2022. gada 30. jūnijs
Vārdadienas:
Tālivaldis, Mareks
Apustuļu Pētera un Pāvila diena

Dzīvību un nāvi Es esmu
nolicis jūsu priekšā,
svētību un lāstu! Izvēlieties
dzīvību, ka paliktu dzīvi.
5Moz 30:19b

Mūžīgā dzīvība ir tā,
ka tie pazīst Tevi – vienīgo,
patieso Dievu un Jēzu Kristu,
ko Tu esi sūtījis.
Jņ 17:3

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00 (vasarā nenotiek)

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30



Ir tik grūti būt pazemīgam. Lk 14:1-11


Šodienas evaņģēlijs ir par pazemības izšķirošo lomu mūsu dzīvē. Mēs esam pieraduši domāt, ka ticība, cerība un mīlestība ir tās lielākās, nozīmīgākās vērtības, kas mūs padara par īsteniem cilvēkiem. Un tas nav nepareizi. Taču ir vēl lielāka vērtība, tikums, bez kura iepriekšminētie rakstura lielumi zaudē savu svarīgo lomu – tā ir pazemība. Ticēt, cerēt un mīlēt nav iespējams neesot pazemīgam, jo vienīgi pazemība spēj mainīt sirdi. Tieši pazemība ir tā, par ko Jēzus saka: “Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mt 11:29)

Rakstu mācītājiem un farizejiem netrūka ticības, rakstu zināšanu, vēlmes ziedot un dievkalpošanas tradīcijas. Viņi tika uzskatīti par sabiedrības skolotājiem, garīgo balstu un piemēru. Taču tiem trūka pazemības, bez kuras viss iepriekš minētais kļuva par augsni paštaisnībai un lepnībai. Tādejādi arī sabiedrība kopumā atspoguļoja savu vadītāju “tikumus”.

Pārvarot krīzi. Lk. 17:1-19


Šodienas evaņģēliju ievada zīmīgs notikums. Nodaļa iesākas ar Jēzus sarunu, kurā Viņš mācekļiem stāsta par grēku, piedošanu un ticību. Proti, Jēzus teica – ja tavs brālis nožēlo izdarīto, piedod tam, pat ja tas nāktu pie tevis ar nožēlu septiņas reizes dienā. Pie šiem vārdiem apustuļi sacīja: “Vairo mums ticību.” Šajā lūgumā atklājas mācekļu aplamais priekšstats par piedošanu un tās lomu attiecību veidošanā. Mateja evaņģēlija 18. nodaļā apustulis Pēteris jautā Kungam: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai pietiek līdz septiņām reizēm?” Šajos notikumos ir saskatāmas paralēles – mācekļu priekšstatos piedošanai ir robežas, proti, septiņas reizes. Tas nozīmē, ka piedošana ir līdzeklis, ar ko novilkt robežas attiecībās. Izšķirošs ir skaits, nevis tuvākā cilvēka centieni izlīgt un saglabāt kopību. Jēzus uz Pētera repliku par septiņām piedošanas reizēm atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām.” (Mt 18:22)

Žēlastības savādums. Mk 7:31-37


157
 
Kādu dienu, braukdams uz baznīcu, novēroju kādu visai dīvainu, neierastu autovadītāja rīcību. Proti, tas bija kravas auto, ar skaldītas malkas kravu. Lai arī krava nesniedzās virs bortu līnijas, vadītājs to stūrēja uzmanīgi, apbraukdams bedres un bez straujas bremzēšanas. Viss notika tā, it kā viņš vestu cilvēkus, nevis pagales. Tad nu man iešāvās prātā visiem zināmais teiciens “ved kā malku”, ko reizēm lieto, runājot par agresīviem sabiedriskā transporta vadītājiem. Taču šoreiz, viss bija citādi – malka tika vesta pieklājīgi un ar lielu uzmanību. “Savādi gan,” es nodomāju.

Tad nu šī novērojuma iespaidā šodienas svētrunai izvēlējos virsrakstu – Žēlastības savādums. Lasot par Jēzus paveiktajiem brīnumiem, mēs tiekam aicināti saskatīt žēlastības lielo nozīmi mūsu dzīvei. Patiesībā ikviens Dieva darbs un dāvana ir Viņa žēlastības manifestācija. Un reizēm žēlastības pieredze – veids kādā tā mūs sasniedz – var šķist savāds. Citiem vārdiem, Dieva pieredzēšana – sastapšanās un pieskaršanās mūsu dzīvei – mūsu izpratnē notiek neparastos veidos.

,,Kunga mielasts” Lk 14:16-24

Kristus mīļotie!

