2024. gada 24. maijs
Vārdadienas:
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Pasargi, Dievs,
ka mēs pamestu Kungu!
Joz 24:16

Sīmanis Pēteris
viņam atbildēja: "Kungs,
pie kā mēs iesim? Tev ir
mūžīgās dzīvības vārdi."
Jņ 6:68



Draudzes nedēļas nogale
"Gaujaslīčos", Cēsīs
2024. gada 12.14. jūlijs
Uzzini vairāk >>

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



"Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav."* Mk 16:1–8


Lieldienu vēsts nemaz nav tik pašsaprotama. To var pamanīt, lasot evaņģēlija liecību par tā rīta notikumiem. Nedz mācekļu skumjās, nedz sievu rīcībā, dodoties uz kapu, nav atrodamas ne mazākās cerības, ka Jēzus varētu būt dzīvs. Turklāt arī pats augšāmcelšanās mirklis ir palicis apslēpts. Sievas, atnākušas uz kapu, to atrod tukšu, tur ir tikai kāds jauneklis, kurš saka: “Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav.” Vienkārši sakot, Jēzus ir, un vienlaikus Viņa nav. Tomēr Viņa neesamība ir acīmredzama. Kā liecina pārējie evaņģēliji, vietā, kur tika guldīts Jēzus, ir atlicis vien līķauts. Sievas, redzot tukšo kapu, bailēs bēg no tā. Tā vien šķiet, ka vārdi “Viņš ir Augšāmcēlies” tiek izrunāti teju čukstus. Pirmais Lieldienu rīts pavisam noteikti nav piepildīts ar svētku gavilēm, bazūņu skaņām un liliju ziediem. Marka lakoniskā liecība par tā rīta notikumu, to padara cilvēciski patiesu.

Kur lai pērkam maizi? Jņ 6:1-15


Šīs svētdienas nosaukums ir Laetare, kas tulkojumā nozīmē – priecāties. Prieka tēma Lielā Gavēņa laikā, šķiet, ir nevietā. Un tomēr, ceturtās Gavēņa svētdienas mērķis ir likt raudzīties, taujāt un meklēt, kur varam rast prieku arī vislielāko izaicinājumu priekšā.

Šodienas evaņģēlijā mēs lasām par to, kā Jēzus paēdināja vairāk nekā 5000 lielu ļaužu pūli, kas sekoja Viņam, “jo tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja slimajiem.” Viena no zīmīgām detaļām šajā notikumā ir Jēzus nodoms pārbaudīt mācekļa Filipa (arī pārējo mācekļu) ticību. Jēzus viņam jautāja: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Nedaudz mulsinoša šķiet Filipa atbilde: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Vai nav savādi? Jēzus jautājumā nav nodoma pārbaudīt Filipa zināšanas aritmētikā. Viņš jautāja: “Kur lai pērkam maizi?” Tikmēr Filips centās sarēķināt, cik maizes var nopirkt par divsimt denārijiem. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā sarunā nav nekā neparasta, jo jautājumi “kur?” un “cik?” šajā kontekstā ir loģiski. Taču atgriezīsimies pie zīmīgā fakta, ka Jēzus uzdeva jautājumu ar mērķi pārbaudīt Filipu. Proti, jautājums “kur?” ir šī notikuma atslēga.

Ieraudzīt, iepazīt un pieminēt. Mt 17:1-9


Šo svētdienu Gavēņa laikā dēvē par pieminēšanas jeb atcerēšanās svētdienu. Šo nosaukumu Baznīca rod Dāvida dziesmas vārdos: “Atceries savu žēlsirdību, Kungs, un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!” (Ps 25) Lai kaut ko pieminētu vai atcerētos, tas vispirms ir jāredz, jāizprot vai jāiepazīst. Tas ir arī jautājums par to, ko un kā mēs redzam, un kas no redzētā mums ir svarīgs.

