Viņiem un vējiem spītējot.* Mt 8:23-27
Šodienas evaņģēlija kulminējošais brīdis top redzams mirklī, kad “piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums.” Šis ir viens neizskaidrojamākajiem un, iespējams, neticamākajiem notikumiem, jo dabā valdošie fizikas likumi nepakļaujas cilvēku gribai. Dabas stihijas priekšā mēs esam tikai skatītāji vai upuri. Stāvot trakojošas jūras krastā, pat visskaļākais sauciens izplēn viļņu dārdos un vēja aukā.
Kas tad ir tā vēsts, ko sniedz evaņģēlija lasījums? Vispirms ir jāņem vērā, ka tā saucamie Jēzus “brīnumi” tiek apzīmēti par zīmēm. Ar vārdu brīnumi mēs apzīmējam norisi, kas izraisa izbrīnu dēļ neizskaidrojamā – “acīmredzamais – neticamais”. Citādi ir ar zīmēm. Tās norāda uz kaut ko konkrētu un svarīgu, kā, piemēram, ceļazīmes, marķējumi vai zīmīgi notikumi. Tieši tā tas ir ar Jēzus zīmēm, tās norāda uz to, kas Viņš ir. Vecajā derībā ir virkne norāžu uz Dieva varu pār dabas elementiem. Dzejas grāmatā ir rakstīts: “Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu?(..) Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!” (Ps 89:9, 10) Un “Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” (Ps 107:29, 30)
