzīve ar tās prieku un bēdām, līdzcietību un nicinājumu, mieru un kariem, viss norit Dieva klātbūtnē. Tieši tāpat tas attiecas uz ikvienu draudzi un Baznīcu.

Kad Jēzus bija pagaisis mācekļu skatam, pie tiem nostājās divi vīri baltās drānās un sacīja: “Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” ⁵ Proti, Jēzus parādīšanās būs tikpat pēkšņa kā Viņa aiziešana. Dievišķā patiesība, viss, ko Dievs darījis zināmu, taps vienā mirklī redzams. Tā būs tiesas stunda, kurā ikviens ieraudzīs kā ir dzīvojis Kristus valdīšanas laikā. Viņa atnākšana nav valdīšanas sākums, bet brīdis, kurā mēs tapsim tiesāti pēc tā, cik uzticami esam bijuši debess un zemes Kungam.

Šī diena mums atgādina, ka Kristus nav izgaisis debesu tālēs, bet ir klātesošs, kā to ir solījis. Ticības dāvana ļauj sastapties ar Kristu. Kā raksta Luters: “Viņš ir šeit kopā ar mums, un šī iemesla dēļ Viņš sēž debesīs, lai varētu būtu tuvu pie mums. Tātad mēs esam ar Viņu tur augšā, un Viņš ir kopā ar mums šeit lejā. Vārdā un Sakramentā Viņš nāk pie mums lejā, un caur ticību mēs paceļamies augšā pie Viņa.” ⁵ Kristus nav tālu no mums, jo Viņš ir kopā ar mums un piepilda visu ar savu klātbūtni. To piedzīvoja mācekļi, kad Jēzus pagaisa viņu skatam. “Tie Viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzalemē, un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.” Ja gani priecājās, ieraugot jaundzimušo Jēzu, cik gan vairāk mēs, kas sastopam Augšāmcelto un debesīs uzņemto pasaules Glābēju un Kungu. Tā Dieva dāvātā ticība kļūst par iemeslu un avotu patiesam priekam un drošai cerībai. Turēsimies pie šīs ticības dāvanas ar bijību, jo tā saka: “Kungs ir ļoti tuvu.” Un Raksti saka: “Ikviens, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.” ⁶ 

Āmen.