Drosme pateikt “Nē!” tumsai. Jņ 1:6-8, 19-28
Nedomāju, ka atrastos cilvēks, kas neizjustu, ja ne gluži bailes, tad, pavisam noteikti, nepatiku, atrodoties tumsā. Iespējams, aiz šīm bailēm slēpjas apjausma par daudz bīstamāku, visu iznīcinošu tumsu. Tāpēc gaisma, kaut tikai vienas sveces spožumā, liek justies drošāk un sniedz paļāvību, ka drīz atspīdēs gaisma un tā padzīs visa veida tumsu, izgaismojot pat vistumšākās dzīves ielejas un visļaunākās cilvēku sirdis. Patiesi, kad skatāmies uz mūsdienu pasauli, uz valdību neizlēmību, nekompetenci un korumpētību, kad domājam par savas dzīves sāpīgajām pieredzēm, ir grūti nesaskatīt eksistenciālas tumsas klātbūtni. Varaskāre, lepnība, vienaldzība un naids ir rezultāts negribēšanas pateikt “nē!” tumsai.
Šodien, Adventa 3. svētdienā, Jāņa evaņģēlija lasījums stāsta par Jāni Kristītāju: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi caur viņu ticētu.” (1:6-7) Jau lasījuma ievadā mēs atrodam ikvienam no mums tik svarīgo un nepieciešamo vārdu – gaisma. Ticēt gaismai, nozīmē būt cilvēkam, kas mīl to, kurš ir radniecīgs un tuvs šai pasaulei. Jāņa liecība ir par Kristu, “kurš nāca pie savējiem.” (11.p.) Kristus – patiesā gaisma – nāca, lai spīdētu mūsu tumsā. Viņš piedzima naktī, tumšā kūtiņā. Viņam mirstot pie krusta, tumsa nolaidās pār zemi, bet uzvaru pār nāvi un tumsu iezīmēja rītausma. Kad Jēzus nāks godībā un spēkā, visu acis redzēs patiesās neradītās gaismas spožumu, kuras klātbūtnē “nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs.” (Atkl. 21:4) Ko gan citu vēl cilvēkam vajadzētu darīt, ja ne skriet pretī Kristum, aicinot sev līdzi citus, lai visi kopā baudītu Viņa gaismas dzīvību sniedzošo siltumu.
Jānis Kristītājs liecināja par šo Gaismu un aicināja cilvēkus novērsties no tumsas un virzīties uz gaismu, būt taisnīgiem, līdzcietīgiem un parādīt mīlestību līdzcilvēkiem. Jānis pēc šodienas vērtējuma varēja pretendēt uz vispārēju atzinību. Taču uz reliģisko vadītāju jautājumiem par to, kas viņš ir un kā autoritātē viņš krista, Jānis atbildēja ar noliedzošu “Nē!” Nē, es neesmu Dieva sūtītais Mesija. Nē, es neesmu Elija, kas atgriezies dzīvo pasaulē. Nē, es neesmu arī pēdējais pravietis, par kuru runāja Mozus. Jānis nepieņēma nekādu atzinību par to, ko viņš darīja. Kristību, ar kuru viņš sapulcēja lielus ļaužu pūļus, Jānis aprakstīja tikai kā priekšdarbu salīdzinājumā ar to, ko paveiks tas, kas jau nāk. Jāņa pasludinājuma vēsts, parafrāzējot, ir sekojoša: “Es esmu saucēja balss, es esmu kliedziens, es esmu trauksmes signāls, lai atmodinātu jūs, kas mītat tumsā, jo tuvojas Gaisma!”
Jāņa “Nē!” ir svešāds, pat draudīgs tumsā mītošajiem. Vergam ir saprotamāka ikdienas pakļaušanās, nekā “nepazīstamā” uzdrīkstēšanās iebilst. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki alkst uzmanības, pieprasa atzinību, novērtējumu un aplausus – Es to izdarīju! Es esmu unikāls! Es esmu brīvs! Man ir spēks! Mēs jau gadu desmitiem esam pasīvi vērojuši savādo pašcieņas vairošanas eksperimentu, kā rezultātā esam “atmodušies” sabiedrībā, kas ir neiecietīga un viegli ievainojama, lepna un vienlaikus bailīga un nelaimīga. Tā nespēj, nezina, kā pateikt “Nē!” un negrib dzirdēt atbildē “Nē!” Tās patiesā seja ir saskatāma Krievijas mirstošā autokrāta radītajā sabiedrībā, kas labāk ir gatava mirt bezjēdzīgā karā vadoņa izdomātas brīvības vārdā, nekā šim neprātam drosmīgi pateikt “Nē!” un doties pretī dzīvības gaismai – patiesai brīvībai. Šādā verdzībā mītošie ir kā evaņģēlijā minētie farizeji un rakstu mācītāji, kam trūkst gribas ieraudzīt to vienīgo, kurš ir cienīgs, lai tam sekotu. Viņi nespēj redzēt Gaismu, kas nākusi pasaulē, jo neuzdrīkstas vai negrib sadzirdēt patiesību par sevi. Tie drīzāk apvaino tos, kas domā par gaismu un meklē to. (Jāņa 3) Viņi dusmojas uz tiem, kas to sastapuši un seko tai. (Jāņa 9) Un beigās tie spēj apmelot un notiesāt to, kuru Jānis dēvēja par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku.
Šajā pasaules drāmā Jānim bija drosme sacīt tumsai: “Nē!” Tā bija un ir viņa liecība toreiz Jordānas krastā sanākušajiem ļaudīm un arī mums šodien. “Nē!” tumsai un nāvei ir “Jā!” Dievam un dzīvībai. Tā ir uzvara, kuras dēļ ir vērts dzīvot!
Tāpēc Adventa laikā mēs tiekam Dieva aicināti gaidīt, skatīties un sagaidīt dzīvības Kungu. Viņš, mūsu dvēseļu sargs un Gans, nāk pie mums, lai dāvātu to, kā mums nav, un paveiktu to, ko mēs paši nespējam. Jēzus ir Gaisma, ko nekas un neviens nespēj nodzēst. Viņš spēj izgaismot visapslēptākās domas un sirds nostūrus, padzenot to, kas ievaino un sagrauj. Ar savas klātbūtnes pieskārienu, Jēzus sniedz dziedināšanu, dzīvību un prieku visiem, kas vien meklē un taujā pēc Viņa. To visu Viņš dara dēļ mīlestības uz mums. Katru reizi, kad pulcējamies draudzes kopībā, Kristus sniedz savu klātbūtnes gaismu un dzīvību savos svētajos vārdos, kristībā, maizes un biķera zīmēs. Tās ir mums sniegtās uzvaras zīmes. Āmen.
