Glābjošie ticības pieskārieni. Mt 9:18-26

Šādu ticības darbību šodienas Evaņģēlijā mēs ieraugām caur diviem cilvēkiem. Pirmais ir tēvs, kuru pārņēmušas skumjas, redzot kā viņa bērns mirst, būdams slimības gultā. Savā izmisumā viņš meklē Jēzu, ticot, ka Glābēja pieskāriens var dot dzīvību tur, kur, šķiet, tās nav. Otrā ir sieviete, kas ir sabiedrības atstumta, ciešot no asiņošanas, kas ir izolētības iemesls. Arī viņa tic pieskaršanās spēkam, pat ja aizskars vien Jēzus svārku vīli. Šāda ticība ļāva gan tēvam, gan šai sievai piedzīvot dziedināšanu un uzņemšanu dzīvības kopībā ar Dievu. Te atklājas dziļa patiesība – dzīva ticība var dāvāt ne tikai atjaunotu, bet arī mūžīgu dzīvību.

Mēs dzīvojam laikā, kad valda haoss un ciešanas, kad likuma un kārtības vietā nostājusies vara un spēks. Šie spēki ir nejūtīgi, akli un nežēlīgi, tie spēj izraisīt vienīgi ciešanas un nāvi. Brutāla vara ir vienaldzīga, tā nežēlo ne bērnu, ne pieaugušo, tā pārkāpj visas robežas, tai nav ne savējo, ne svešo.

Tieši tagad mēs vēl vairāk tiekam aicināti meklēt Kristu un tiekties pēc patiesas ticības, pieskarties patiesai dzīvībai. Sastopoties ar Kristu, patiesās dzīvības avotu, un ļaujot Viņam pieskarties mūsu dzīvei, mūsu sirdis var tapt piepildītas ar līdzjūtību un līdzcietību. Kristus pieskāriena skarta sirds spēj atspoguļot Viņa mīlestību un žēlastību. Ticība mūs padara par Viņa miera nesējiem pasaulē.

Svētie Raksti mums saka, ka Dievs raugās uz cilvēka sirdi, jo tā ir mūsu būtības spogulis. Viņš mūs vērtē un tiesā pēc tās. Tāpēc Kristū dziedinātai un atjaunotai sirdij pieder mūžība. Nav šaubu, vienīgi līdzcietīga un patiesību mīloša sirds redz izmisušo, atstumto, mirstošo un ir tam līdzās. Nejūtīgam, aklam un nežēlīgam spēkam nostāties pretī un to pārvarēt var vienīgi dzīva ticība, kas meklē, atrod un mīl. Patiesi, vienīgi ar dzīvu sirdi, pat visdziļākajā tumsā var ienest mierinājumu, dziedināšanu un cerību.

Kopš mums ierasto pasaules kārtību ir skāruši militāri konflikti, ienesot ciešanas un sāpes tūkstošiem cilvēku dzīvēs, mēs, katrs, esam prātojuši, vai un kā būtu iespējams apturēt šo ļaunuma neprātu. Ko mēs varam darīt? Šī ir dzīvu darošās un glābjošās ticības manifestācijas stunda. Lielās krīzes ir arī patiesības stunda, kad top redzams, kam ir izšķiroša nozīme. Un tie pavisam noteikti nav politiskie saukļi, ambīcijas un intrigas, nedz ekonomikas sausie skaitļi.

Jēzus, sastopot sinagogas vecāko un slimo sievu, neiesaistīja tos bezjēdzīgā diskusijā par ekonomiskajiem un politiskajiem ieguvumiem un zaudējumiem, ko izraisīs Viņa iesaistīšanās šo cilvēku dzīvē. Jēzus ļāva pieskarties sev un pieskārās šiem cilvēkiem. Tas ir tieši tas, ko mēs varam darīt! Apustulis Pāvils sacīja: “Mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu Viņa godības miesai.” (Fil 3:20, 21) Sāksim ar savas ticības kopšanu, no sirds vēlēdamies pieskarties Jēzum un ļaujot Viņam pieskarties mūsu dzīvei. Tas notiek tad, kad Viņa vārdi, patiesība un žēlastība kļūst par mūsu normējošo normu.* Kad ar prieku esam tur, kur Viņš pats ir apsolījis savu klātbūtni – Vārdā, sakramentā un draudzes kopībā. Kopībā ar Kristu mēs topam Viņa dzīvības gaismas piepildīti. Tā mēs kļūstam par Viņa gaismas, pieskārienu nesējiem šīs pasaules tumsā, atspoguļojot Dieva līdzjūtību, taisnību un mīlestību. Un paturēsim prātā, ka pieskaršanās Kristum ticībā, vienmēr izraisa dziedināšanu un pārmaiņas ne tikai mūsu dzīvē, bet vēl plašāk, kā šodienas lasījuma beigās ir rakstīts: “Runas par to izplatījās visā apvidū.” Āmen.

* norma normans (lat.val.), teoloģisks jēdziens, kas norāda uz Svētajiem Rakstiem kā patiesību, kas formē cilvēku un sabiedrību kopumā. Izslēdzot šo patiesību, cilvēku formē viņa paša grēka izkropļotā un kaislību pārņemtā griba.