Pirmizrādi piedzīvojušajā režisora Jura Poškus filmā “Saule spīd 24 stundas” galvenais varonis Mārtiņš (Andris Keišs) nolemj doties uz Ziemeļpolu. Nonācis Tiksi pilsētiņā Krievijas ziemeļos, vietējā bārā viņš bārmenim jautā: “Vai tu esi bijis ziemeļpolā?” Uz ko bārmenis atbild: “Ko tur darīt? Tur taču nekā nav.” Mārtiņš izbrīnīts saka: “Kā, nekā nav? Tur taču savienojas visi meridiāni, tā ir ass, ap kuru griežas mūsu planēta!” Uz ko turpat līdzās esošais darbinieks atbild: “Cilvēks ir ass, ap kuru viss griežas.” Cik banāli vienkārši. Tur, kur viens redz zemes asi, otram ir tikai sniegots, vējains klajums un briesmīgs aukstums. Vai, vēl seklāk raugoties, visa centrs ir pats cilvēks. Taču, vai tas mums patīk vai nē, mēs kādā brīdī tieši tā mēdzam raudzīties uz pasauli, dzīvi un sevi.

Redzēt, lai dzīvotu. Lk 18:31–43 >>


Gan jau katrs būsim pamanījuši, ka reizēm mēdzam nepievērst uzmanību ap mums notiekošajam. Gadās, ka gluži vienkārši nevēlamies neko redzēt. Savukārt citreiz nemaz nespējam saredzēt un saprast. Tam var būt dažādi iemesli, bet visļaunāk ir tad, ja par iemeslu mūsu aklumam vai nevērībai kļūst pašpietiekamība, vienaldzība vai vēlme saglabāt savu dzīvi brīvu no nevajadzīgām raizēm.

Ievērojamais amerikāņu rakstnieks Edgars Alans Po ir uzkstījis stāstu “Sarkanās nāves maska” (1842), un tajā ir kaut kas pravietisks. Stāsts ir par valsti, kurā plosās sarkanā nāve – postošs mēris. Laikā, kad slimība veic savu nāves pļauju, valdnieks Prospero (Bagātais) ar tūkstoti tuvāko draugu patveras klosterī. Viņš ir parūpējies par drošību, pārtiku un izklaidēm. Klosteris kļūst par bezrūpības vietu, ko postošā sērga nespēs skart. Pēc pusgada bezrūpīgas dzīves Prospero nolemj sarīkot masku balli, kurā uzrodas “nelūgts viesis” sarkanā nāves maskā. Vajādams maskas īpašnieku, Prospero nonāk Melnajā zālē un tajā brīdī saļimst bez dzīvības. Tad arī pārējie metas virsū šim tēlam un norauj masku, taču aiz tās neviena nav. Tad visi saprot, ka tā ir Sarkanā nāve, kas iekļuvusi klosterī tumsas aizsegā. Viens pēc otra krīt balles viesi; telpas pildās ar mirušajiem, tie tiek nāves pārsteigti, sastingstot pozā, kādā tā tos skar... Un pār visiem, bez izņēmuma, pārklājās Tumsa, Posts un Sarkanā nāve.

Viņiem un vējiem spītējot.* Mt 8:23-27


1661665590_12-klubmama-ru-p-iisus-usmiryaet-buryu-podelka-foto-13_1_78

Šodienas evaņģēlija kulminējošais brīdis top redzams mirklī, kad “piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums.” Šis ir viens neizskaidrojamākajiem un, iespējams, neticamākajiem notikumiem, jo dabā valdošie fizikas likumi nepakļaujas cilvēku gribai. Dabas stihijas priekšā mēs esam tikai skatītāji vai upuri. Stāvot trakojošas jūras krastā, pat visskaļākais sauciens izplēn viļņu dārdos un vēja aukā.

Kas tad ir tā vēsts, ko sniedz evaņģēlija lasījums? Vispirms ir jāņem vērā, ka tā saucamie Jēzus “brīnumi” tiek apzīmēti par zīmēm. Ar vārdu brīnumi mēs apzīmējam norisi, kas izraisa izbrīnu dēļ neizskaidrojamā – “acīmredzamais – neticamais”. Citādi ir ar zīmēm. Tās norāda uz kaut ko konkrētu un svarīgu, kā, piemēram, ceļazīmes, marķējumi vai zīmīgi notikumi. Tieši tā tas ir ar Jēzus zīmēm, tās norāda uz to, kas Viņš ir. Vecajā derībā ir virkne norāžu uz Dieva varu pār dabas elementiem. Dzejas grāmatā ir rakstīts: “Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu?(..) Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!” (Ps 89:9, 10) Un “Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” (Ps 107:29, 30)

