Pazemības svētība. Lk 14:1-11
Tāpēc ar pazemīgu sirdi pievērsīsimies šodienas rakstu vietai. Evaņģēlija lasījuma sākumā ir sacīts, ka Jēzus sabata dienā tika uzaicināts uz mielastu pie kāda ievērojama farizeja. Ienākot namā, Viņš pamanīja kādu vīru, kurš sirga ar tūsku. Savā lielajā līdzjūtībā un mīlestībā Viņš dziedināja šo cilvēku, lai gan bija sabata diena. Jūdu bauslībā sabata dienā netika ļauts darīt nekādu darbu. Jēzus rīcība pavisam noteikti izraisīja kurnēšanu viesu starpā. Tāpēc Jēzus klātesošajiem norādīja uz pavisam vienkāršu situāciju. Kas notiktu, ja jūsu bērns sabata dienā iekristu akā? Kurš no jums gaidītu līdz sabata beigām, lai to glābtu? Un uz to klātesošajiem nebija nekā ko iebilst. Tā Jēzus norādīja uz mīlestību, kas ir lielāka par bausli. Citviet Jēzus sacīja, ka “sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ.”2 Ar šo Jēzus mācīja, ka visa bauslība ir nākusi no Dieva, kas ir mīlestība un žēlastība.
Pēc šiem vārdiem Jēzus sāka vērot viesus, kas centās pie galda ieņemt labākās vietas. To redzot, Viņš tiem stāstīja līdzību par kāzām, kur meklējot vietu tuvāk līgavainim var nokļūt nelāgā, apkaunojošā situācijā. Proti, starp viesiem var izrādīties kāds cienījamāks, un līgavainis, visiem redzot, tev var likt nosēsties galda tālākajā galā. Bet, ja tu ieņemsi necienīgāku vietu, nama tēvs tevi aicinās nākt tuvāk. Citiem vārdiem, ja būsi kopis savas attiecības ar nama tēvu, viņš noteiks, kur ir tava vieta pie galda. Un galu galā, jau uzaicināšana vien apliecina, ka tu esi nozīmīgs viesis, lai arī kurā vietā pie galda būsi. Tā Jēzus mācīja, ka sevis paaugstināšana var novest kaunā, bet pazemība aizvien tiks cienīta. Ar šo līdzību Jēzus mums apliecina, ka tie, kas ir pazemīgi, tiks Dieva pagodināti. Kad mēs noliekam malā savu lepnumu un paštaisnību, mēs atveramies Dieva žēlastībai un Viņa svētībām.
Tāpēc pārdomāsim savu dzīvi. Vai lepnums ir atradis mājvietu mūsu sirdīs? Vai mēs meklējam atzinību, vai arī kalpojam pazemībā? Turklāt pazemība ir vajadzīga, lai atzītu savas kļūdas un pārkāpumus. Tā ir nepieciešama, lai citu vajadzības celtu augstāk par savām. Paturēsim prātā, ka augstprātība un paštaisnība ir rakstura īpašības, kas nespēj radīt veselīgu izaugsmi un labus augļus. Patiesi – pazemība ir tikums, kas mūs ved tuvāk Dievam. Mārtiņš Luters uzskatīja, ka patiesa mācīšanās un augšana ticībā sākas ar pazemīgu sirdi, kas atvērta Dieva vadībai un žēlastībai. Tāpēc centīsimies pieaugt pazemībā ikdienas saskarsmē ar līdzcilvēkiem, sekojot mūsu Kunga sniegtajam piemēram. Paplašināsim savu laipnību un viesmīlību, lai tajā var atrast mieru un iepriecu tie, kas ir atstumti vai kādās vajadzībās. To darot, mēs atspoguļosim Kristus mīlestību un līdzjūtību. Kā apustulis Pāvils saka: “(..) ka Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs un jūs iesakņojaties un nostiprināties mīlestībā.”3
Šodien nākot pie Dieva galda, lūgsim, lai Kristus piepilda mūs ar savu mīlestību un līdzcietību. Un, ejot jaunās nedēļas gaitās, dalīsimies ar šīm svētīgajām dāvanām, jo, tā darot, mēs pagodināsim savu Kungu, un mūsu sirdis būs atvērtas Dieva žēlastībai un Viņa dāvanām.
Āmen.
