Azazēla verdzībā. Jņ 11:45-54
Tieši par šādu upuri Kajafa padarīja Jēzu. Viņa acīs Kristus bija visu nelaimju avots, kas ir patriecams pie velna. Un, Kajafasprāt, vislabākais veids kā to izdarīt, būtu Jēzu piesist pie nīsto romiešu soda krusta. Vēl tikai jāuzkurina cilvēku pūlis, jāizdara spiediens uz pārvaldnieku Ponciju Pilātu un ar viņa rokām jāaizsūta šo Nācaretes galdnieku pie Azazēla.
Taču tieši šis notikums aizsāk Dieva lielo pestīšanas plānu. Tajā ir kāda svarīga detaļa – Jēzus ir Dieva Jērs, kas labprātīgi ir gatavs mirt, lai atmaskotu un pārtrauktu šo netaisno, vardarbīgo upurēšanas mehānismu. Patiesajam Dievam nav nepieciešami mūsu paštaisnības upuri. Viņš grib, lai mēs ieraugām, ka paši esam grēka varas upuri, kurus vienīgi Viņš spēj darīt brīvus. Jēzus labprātīgā došanās nāvē mums atklāj Dievu, kas glābj no grēka tirānijas un izved brīvībā vājos, apspiestos un pazudušos.
To, cik daudzi vēl aizvien dzīvo maldu varā, mums atklāj sirdi plosošais karš, ko Krievija ir uzsākusi pret Ukrainu. Tā ir skarba un kliedzoša realitāte. Nevainīgi cilvēki – vīrieši, sievietes un bērni – tiek upurēti uz godkāres un lepnuma altāra. Tūkstošiem miermīlīgo ukraiņu dzīves ir sagrāvusi vardarbība. Tūkstoši – dēli, brāļi, vīri, tēvi – jau ir krituši kaujas laukā, cīnoties pret ļauno varu. Un tūkstošiem Krievijas vīru ikdienas tiek dzīti bezjēdzīgā nāvē, apzīmēti ar Azazēla zīmi. Šis karš ir sāpīgs apliecinājums grēka verdzības varai un tās prasībai pēc grēkāžiem un nevainīgo asinīm.
Kā Kristum piederīgie un Viņa izglābtie, mēs esam aicināti nostāties taisnības pusē, lai ko tas maksātu. Tas nav viegli. Ir vajadzīga stipra ticība runāt pretī netaisnībai, pašaizliedzīgi sniegt palīdzību cietējiem, un nerimstoši lūgt par taisnību un mieru. Mums ikdienas sev jāatgādina, ka mēs piederam Tam, kas uzvarējis grēku, nāvi un elli. Apustulis Jānis raksta: “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas uzvara pasauli, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.”2 Kristus dēļ krusts, šis apspiešanas rīks, ir kļuvis par mūsu ticības, cerības un mīlestības zīmi.
Nav šaubu, kara realitātes klātbūtnē mēs varam justies bezpalīdzīgi. Arī Kristus mira pie krusta nespēkā, bet Viņš ir dzīvs spēkā. Tā arī mēs savā vājumā dzīvojam Dieva spēkā. Kā Pāvils par sevi sacīja: “Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs.”3 Stāvot stipri ticībā, mēs nekad neesam bezspēcīgi. Mūsu lūgšanas, mūsu balsis, mūsu liecība par patiesību – tam visam piemīt dievišķs spēks. Mūsu Kunga augšāmcelšanās mums atgādina, ka neviens mīlestības apliecinājums nekad nav veltīgs, iestājoties par taisnību. Mārtiņš Luters teica: “Kas uz Dievu no sirds paļaujas, tas var pastāvēt visās pārbaudīšanās.” Šie vārdi mūs iedrošina būt drosmīgiem un nelokāmiem, aizstāvot patiesību un iestājoties par dzīvību, īpaši saskaroties ar grūtībām un pretestību.
Būsim neatlaidīgi savās lūgšanās ik dienu, lai Dievs sargā mūsu sirdi un domas no ļaunā varas. Lūgsimies par Ukrainu, tās aizstāvjiem, mierīgajiem iedzīvotājiem, valdību un karadarbības ātrāku izbeigšanu. Turēsimies stipri pie savas ticības, zinot, ka mūsu Pestītājs ir ar mums šajos apdraudējuma laikos. Un nezaudēsim drosmi, jo Tas, kurš nesa pasaules grēkus, ir uzvarējis tumsu, pats kļūdams par Gaismu pasaulei.
“Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā.”4 Āmen.
1 3Moz 16:8,15, 21-22 (Azazels, ebreju leģendās, dēmons vai ļaunais gars, kuram senajā Jom Kipur (Izpirkšanas diena) rituālā tika nosūtīts grēkāzis, kas nesa jūdu tautas grēkus). 2 1Jņ 5:4, 5. 3 2Kor 12:104 Rom 15:13
