Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Mk 16:1-7

Šajās Lieldienās es gribu izcelt tikai vienu, bet svarīgu mūsu dvēseles aspektu, kam ir būtiska nozīme tajā, ko ticības kontekstā apzīmē ar dzīves svētumu. Apustulis Pāvils to sauc par “darba augli”, kas “ved mūžīgajā dzīvībā”. (Rom 6:22) Proti, runa ir par apņēmības pilnu, mērķtiecīgu dzīvi, kas pamatota Dieva gribā. Vienkāršoti to var ietvert visiem zināmos principos – “ticība, cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1Kor 13:13) “Mīli Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lk 10:27) Un – “visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mt 7:12) Tad nu, krusta notikums atklāj šo principu patieso vērtību mūsu lēmumos un darbos. Vai gan nebūsim piedzīvojuši brīžus, kad Dieva žēlastību un laipnību, šo dzīves eksistences pamatu, esam apmainījuši pret bezpersonisko materiālismu vai paštaisno un patmīlīgo “mūsdienu sabiedrības” ideoloģiju? Vai neesam to darījusi, vienkārši gribot piepildīt savas iegribas? Cik vienkārši dažkārt mēs kapitulējam Patiesības priekšā, par saviem ideāliem un apņemšanos nemaz nerunājot.

Tieši tas kļuva par iemeslu Lielās Piektdienas notikumiem. Pilāta pils pagalmā pulcējās tie paši cilvēki, kuri saklausīja Jēzus vārdos vēsti par Dieva valstību, kas atvērta ikvienam cilvēkam, kurā var iekļūt bez upurdāvanām, rituālām praksēm un ģeogrāfiskiem izņēmumiem. Tie paši, kas Jēzus darbos ieraudzīja Dieva mīlestību, kas meklē un atrod ikvienu pamesto un apspiesto, pieskaras tam un dziedina. Tie, kas pūļiem tiecās pie Viņa un tika paēdināti tukšās vietās. Un nu šie cilvēki, viegli padevušies reliģisko vadoņu spiedienam un atgriezušies pie ierastās kārtības, no kuras paši bija cietuši un meklēja glābiņu, izkliedza spriedumu Patiesībai: “Lai sit krustā!” Pat Pilāts, ar viņam piešķirto Romas ķeizara autoritāti, nespēja nostāties pret safabricētiem pierādījumiem un netaisnību. Kā jau minēju sākumā, Augšāmcelšanās atmasko cilvēka nepastāvīgo un baiļu važās satverto dabu. Dieva Dēla, patiesības un žēlastības nesēja augšāmcelšanās ir kā spogulis, kurā ieraugām savu vājumu.

 Tāpēc mēs atrodam šodienas evaņģēlijā bēgošo cilvēku, kas savās bailēs nespēj saklausīt eņģeļa sacīto. Un kāds gan brīnums? Atgriešanās grēka ievainotās pasaules kārtībā, cilvēka nepastāvībā un vājumā, spēj tikai sēt izmisumu, pakļāvību un bailes. Bet apstāsimies uz mirkli. Lieldienas taču ir Jēzus, patiesās Dzīvības, uzvaras svētki! Eņģelis saka: “Nebīstieties! Viņš ir augšāmcēlies. Viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsit.” Nebīstieties! Dievs nav mūs pametis! Mūsu vājums nav šķērslis Viņa laipnībai. Mēs nevaram tapt atbrīvoti un dziedināti bēgot, bet vienīgi sastopoties ar Viņu. Augšāmceltais Jēzus ir tur, kur to sastapām pirmo reizi. Ar to Dievs grib sacīt, ka mācekļiem un mums ir dota otra iespēja. Tagad, kad zinām stāsta noslēgumu, mēs to varam lietot kā atslēgu, ar ko atslēgt noslēpumu par Jēzu un Dieva valstību. Viņa līdzcietīgā mīlestība, kas apzīmogota ar pie krusta izlietajām asinīm, nav gājusi mazumā. Tā ir nemainīga, tā neatkāpjas no mērķa. Pāvila vārdiem runājot, “tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu.” (1Kor 13:7) Tā ir tāda, jo pilnībā uzticas Dieva Tēva uzticībai.

Redziet, augšāmcelšanās nav ierasts notikums citu starpā un tāds nemaz nevar un nedrīkst būt. Tukšais kaps un vārdi, “Viņš nav šeit, viņš ir augšāmcēlies,” liek ieraudzīt, sajust un pieķerties Dieva mīlestībai un līdzcietībai. Dieva laipnība satricina nāves un grēka važās turētos cilvēces pamatus. Matejs to piemin kā lielu zemestrīci. Dievišķā enerģija top atbrīvota, bet tā nenodara ļaunu. Gluži pretēji, tā piesaka jaunu esības kārtību. Taisnība, līdzcietība, piedošana un mīlestība ir liecība Dieva klātbūtnei. Piekritīsiet, tie nav ierastie varas instrumenti. Ar tiem nevar nedz piespiest, nedz apspiest. Bet vienīgi tajos ir aprakstāma dzīvības jēga un vērtība. Tur mēs atrodam nemainīgu un drošu pamatu, uz kā celt savu dzīves ēku – vairot darba augli, kas ieved mūžīgajā dzīvībā.

Lai katra diena ir atgriešanās pie dzīvības Kunga. Neļausim nekam aizēnot vai atņemt dārgo dāvanu, būt kopībā ar savu Kungu tur, kur Viņš sniedz pats sevi Evaņģēlijā, Svētajā Vakarēdienā un sadraudzībā. Tur ik svētdienu dzīvība un neiznīcība top gaismā celtas. Kristus ir augšāmcēlies! Lai slavēta nemainīgā žēlastība!

Āmen.