Evaņģēlists Lūka mums stāsta par notikumiem sabatā kāda farizeja namā. Viņa ielūgumu Jēzus pieņēma, neraugoties uz savu nosodošo attieksmi, – farizejus Viņš uzlūkoja kā liekuļus dēļ viņu neīstās svētulības un sirdis nocietinājuma pret visiem citādajiem. Arī farizejiem bija slepens mērķis – pieķert Jēzu kādos rituālās bauslības pārkāpumos, lai vēlāk apsūdzētu. Jēzus, protams, to zināja un tīri cilvēcīgi varēja no tā izvairīties. Tomēr Jēzus ieradās farizeja namā, jo Viņš izmantoja katru iespēju, lai būtu ar cilvēkiem un viņus mācītu ar savu piemēru. Vispirms Jēzus, pārkāpjot sabata aizliegumu, dziedināja tūskas slimnieku, tad mācīja pazemību vietas izvēlē pie galda, līdz kāds pauda domu: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bībeles grieķu oriģināltekstā lietots vārds makarios, kuram latviešu tulkojumā ir vairākas nozīmes: laimīgs, labvēlīgs, svētīgs un svētlaimīgs. Tāpēc teiktais varēja izskanēt gan kā apgalvojums, gan kā jautājums par svētlaimi Dieva valstībā. Un Jēzus sniedza atbildi par Dieva valstību un iespējām, kā tur nokļūt, līdzībā lietojot visiem labi pazīstamu mielasta situāciju.

Kas nes tev mieru? Lk 19:41-48


Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Un tam bija patiesi nopietns iemesls, ko pilnībā saskatīt var, ja nedaudz “pakāpjas” atpakaļ nodaļas tekstā. Proti, viss iesākas brīdī, kad Jēzus, jādams uz ēzelīša, pietuvojas svētajai pilsētai. Dodoties lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks, priecādamies, skaļā balsī sāka saukt: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!” Kādi no farizejiem lika Jēzum apsaukt mācekļus. Uz ko Viņš atbildēja: “.. ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”

Pārējos evaņģēlijos ir minēts, ka mācekļiem pievienojās pilsētas iedzīvotāji. Proti, visi, kas bija dzirdējuši Jēzus vārdus un skatījuši brīnumus un zīmes, tika Gara apgaismoti un saskatīja Jēzū Glābēju. Tie vairs nespēja klusēt! Tuvojošies Pashā svētki, kad tika pieminēts, kā Dievs brīnumainā veidā izglāba tautu no Ēģiptes verdzības, ļāva ikvienam vērīgam cilvēkam saskatīt Jēzus darbos Dieva klātbūtni. Viss, kas bija cerēts, sapņots un ticēts, ieguva realitātes nozīmi. Nav iespējams likt sirdij klusēt, kas pilna cerību un prieka. Ticības, cerības un spēka avots, kas ļāvis pastāvēt vislielāko pārbaudījumu priekšā, ir tapis redzams. Šie cilvēki bija iemīlējuši To, kas nāk no augšienes, – “Miers debesīs un gods augstībā!”

“Tu esi mans... un Es mīlu tevi...” Jes 43:1, 4

kalna

Lasījums no Mt 5:20-26

Šodienas evaņģēlija lasījuma tematiskais virsraksts ir “Par slepkavību un dusmām”. Un patiesi, Jēzus aktualizē šo tēmu savā “kalna runā”. Dusmas, pavisam noteikti, nav tas, ar ko varam lepoties. Drīzāk ir jāatzīst, ka šī emociju izpausmes forma spēj sagādāt ne mazums galvas sāpju, izpostīt dzīvi pārnestā un burtiskā veidā. Tik tālu mēs varam vienīgi piekrist, bet ko Jēzus ir gribējis sacīt, aktualizējot šo tēmu?

Vispirms paraudzīsim, ar ko Jēzus iesāk savu plašo uzrunu. Tā iesākas ar vārdu “laimīgi”. Senākajā tulkojumā tika lietots vārds “svētīti”. Te arī varētu lietot vārdu “svētlaimīgi”. Laimes sajūta pavisam noteikti ir pretstats dusmām. Jēzus ievadrunā vārdu “laimīgi”, lieto deviņas reizes un noslēdz ievadu, sakot: “Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs.” Laimīgais desmitnieks! Kur var iegūt šo laimes pilnību? Pravieša Jesajas grāmatas 43. nodaļā atrodam divas Dieva sacītās frāzes: “Tu esi mans... un Es mīlu tevi...” Tās sasaucas ar tik pazīstamo teikumu Jāņa evaņģēlijā: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic nepazustu, bet tam būtu mūžīga dzīvība.” (Jņ 3:16) Dieva būtības apliecinājums ir ietverts vārdos – mīlestība un dzīvība! Lūk, pilnība, laimīgais desmitnieks ir atrodams pie Dieva. Klausi, turies pie Dieva un būsi laimīgs, priecīgs un dzīvs!

