Notikumos, ko apraksta šodienas evaņģēlijs, mums tiek atklāts svarīgs ticības aspekts. Ticēt nenozīmē akli uzticēties vai būt lētticīgam. Grieķu valodā vārdam ticēt ir plašāks pielietojums, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Ticība pēc būtības ir darbība. Tā liek meklēt, atrast, iepazīt un pieskarties jeb pasniegt roku sveicienam. Savā ziņā tieši pieskāriens ir tas, kas vislabāk apraksta ticību – vēlmi būt tuvu Dievam ar visu savu būtību. Turklāt ticība ļauj pieredzēt, ka mūsu vēlme pieskarties Jēzum izraisa abpusējas darbības efektu. Tāpēc ticība pavisam noteikti ir Dieva dāvana, kas ļauj mums iepazīt Dieva gribu, kurš vēlas mūs uzņemt savas klātbūtnes kopībā, darīt mūs par dalībniekiem mūžīgajā dzīvībā.

Šodien, pieminot Mārtiņa Lutera uzsākto reformāciju, nevaram nepieminēt šī procesa izraisīto pārmaiņu apmēru. “Luters pārskatīja pašu fundamentālāko esības problēmu – cilvēka attieksmi pret Dievu un pret Baznīcu. Viņš noliedza oficiālās Baznīcas svētumu, pasludinot, ka vienīgais ticības avots, vienīgā autoritāte ir paši Svētie raksti, Bībele, nevis tās vēlākie skaidrojumi Baznīcas interpretācijā. Viņš noliedza, ka cilvēka dvēsele var tikt atpestīta ar Baznīcas starpniecību. Cilvēks pestīšanu gūst pats, nevis ar labiem darbiem vien, nevis ar zemošanos, bet ar savu ticību Dieva žēlastībai. Svarīga nav ārējā reliģiozitāte, dāvanas baznīcai, bet Dieva dāvāta ticība. Dumpīgais Luters deva ticībai jaunu pamatu – cilvēka personisko saistību ar Dievu, nevis ārējo, bet iekšējo ticību.”* Var droši sacīt, ka Reformācija ienesa pārmaiņas visā Eiropā un Rietumu pasaulē – kultūrā, mākslā, tirdzniecībā un izglītībā.

Šodienas evaņģēlijs ir īpašs ar to, ka Jēzus liek mums vērot putnus un puķes. Vai tas nav brīnišķīgs aicinājums? Jēzus it kā grib sacīt: “Noliec malā savu nemitīgo skriešanu un raizes. Paskaties uz puķēm laukā! Paskaties augšup uz putniem! Tie dzīvo, netiecoties pāri noliktajam vajadzību mēram, un tomēr tiem nekā netrūkst!” Raksti saka, ka tie visi izteic Dieva godību. Visas radības meklē un uzņem barību. Putni pulcējas tur, kur ir barība, un lauka ziedi no augsnes uzsūc barības vielas, bet tie nemeklē vairāk, kā tiem nepieciešams, un pārtiek no tā, ko Dievs sagādājis. Tie dzīvo, aug un vairojas apstākļos un vietās, ko tie nespēj mainīt, un tomēr, kā saka Kungs, tie pateicas Dievam. Tāda ir Dieva noliktā kārtība visai dzīvajai radībai, ieskaitot cilvēku. Jēzus aktualizē šo tēmu, jo Dieva kārtība rada spriedzi un izaicinājumu vienīgi cilvēkam. Kāpēc tā?

Lasot šodienas evaņģēliju, sāk šķist, ka Jēzus sacītais padara bauslības prasības vēl smagākas. Tomēr ir kāda izšķiroša Jēzus ievadfrāze – “Bet Es jums saku (..)” Kristus ar to iesāk rakstu mācītāju un farizeju taisnības izvērtējumu, atklājot klausītājiem garīgo līderu maldīšanos pašu iedomātās prāta konstrukcijās. Viņi precīzi pārzināja bauslības burtu, bet bija pazaudējuši tās garu. Proti, tie mācīja, ka taisnība Dieva priekšā ir panākama ar ārišķīgu, precīzu bauslības prasību izpildīšanu. Taču bauslības mērķis ir atklāt cilvēkam tā nomaldīšanās dziļumu, atsvešināšanos no Dieva, un rādīt ceļu pie glābšanas avota – iemiesotās žēlastības – Kristus. Kā apustulis Pāvils rakstīja: “(..) bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti(..) mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti.” ¹ Tāpēc šī Jēzus ievadfrāze – bet Es jums saku – ir šodienas evaņģēlija atslēgvārdi. Es pat teiktu, ka tie ir drošas cerības, dzīvības un patiesa prieka vārdi. Mūsu Kungs atklāj patieso vainu, ievainojumu, kam ir jātop dziedinātam, sastopoties ar Dieva žēlastību.

Ar Trīsvienības svētkiem noslēdzas Baznīcas gada svētku pusgads. Šī svētdiena ir kopsavilkums Dieva atklāsmei, ko Viņš ir vēlējies darīt mums zināmu, iesākot ar Adventa pirmo svētdienu un noslēdzot ar Vasarsvētkiem. Trīsvienības svētku evaņģēlija centrā ir Jēzus vārdi: “(..) kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā (..)” Pamatojoties uz Jēzus sacīto, Baznīca radīja jēdzienu “Trīsvienība”. Svētais Augustīns ir teicis, ka vārds “Trīsvienība” ir nedaudz labāks par nekā nepateikšanu, kad kaut kas ir jāsaka. Mēģināsim arī mēs ieraudzīt to, kas stāv aiz jēdziena “Trīsvienība”, kam ir veltīti šie svētki.

Gan jau teju katram ir nācies sacīt laba vēlējumus “visas ģimenes vārdā.” Visbiežāk to nākas darīt reizēs, kad jaunā paaudze palikusi mājās, nesaskatot nekā interesenta radu apciemojumā, vai arī kāda ģimenes locekļa prombūtnes dēļ. Reizēm šādi sacīt nākas amata stāvokļa dēļ. Pagājušajā svētdienā mūsu Valsts prezidents Egils Levits, sveikdams hokeja izlases puišus ar trešās vietas izcīnīšanu, sacīja apmēram tā: “Kā vēl esošais Valsts prezidents es jūs sveicu visas Latvijas tautas vārdā.” Sveikt kāda vai kādu vārdā nozīmē apliecināt, ka klāt neesošās personas pievienojas sveicieniem. Šādi tiek pausta gribas vienotība laba vēlējumā vai pateicībā.

Mīļie draugi. Debesbraukšanas diena ir izšķirošs notikums, kas savā ziņā ir kā kopsavilkums Dieva atklāsmei, kas mums darīta redzama un saprotama Jēzus personā. Noskaidrot šīs atklāsmes būtību ir ikviena kristīga cilvēka dzīves lielais uzdevums. Proti, kā šīs pasaules un cilvēka dzīves ierobežotībā sastapt un iepazīt visuma Radītāju un Glābēju. Mārtiņš Luters sacīja: “Kamēr Viņš (Jēzus) bija uz zemes, Viņš bija tālu no mums, bet tagad Viņš ir ļoti tuvu.” Šis apgalvojums sākotnēji šķiet pretrunā loģikai. Jo, kā gan Jēzus, būdams uz zemes, varēja būt tālu, bet tagad, esot debesīs, būt tuvu?