Ej mājās! Jņ 4:46-54

Vietas, kur agrāk pavisam noteikti varēja baudīt klusumu, tagad ir ļaužu piepildītas. Tā mēs savā ziņā bēgam no ierastā ar cerību piedzīvot ko jaunu, atspirdzinošu un mierinošu, bet par pārsteigumu uzduramies sev līdzīgiem “brīnuma” meklētājiem. Un gan jau tādās reizēs pieķeram sevi dusmojamies par citu cilvēku klātbūtni, kas laupījusi izsapņoto laimes mirkli. Ir skaidrs, ka arī citas vietas būs ļaužu pilnas un galu galā ir atkal jāvērš savs skats uz mājām.

Mēdz sacīt, ka viena otra Jēzus atbilde kādam cilvēkam evaņģēlijā ir mulsinoša. Ar šodienas pieredzi, lasot Jauno derību, tam nevar nepiekrist. Šis tēvs ir mērojis garu ceļu kalnainā apvidū ar mērķi atrast glābiņu un atgriezties mājās ar Jēzu pie sāniem. Taču tā vietā saņem atbildi: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Šajā gadījumā vārds “Ej” nozīmē ne vairāk un ne mazāk kā “Ej uz mājām!” Un tas ir viss?! Vai viens izsacīts teikums var kaut ko mainīt? Cilvēku sacīti vai rakstīti vārdi, teikumi un viedokļi šajā laikā spēj uzjundīt pamatīgas emocijas, bet tie nespēj mainīt pašu faktu – māja, dzīve vairs nav tā, kas agrāk.

Mēs kā vecāki esam radītāji saviem bērniem, un kopumā kā cilvēce mēs radām idejas, materiālās vērtības un savu lietu kārtību. No vienas puses mēs ieraugām savu iespēju plašumu, bet tajā pašā laikā viss, ko mēs radām, ir tik trausls, ievainojams un nāves apdraudēts. Lai ko mēs darītu, nekas nespēj izmainīt nolemtību – dēla dzīves stundas ir skaitītas. Tēva rīcībā atklājas kāds interesants aspekts – palīdzēt var vienīgi kāds, kas neesmu es pats. Ir vajadzīgs kāds, kas atnāktu un sakārtotu, salabotu manis radīto kārtību. Kāds brīnumdaris. Un tā šis vīrs nonāk pie Jēzus un lūdz viņu doties līdzi uz mājām pie dēla. Uz ko Jēzus atbild: “Ej mājās, tavs dēls ir dzīvs!”

Tā ir sastapšanās ar kādu, kas izmaina lietu kārtību, sakot tikai vienu vārdu – dzīvs! Jēzus nav brīnumdaris, ko atvest kā laimes lāci sakopt Sūnu ciemu. Viņš ir Dievs, Radītājs, kura vārdi rada ko pavisam jaunu. Vispirms jau mūsu sirdī, domās un atziņā. Ticība un atziņa izmaina realitātes uztveri. “Es esmu gaisma,” saka Jēzus. Esot gaismā, pat lielākā tumsa zaudē savu varu. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība,” saka Jēzus - un nāve vairs nav visu lietu noslēgums pat tad, ja tā aizvien ir klātesoša. Citiem vārdiem sakot, Jēzus teiktais ienes Dieva valstību mūsu pasaulē – mājā. Tas nozīmē, ka mūsu fiziskajā esībā Dieva sacītais ienes jaunu, garīgu realitāti. Patiecoties tai, mēs aiz ierastā, nogurdinošā, apnikušā un kaitinošā spējam saskatīt Dieva mīlestības un rūpju objektu un subjektu – dzīvi un cilvēkus. Dzīvi, kas nebeidzas, un cilvēkus, kam sagatavota mūžīgā dzīvība.

Galu galā Dieva sacītais ir ne tikai ticības avots, bet arī viņa nebeidzamā klātbūtne. Tā ne vienmēr sniedz atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, bet tā iedēsta mūsos mīlestību. Par ko apustulis Pāvils saka: “Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas.” (1.Kor 13:7) Dieva mīlestība ir iztrūkstošais elements mūsu radīšanas procesā. “Tavs dēls ir dzīvs!” saka Dievs, un tas tapa dzīvs tajā pašā mirklī. Lai ar kādām domām tēvs mēroja ceļu mājup, mājas bija kļuvušas par kaut ko jaunu – vietu, kur mājo dzīvība. Nav šaubu, pārkāpt mājas slieksni viņam prasīja drosmi un ticību. “Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams.” Ir vajadzīga tikai viena lieta - jāatzīst sava nepilnība un ar pateicību jāsatver Dieva dotā dzīvība, kas atrodama viņa vārdā. Dieva dzīvības un mīlestības dāvana piešķir patiesību vārdiem: “Mājas, mīļās mājas!” Paldies, tev, Kungs!