Dieva valstības nezūdamības likums. Lk 15:1-10

Pirms ķeramies pie šodienas evaņģēlija galvenās tēmas, ir svarīgi saprast notikuma fonu. Ap Jēzu ir sapulcējušies muitnieki un grēcinieki, lai Viņā klausītos. Acīmredzot Jēzus vārdi sakustināja šo cilvēku sirdis, sniedzot dziedinājumu. Tieši tas satrauc rakstu mācītājus un farizejus. Pirmie atbild par tautas garīgo izglītību, otrie – par tautas tradīciju saglabāšanu. Vai nav dīvaini, ka šos cilvēkus saniknoja Jēzus, kas ar saviem vārdiem atgrieza nomaldījušās dvēseles uz patiesības, ticības un apsolījuma ceļa? Jēzus vārdiem runājot, tie norakstīja zaudējumos nomaldījušos un pazaudētos cilvēkus. To apstiprina Viņa līdzības ievadvārdi: “Kurš no jums, kas vienu pazaudējis?” Viņš grib sacīt: “Lūk, te ir ne tikai viena avs un viena drahma (mazas vērtības naudas gabals), bet vesels pulks pazudušo un nozaudēto! Priecājieties līdz ar eņģeļiem, jo Es viņus esmu atradis! Pievienojieties izglābto pulkam!”

Kad atrasties tālu, nozīmē būt ļoti tuvu. Lk 24:44-53

5147_31868_126ccb7445

Debesbraukšanas diena Baznīcas kalendārā vienmēr ir ceturtdienā. Tas neviļus liek domāt, ka šie svētki ir mazāk nozīmīgi, nekā Lieldienas vai Vasarsvētki, taču tas nebūt tā nav. Gluži otrādi – Debesbraukšanas diena ir izšķirošs notikums Jēzus ciešanu un Augšāmcelšanās notikumos. Noskaidrot, kas tajā ir tik nozīmīgs, ir šodienas lielais uzdevums. Ievadam mazs Lutera citāts: “Kamēr Viņš (Jēzus) bija uz zemes, Viņš bija tālu no mums, bet tagad Viņš ir ļoti tuvu.” Tajā nudien nav nekādas loģikas, bet tieši tāpēc ir vēl jo vairāk intriģējoši.

Kad gaviles pārtop dziesmā. Jņ 16:5-15

12_1_42

Pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus sacītais atklāj patiesa un nebeidzama prieka iemeslu – pēc augšāmcelšanās Viņš atkal skatīs mācekļus, un šī sastapšanās sniegs patiesu prieku. Domāju, mēs spējam iztēloties sajūtas, kas pārņēma mācekļus, ieraugot savu kapā guldīto skolotāju atkal dzīvu. Pavisam noteikti, tos dažus vārdus, ar kādiem mācekļi pārsteigumā vērsās pie Jēzus, varētu raksturot kā izbrīna pilnu stomīšanos. Tas savā ziņā apraksta ikviena ticīgā prozelīta (jaunpienācēja, gr.val.) periodu, kad esi pārliecināts par ticības dārgumu, bet nespēj to sakarīgi izskaidrot citiem. Proti, kad ticības dāvana ir lielāka par spēju to līdz galam aptvert un izteikt vārdos. Tomēr šim periodam ir svarīga loma ticības nobriešanā, jo tas iedēsta mūsos pārliecību par Dievu kā prieka avotu. Šī svētdiena mūs ved soli tālāk, it kā sakot: “Pārvērt savu prieku dziesmā.” Kuram gan nav gadījies pacilātības brīdī savas priekpilnās domas ietērpt melodijā?

Gavilējiet Dievam, visa zeme. Alleluja! Ps 66:1


Priecāties, gavilēt, izjust lielu prieku – šādi var tulkot šīs svētdienas nosaukumu Jubilate. Šodien daudzi varētu sacīt: “Par ko lai priecājas?” Jā, nav maz iemeslu, ja ne gluži raudāt, tad ievilkt pāris rūpju rievas pierē gan. Prieku ir “aizbaidījuši” ierobežojumi un saslimšanas draudi. Un kā ar baznīcu, kas piešķīrusi šai svētdienai šādu nosaukumu? Kur ir tās Kungs Jēzus? Vai tas nav to sen pametis, redzot, cik mazs ir kļuvis “mazais ganāmpulciņš”*?

Šīs dienas evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Vēl brīdi un jūs mani vairs neredzēsiet?” Šie vārdi izraisīja mācekļos murdēšanu: “Kas tas ir, ko Viņš mums saka?” Vēl drūmāku noskaņu varēja padarīt Jēzus vārdi, “jūs raudāsiet un sērosiet.” Bet kā tad ar prieku un gavilēm? Taču Jēzus ne uz mirkli negrasījās sēt izmisumu mācekļu sirdīs. Lūk, ar ko noslēdzas šī saruna: “Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Tas tiešām ir intriģējoši. Ko Jēzus gribēja atklāt mācekļiem un mums? Plūdoņa vārdiem runājot, “to vajag zināt, to vajag just.”**
   1 2 3 4 5 6 7 8 9   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »