Šīs svētdienas nosaukums ir Laetare, kas tulkojumā nozīmē – priecāties. Prieka tēma Lielā Gavēņa laikā, šķiet, ir nevietā. Un tomēr, ceturtās Gavēņa svētdienas mērķis ir likt raudzīties, taujāt un meklēt, kur varam rast prieku arī vislielāko izaicinājumu priekšā.

Šodienas evaņģēlijā mēs lasām par to, kā Jēzus paēdināja vairāk nekā 5000 lielu ļaužu pūli, kas sekoja Viņam, “jo tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja slimajiem.” Viena no zīmīgām detaļām šajā notikumā ir Jēzus nodoms pārbaudīt mācekļa Filipa (arī pārējo mācekļu) ticību. Jēzus viņam jautāja: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Nedaudz mulsinoša šķiet Filipa atbilde: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Vai nav savādi? Jēzus jautājumā nav nodoma pārbaudīt Filipa zināšanas aritmētikā. Viņš jautāja: “Kur lai pērkam maizi?” Tikmēr Filips centās sarēķināt, cik maizes var nopirkt par divsimt denārijiem. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā sarunā nav nekā neparasta, jo jautājumi “kur?” un “cik?” šajā kontekstā ir loģiski. Taču atgriezīsimies pie zīmīgā fakta, ka Jēzus uzdeva jautājumu ar mērķi pārbaudīt Filipu. Proti, jautājums “kur?” ir šī notikuma atslēga.

Adventa otrās svētdienas tēma ir par cerību un ticību, kuras objekts un subjekts ir vienlaikus klātesošs un vēl tikai gaidāms. Šodienas evaņģēlijs ir par ticību, kas spēj pastāvēt ikviena pārbaudījuma priekšā.

Jāņa Kristītāja vārdos ir saklausāma nepatīkama priekšnojauta. Nav šaubu, viņa ticība Dieva apsolījumam ir nelokāma, bet kā ir ar mācekļiem? Viņi bija klausījušies sava skolotāja vārdos – “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir klāt.” Ir redzējuši to, uz kuru norādīdams, Jānis sacīja: “Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”, un “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa.” Tagad viņu skolotājs ir cietumā. Kur tagad ir Dieva valstība, kur Glābējs? Vilšanās ir tuvu pienākusi, lai satvertu mācekļus savā varā. Tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus, kurš spēj kliedēt šaubas un vairot ticību.

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum, vai viņš ir gaidītais Mesija, Jēzus atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.” Jēzus nesāk stāstīt par sevi, bet gan par to, ko Viņa klātbūtne izraisa, jeb kā Dieva valstība top redzama: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Fakti apstiprina vārdus. Proti, pastāv vārdu un darbu saskanība. Vai šāds saskanības trūkums nav mūsdienu pasauli raksturojošs faktors?