Labākais vēl ir priekšā. Jņ 2:1–11


kaan

Pieļauju, ka daudzi no mums kā laimīgāko dzīves dienu varētu minēt savas kāzas. Tomēr ir jāpatur prātā, ka ne visi cilvēki ir aicināti laulības dzīvei, savukārt kādi vēl nav atraduši savu līgavu vai līgavaini, un diemžēl kādiem, neskatoties uz vislabākajiem nodomiem, laulība ne vienmēr saistās ar labām atmiņām. Bet, neskatoties uz mūsu pieredzi, laulība ir Dieva dāvana, priekpilns notikums, skaistākā diena un vislabākā balle, kurā tikām uzaicināti kaut vai kā viesi. Kāzas ir sākums jaunajam – jaunas kopības dzimšanas svētki!

Šodienas evaņģēlijā ir sacīts, ka “trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām.” Iedomāsimies uz mirkli savas kāzas vai gaidāmo jubileju, kur līdzās radiem un draugiem esam paredzējuši vietu arī Jēzum, Svētajai Marijai un svētajiem apustuļiem. Izklausās savādi, vai ne? Bet mēs taču dzīvojam Dieva valstības klātbūtnē, jo līdz ar Jēzu tā ienākusi mūsu realitātē – “Dieva valstība ir jūsu vidū!” (Lk 17:21) Un redzat, Jēzus nenoraida ielūgumu, Viņš dodas kopā ar māti un mācekļiem uz kāzām mazā lauku ciematā. Vai tas nav aizkustinoši? Mūsu Dievam nav vienaldzīgas mūsu dzīves norises, fiziski un miesīgi nozīmīgais. Viņš nāk uz svētkiem, kuros tiek svinēta vīrieša un sievietes kļūšana par vienu miesu – ģimeni. Jēzū personificētā Dieva valstība nav tik ekskluzīvi garīga, ka nevarētu būt klātesoša pie mūsu viesību galda. Mūsu Dievam nav sveši mūsu prieki, vēlme svinēt un baudīt – mīlēt cilvēkus un dzīvi.

Vai mums būs citu gaidīt? Mt 11:2-10

Adventa otrās svētdienas tēma ir par cerību un ticību, kuras objekts un subjekts ir vienlaikus klātesošs un vēl tikai gaidāms. Šodienas evaņģēlijs ir par ticību, kas spēj pastāvēt ikviena pārbaudījuma priekšā.

Jāņa Kristītāja vārdos ir saklausāma nepatīkama priekšnojauta. Nav šaubu, viņa ticība Dieva apsolījumam ir nelokāma, bet kā ir ar mācekļiem? Viņi bija klausījušies sava skolotāja vārdos  “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir klāt.” Ir redzējuši to, uz kuru norādīdams, Jānis sacīja: “Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”, un “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa.” Tagad viņu skolotājs ir cietumā. Kur tagad ir Dieva valstība, kur Glābējs? Vilšanās ir tuvu pienākusi, lai satvertu mācekļus savā varā. Tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus, kurš spēj kliedēt šaubas un vairot ticību.

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum, vai viņš ir gaidītais Mesija, Jēzus atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.” Jēzus nesāk stāstīt par sevi, bet gan par to, ko Viņa klātbūtne izraisa, jeb kā Dieva valstība top redzama: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Fakti apstiprina vārdus. Proti, pastāv vārdu un darbu saskanība. Vai šāds saskanības trūkums nav mūsdienu pasauli raksturojošs faktors?

