Dzīve kopībā. Mt 5:20-26

Katru šķelšanos, naidu, dusmas, melus un slepkavību rada cilvēka kritušais stāvoklis, kas nošķir brāli no brāļa un nostāda tautu pret tautu. Bauslība atklāj dziļās plaisas cilvēka dabā, un neviens likums nespēj dziedēt šīs nedziedināmās brūces. Cilvēka dabas atjaunošana, dziedināšana ir iespējama vienīgi ar Dieva žēlastības pārveidojošo spēku. Tādejādi, kamēr netopam Kristus dziedināti, mēs nespējam objektīvi definēt nedz savu nomaldīšanos, nedz arī to, kas ir taisnība un taisnīgums. Grēka ievainota un izkropļota dvēsele visu skaidro un realizē kaislību vadīta. Mums aizvien jāpatur prātā, ka dievišķā taisnība nemeklē nekā cita kā vien cilvēka dabas dziedināšanu un cilvēces vienotību Dieva Garā un patiesībā.

Kā izšķirošam jautājumam Jēzus pievēršas dusmu tēmai. Kāpēc Viņš dusmu turēšanu sirdī pielīdzina slepkavībai? Tāpēc, ka noslepkavot var pēkšņu kaislību uzliesmojuma rezultātā vai neapzināti. Savukārt naida un dusmu glabāšana sirdī nevar būt neapzināta. Samierināšanās sirdī ar ļaunprātību un atriebību ir apzināts process. Tā grēks iesākumā samaitā sirdsprātu un beigās – cilvēka dabu kopumā. Tas ir kā ķīlis, kas aizvien vairāk paplašina plaisu cilvēka dabā, nošķirot to aizvien vairāk no Dieva un līdzcilvēkiem. Ēģiptes svētie tuksneša tēvi to ilustrēja, cilvēku pielīdzinot riteņa spieķim, bet Dievu – riteņa asij. Jo tuvāk mēs virzāmies viens pie otra, jo vairāk tuvojamies Dievam. Tādejādi mēs nevaram tuvoties Dievam, netuvojoties viens otram. Tas apraksta sabiedrības pastāvēšanas pamatprincipu. Nav šaubu, mēs katrs esam indivīds ar saviem sapņiem un cerībām, bet vienlaikus mēs esam daļa no kopuma, kas spēj pastāvēt un sadarboties, pateicoties kopīgai virzībai pretī patiesās dzīvības avotam – Dievam.

Tāpēc mūsu ticības dzīve ar sevis disciplinēšanu, lūgšanām, paklausību Kristus vārdiem un dievkalpojuma apmeklēšanu ir vērsta uz savas sašķeltās dabas dziedināšanu un atjaunošanu. Tāds ir Kristus Baznīcas mērķis, tāpēc ļaunais pastāvīgi cenšas sēt ķecerības un šķelšanos starp ticīgajiem, lai paturētu cilvēku samaitātības stāvoklī. Ņemsim vērā – ikviena jauna doma, kārtība vai kustība, kas nav visas kopības akceptēta, dzemdina nesaskaņas un ienaidu, jo viss, kas izraisa šķelšanos un ienaidu, nāk no ļaunā. Tas attiecas ne tikai uz draudzi un baznīcu, bet sabiedrību kopumā.

Mēs neesam aicināti uz vienotību ap meliem un paštaisnību, jo tās liek ienīst un zaimot.* Tāpat kā tumsa ienīst gaismu, kā meli – patiesību, tā arī kritusī daba (Kains) nolādēja to, kas tiecās pēc pilnības (Ābels). Mēs esam aicināti vienotībai ar Kristu un Viņa Baznīcu, kurā iegūstam atjaunotu dabu, kas pārveidota Kristus līdzībā. Grēcīgais cilvēks ar savu nedziedināto prātu aizvien cenšas pretoties nemainīgajai patiesībai, mudinot arī citus atteikties no kopības Kristū, lai visi kļūtu kā niedres, ko katra jauna vēja pūsma šūpo, kur gribēdama. Vai nav zīmīgi – šodien to sauc par progresīvo domāšanu, kas spēj radīt plaukstošu sabiedrību. Jau apustulis Pāvils aicināja tam stāties pretī: “(..) līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienotību ticībā un atziņā uz Dieva Dēlu, līdz sasniegsim vīra briedumu, Kristus pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazi bērni, kas tiek mētāti un aizrauti līdzi katram mācības vējam cilvēku viltīgajā spēlē, ar kuru tie ievilina maldos. Apliecinādami patiesību mīlestībā, mēs pieaugsim Kristū, kas ir galva visam.”¹

Šī vienotība ticībā ir priekšnoteikums mīlestībai, un šīs ticības patiesums tiek mērīts pēc vienotības svēto apustuļu un agrīnās Baznīcas mācībā, kas pamatota Evaņģēlijā. Vai gan ir iespējama patiesa mīlestība, kas atsakās glābt pazudušo, novēršas no Evaņģēlija patiesības, un slavē tos, kas apzināti sēj melus, naidu un nāvi? Nē, tādas mīlestības nav. Tāpēc, mīļie draugi, lai saglabātu kopību Evaņģēlijā un kļūtu par ikvienas dvēseles glābšanas dalībniekiem, mums pastāvīgi jābūt modriem, vispirms katram par savu sirdi, un jācīnās pret kaislībām, kas mūs šķir no līdzcilvēkiem. Mēs esam aicināti būt par Dieva žēlastības apliecinātājiem un mūžīgās dzīvības dalībniekiem. Tāpēc Kristus aizvien mūs pulcina savā kopībā, māca un aicina pie sava galda. Viņš saka: “Nāciet uz rīta maltīti!”³ Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi. Āmen.

*Skat. (Jņ 6:26,27; 15:8,19; 16:20; 17:9,14) ¹Gal 3:24-25, ²Ef 4:13-15, ³Jņ 21:12