Kopš Ziemsvētku laika, ko noslēdza Zvaigznes diena, mēs evaņģēlijā pirmo reizi sastopamies ar pieaugušo Jēzu. Evaņģēlija ievadā Jānis lasītājiem atklāj to, kas Jēzus laikabiedriem vēl bija apslēpts. Viņš sniedz pārpasaulīgu ieskatu, atklāsmi, par šo galdnieku no Nācaretes – Viņš ir Vārds, kurš iesākumā bija pie Dieva un bija Dievs, kas tapa miesa un mājoja pasaulē. Tādejādi visi tālākie notikumi, brīnumi, zīmes, šaubas, konflikti, pateicības un uzvaras gaviles ir jāuzlūko šīs atklāsmes gaismā. Šodienas evaņģēlijs mums sniedz liecību par pirmo zīmi¹, ko Jēzus, uzsākdams savu kalpošanu, paveica Galilejas Kānā. Tas, ka pirmā zīme notiek kāzās, nav nejaušība.

Pieļauju, ka pēdējās nedēļās daudzi no mums, atgriežoties mājās no ikdienas gaitām, ilgodamies pēc miera un mājīguma, aizdedzam svecītes Adventa vainagā. Kādu dienu, raugoties uz degošajām Adventa svecēm, es aizdomājos par Ukraiņu ģimenēm, kas šajā laikā ir spiesti pamest silto mājokli un stundām slēpties mājas pagrabā, glābjoties no kārtējās Krievijas apšaudes. Kādā dokumentālās filmas sižetā par ukraiņu ikdienu kara skartā mazpilsētā rādīja ģimeni ar bērniem un sunīti, kas visi cieši saspiedušies sēdēja mājas pagrabā. Vārajā sveču apgaismojumā viens no bērniem zīmēja māju ar puķu dobi tās priekšā un no debesīm krītošas raķetes. Bet vecāku acīs bija redzama neziņa un bailes ne no pagraba mijkrēšļa, bet no tumsas, ko tiem atnesa kaimiņu valsts valdības varaskāre, lepnība un naids.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus atsaucas uz Vecajā Derībā atrodamo Dieva augstāko bausli: “Klausies, Israēl! Mīli Kungu, savu Dievu...!” Virspusēji raugoties, šie vārdi nepārprotami asociējas ar pavēli. Bet vai mīlēt var pēc pavēles?  Mīlestība ir abpusējs process – gribas, apņemšanās un izvēles akts. Patiesi, tā varētu būt liktenīga kļūda pieņemt, ka Dievs gribējis piespiest cilvēku sevi mīlēt. Lai arī baušļi satur imperatīvus (kā gan citādi varētu izteikt brīdinājumu, kas apdraud dzīvību), tajos Dievs atklāj savu būtību – uzticību, neatlaidību, cieņu, līdzcietību un mīlestību. Turklāt ir jāpatur prātā, ka baušļi tika doti tikko no vergu stāvokļa atbrīvotiem cilvēkiem, kas verdzībā bija dzīvojuši paaudzēs.

Šodienas evaņģēlija lasījumā mēs tiekam aicināti uzticēties Dieva klātbūtnei, ko mums dāvā Jēzus. Viņš oponentu klātbūtnē drosmīgi pasludināja savu dievišķo identitāti, sakot: “Pirms Ābrahāms bija, Es Esmu.” Ar šo apgalvojumu Viņš lika farizejiem atcerēties vārdus, ko Radītājs sacīja Mozum no degošā ērkšķu krūma: “Es Esmu, kas Es Esmu.”¹ Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, kas brīnumainā veidā vadīja tēvus un izveda tautu no verdzības, tagad Jēzus rokām darīja brīnumus Jūdejā un Galilejā. Tomēr, neskatoties uz Jēzus sacīto un paveikto, tautas vadoņi un skolotāji pretojās atzīt Kristus dievišķo dabu. Viņu lepnība, paštaisnība un neticība, raugoties Kristus vaigā, tiem liedza atpazīt apsolīto Glābēju. Šī tautas vadoņu attieksme tika dienu dienas sēta tautas apziņā. Jūdi ilgojās pēc brīvības, bet, kad tā bija rokas stiepiena attālumā, viņi to atraidīja, jo viņu sirds un prāts bija nepatiesības apēnots.