Maize trūkumā un pārpilnībā. Jņ 6:1-15
Vai nav tā, ka pirmais ko mēs pamanām ir trūkums un negācijas. Žurnālistikā ir pazīstams princips – labas ziņas ir sliktas ziņas. Tātad sliktas ziņas ir vieglāk pārdot. Tāpēc ziņās dominē krīzes, kari, sazvērestības un tuvošanās teju neatgriezeniskai ekoloģiskai katastrofai. Pat ja tajās ir arī kaut kas pozitīvs, tas noslīkts negāciju tumšajā dzelmē. Tas pavisam noteikti ir vismaz viens iemesls, kādēļ šodienas sabiedrība cieš no emocionāla un garīga izsalkuma. Šķiet, visa ir par maz – par maz naudas, taisnīguma, par maz brīvības, drošības...
Un lūk, mēs sastopamies ar Jēzu, kam seko pēc taisnības un miera izsalkušu un izslāpušu ļaužu pūlis. Šajā notikumā sastopas pagātne ar aktuālo laiku – Mozus veda tautu prom no verdzības uz brīvību, no trūkuma uz pārpilnību. Jēzus sniedz maizi, līdzīgi kā Mozus tuksnesī dalīja Dieva pasniegto mannu. Bet atšķirība tomēr ir būtiska. Mannu vajadzēja uzlasīt katru dienu un tūlīt izlietot, jo līdz rītam tā sabojājās. Tāpat arī cilvēki, kas to ēda, bija lemti nāvei. Bet maize, ko Jēzus dod, ir pati dzīvība, jo tā nākusi no debesīm, nevis no zemes – “jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” 2
Tāpēc mēs topam evaņģēlija mudināti raudzīties nevis uz to, kā mums trūkst, bet uz To, kas nāk no augšienes – uz Kristu. Viņš nav tikai skolotājs vai brīnumdaris. Viņš ir Maize, kas nākusi no debesīm, lai mūs dziedinātu, piepildītu un ievestu mūžīgajā dzīvībā. Taču raudzīties un ieraudzīt Kristus bagātību nav tik pašsaprotami. Jēzus jautāja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Tas bija pārbaudījums. Arī mēs bieži meklējam atbildes tur, kur tās nemaz nav. Filipu nodarbināja naudas jautājums, Andreju pārtikas daudzums. Bet Jēzus ņēma to mazumu, kas bija, un padarīja to par pārpilnību.
Vai šis nav stāsts par mums un laiku, kurā dzīvojam? Mēs dzirdam par kariem un lielvaru vēlmi sadalīt pasauli. Ko gan mēs varam darīt šīs varas priekšā? Bet raugi, Jēzus paņem to mazumu, ko varam dot, un padara to par svētību. Viņš neprasa, lai mums būtu daudz, – tikai lai atdodam Viņam to, kas mums ir.
Šai dienai dotais lasījums no Jesajas grāmatas atskan kā zvans pāri neziņas tumsai: “Cik tīkami sadzirdēt kalnos labas vēsts nesēja soļus – tas sludina mieru, tas vēstī labu, tas sludina glābšanu.” 3 Pats Kungs nāk pie mums, lai dāvātu mieru un glābšanu. No Sinaja kalna nāca bauslība, bet no Galilejas kalna – žēlastība un patiesība. Šis kalns, kur Jēzus pasniedza maizi, kļuva par priekšteci Golgātai, kur Viņš atdod Sevi par pasauli. Tā nav pasaka, nedz teorētisks pieņēmums. Tā ir patiesība par mūsu pestīšanu.
Luteriskā mācība atgādina – mēs netopam glābti ar darbiem, bet ar ticību uz Kristu. Bet šī ticība nav sajūtas vai aizgrābtība. Tā ir roka, kas sniedzas satvert, mute, kas saņem, sirds, kas paļaujas uz Jēzus sacīto. Svētais Vakarēdiens ir vieta, kur Jēzus atkal un atkal saka: “Tā ir mana miesa(..) tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” 4 Dzīvības maize, kas nākusi no debesīm, šodien ir uz altāra.
Kad lasām satraucošas ziņas, kad redzam netaisnību, dzirdam par karu Ukrainā vai par cilvēkiem, kas atrodas ciešanās, atcerēsimies par zēnu ar dažām maizēm un pāris zivtiņām. Viņš ticēdams atdeva šo mazumiņu, un Jēzus to pieņēma. Svētīja. Un paēdināja tūkstošus.
Tas nav tikai pagātnes notikums. Tas ir arī par mums. Arī mēs nākam izsalkuši pēc patiesības, pēc piedošanas, pēc mierinājuma, pēc kāda, kas mūs saprot un neatstumj. Un Jēzus dod. Viņš dod vairāk nekā tikai pārtiku. Viņš piedod mums mūsu grēkus. Viņš mūsu vientulībai dāvā draudzes kopību. Mūsu nemierā ienes mieru. Viņš dāvā dzīvību tiem, kas mita nāves ielejā. Un pāri visam – Viņš mums sniedz Sevi.
Kristus ir Dzīvības maize, kas nākusi no debesīm, lai remdētu ne tikai mūsu fizisko izsalkumu, bet mūsu dvēseles dziļākās ilgas. Tāpēc nāksim pie Viņa, ar savu nepilnību, izsalkumu un tukšām rokām, to visu Viņš grib piepildīt. Jēzus saka: “Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi!” 5 Āmen.
