Reformācija – Atgriešanās pie patiesā Dieva. Jņ 2:13-22

Kā pirmās ārpus Vācijas Lutera Reformācijas idejām atsaucās Livonijas pilsētas – Rīga, Tērbata un Tallina. Lutera iesāktā darba ietekmi uz latviešu tautu ir grūti pārvērtēt. Rīgā reformācija sniedza nozīmīgus impulsus latviešu rakstības un izglītības sistēmas attīstībai. Būtisku lomu tajā spēlējuši tādi vācu mācītāji kā Ernsts Gliks, kuri latviešu valodā iztulkoja Bībeli, katehismu un baznīcas dziesmas. Savukārt Knopkens 1530. gadā kā viens no līdzautoriem laida klajā Rīgas dziesmu grāmatu, kurā bija apkopotas vairāk nekā divdesmit Lutera dziesmas. Reformācija izraisīja latviešu rakstu valodas un grāmatu iespiešanas strauju attīstību. Šie daži fakti vien liek atzīt, ka bez Reformācijas nebūtu notikuši daudzi nozīmīgi notikumi, kas formēja latvisko domāšanu un kultūru.

Šodienas evaņģēlijs mums ļauj ieraudzīt Reformācijas pirmsākumu, ko aizsāka Jēzus. Šajos pantos mēs esam liecinieki tam, kā Jēzus attīrīja templi no cilvēciskā “piesārņojuma”, kas ir spēcīga reformācijas jeb atjaunošanas liecība. Jēzus apstrīdēja dominējošo praksi, norādot, ka cilvēku izpratne par Dievu ir aplama. Pravieša Jeremijas grāmatā Dievs saka: “Jūsu tēviem todien, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, Es neko neteicu un nepavēlēju par sadedzināmajiem un kaujamajiem upuriem. Es pavēlēju šos vārdus: klausieties manā balsī, un Es būšu jums par Dievu.” (Jer 7:22, 23) Un pravietis Miha saka: “Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu.” (Mih 6:8) Dievs no mums neprasa upurus nedz izsmalcinātus rituālus, bet gan pamudina uz žēlastību, taisnību, mīlestību un pazemību. Kristus savā būtībā iemiesoja šīs lielās pārmaiņas. Viņš pats kļuva par jauno Templi, Baznīcu un Dieva vārda patiesības iemiesojumu.

Svētais Atanāzijs Lielais rakstīja: “Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks varētu kļūt Dievs.” Ar šiem vārdiem nav domāta mūsu vēlme paaugstināties līdz Dieva godībai, bet kļūšana par līdzdalībniekiem Dieva dzīvē. Kā apustulis Pēteris raksta: “Mums ir dāvāti dārgi un diženi apsolījumi, lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē kārību dēļ.” (2Pēt 2:4) Šī līdzdalība Dieva dabā ir sasniedzama vienīgi ticībā – uzticīgā sekošanā Kristum, kurš ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Tur kur sastopamies ar Dievu, vairs nav vietas naidam un ļaunumam. Tā ir brīvība no iznīcības jeb grēka verdzības, kas saslēdz paštaisnībā un lepnībā. Citiem vārdiem tā ir virziena maiņa – no nāves pie dzīvības Dieva.

Cita starpā reformācija ir arī virziena maiņa no Vecās derības rituālās bauslības un cilvēku izdomātu likumu un tradīciju ievērošanas, uz patiesu, sirsnīgu pieķeršanos Kristum un Viņa mācībai. Kristū mēs sastopam Dievu, kura mīlestība uz mums nav atkarīga no mūsu darbiem vai nopelniem, bet tā izriet no Viņa nebeidzamās beznosacījuma mīlestības uz cilvēku. Tas ir aicinājums satvert ticībā Kristu, kurš mūs mīl nevis dēļ mūsu nopelniem, bet tāpēc, ka Viņš pats ir mīlestība. To apliecina Viņa iedrošinošie vārdi: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem(..) Es jūs saucu par draugiem, jo Es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva(..) mīliet cits citu!” (Jņ 15:13-15, 17)

Uz Kristus atbrīvojošās un iedrošinošās vēsts fona top skaidra mūsu Baznīcas tēva Mārtiņa Lutera Reformācijas nozīme. Izšķirošo pamudinājumu savai darbībai viņš smēlās apustuļa Pāvila vārdos: “Taisnais no ticības dzīvos.” (Rom 1:17) Šajos vārdos, Luters saskatīja ticības aizsācēju un piepildītāju Kristu, kuram uzticoties ikviens iegūst patiesu dzīvību. Lutera drosme, apņēmība un neatlaidība, turoties vienīgi pie ticības, žēlastības un Svētajiem Rakstiem, noveda pie reformācijas, kas uz visiem laikiem izmainīja vēstures gaitu. Viņa raksti, kas balstīti Evaņģēlijā, aizdedza uguni, kas mainīja izpratni par Dieva taisnību, mīlestību un žēlastību.

Tāpēc šajā dienā atcerēsimies ar pateicību Mārtiņu Luteru, ticīgo vīru, kurš iestājās pret pastāvošo kārtību, atgādinot, ka mūsu pestīšanas pamatā nav rituāli vai darbi, bet gan nelokāma paļāvība uz Dieva žēlastību. Viņa mantojums kalpo kā neizdzēšams piemērs tam, kā viens cilvēks, stāvot ticībā, var izraisīt pārmaiņas un atjaunotni Baznīcā un sabiedrībā. Taču Reformācija atgādina arī par bīstamību, ko spēj izraisīt novēršanās no dzīvā Dieva pie iznīcīgā, grēka deformētā cilvēka gribas.