No ceļmalas pie kāzu galda. Mt 22:1-14


ezgif-2-17617bee7f44_70

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam”
, ar šiem vārdiem Jēzus iesāk līdzību, vēršoties pie tautas vadoņiem – augstajiem priesteriem un tautas vecajiem – ļaudīm ar varu. Viņu priekšteči reiz kopā ar Mozu un Āronu, būdami kalnā, skatīja Dieva godību, baudīja Viņa labestību: “(..)Viņš roku necēla pret Izraēla dēlu vadoņiem! Tie skatīja Dievu, ēda un dzēra!” (2Moz 24:9-11) Nav šaubu, šajā līdzībā Jēzus runā par Izraēla tautu, kas laikam ritot, ir atkritusi no sava Dieva. Viņa laipnību un žēlastību tie bija apmainījusi pret pašu izdomātajiem likumiem, kļūdami par to vergiem.

Līdzībā Jēzus pretstata divas valstības – Dieva un cilvēku. Pirmā realizējas ar mērķi atbrīvot cilvēku no grēka varas, kamēr otrā to cenšas paturēt verdzībā. Kā arī apustulis Pāvils saka jūdiem: “Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt?” (Gal 4:9) Lai aprakstītu šī stāvokļa dramatismu, Kristus lieto ļoti spilgtu tēlus – kāzu svinības ar tām raksturīgo prieku un mielastu, un galēju tumsu, kurā valda vien izmisums un ciešanas.

Piedošanas valstība. Mt 18:23–35


Vai nebūtu fantastiski, ja mēs varētu izvēlēties pasauli, kādā dzīvot? Jā, kāda ir šī mūsu ideālā pasaule? Dzīvojot trešā pasaules kara ēnā, šīs iedomātās pasaules lozungs varētu būt: “Vairs nekādas vardarbības!” Mēs esam noraizējušies par saviem bērniem, mazbērniem un pasauli, kurā viņi aug. Taču raižu iemesls nav tikai vardarbība, ko atnesis karš Ukrainā. Tā ir arī pazemošana un fiziska izrēķināšanās skolās, par kuru dzirdam aizvien biežāk. Un kur vēl statistika par vardarbību ģimenēs, ar kuru bērni saskaras mājās? Ideālai pasaulei vajadzētu būt tādai, kurā nav nekāda veida vardarbības.

Vārds “vardarbība” nozīmē vairāk nekā fizisku pāridarījumu. Ja vēlamies dzīvot pasaulē bez tās, mums ir jāizslēdz visi veidi, kādos mēs viens otru sāpinām. Jēzus, gribēdams “izcelt” vardarbību plašākā nozīmē, Kalna sprediķī sacīja: “Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, tas nododams elles ugunīs.” (Mt 5:21-22). Jā, mēs viens otru sāpinām neskaitāmos veidos. Tāpēc ideālajā pasaulē nav vietas nekāda veida vardarbībai – nedz fiziskai, nedz emocionālai.

Mīlestības gaismas lokā. Mt 22:34–46 >>


Pobijenije_kamniami_84_1

Vienā no laulību korāļiem ir vārdi: “Mīlestības gaismas lokā vēlamies mēs vienmēr iet, lai nav dzīves bēdu sloga, prieka saule nenoriet!” (Jaun. dz. gr., 498) Patiesi, šajos vārdos ir ietvertas ikviena cilvēka ilgas un cerības – būt mīlētam un laimīgam. Bet vai mēs izprotam, kas ir mīlestība un laime? Es pieļauju, ka nē. Teju puse noslēgto laulību tiek šķirtas. Bez tam liela daļa pāru dzīvo bez attiecību legalizēšanas – mazāk saistību, mazāk atbildības. Kā gan citādi, ja dzīvojam mirkļa kaislību un iegribu vadīti.

Mēs dzīvojam laikā, kad liela daļa sazināšanās notiek ar viedierīču starpniecību, kur vārdus aizvietojam ar “emoji” simboliem un nesakarīgiem vārdu un frāžu saīsinājumiem. Turklāt esam iemācījušies domas izteikt 280 zīmju robežās, kā tas, piemēram, ir Twitter vietnē. Ja lasām ziņas, tad galvenokārt virsrakstus un redaktora izceltos citātus. Aprobežojamies ar “lētām” intervijām, influenceru “atziņām”, tehnoloģiskiem jaunumiem viedierīču tirgū, kaut ko no modes, no skaistuma un veselības. Citiem vārdiem, no visa pa drusciņai, bez dziļāka ieskata un izpratnes.

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »