Mateja evaņģēlijs 22:15-22

Te būtu vietā mazs precizējums, ar politiku es nedomāju kristīgu cilvēku iesaistīšanos politiskos procesos – vēlēšanas arī ir politiska aktivitāte. Jēzus liek raudzīties dziļāk – impērija, laicīgā vara valda ar spēka un varas starpniecību. Taču impērijas atribūti nav tikai militāras aktivitātes. Tā uztur kārtību ar grēkāža principa palīdzību – vienmēr kāds ir vainīgs pie krīzēm un zaudējumiem. Tas kopīgiem spēkiem ir jānotver un jātiesā. Vienalga vai tā ir viena persona, personu grupa vai veselas tautas. Tā top radīti un uzturēti mīti. Impērija pakļauj savus pavalstniekus un padara tos līdzīgus sev. Jēzus nepārprotami distancējās no šādas shēmas. Saviem mācekļiem Jēzus sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām.” (Mk 10:42)

Farizeju mācekļi un Hēroda ļaudis nāca pie Jēzus ar ļaunu nodomu – padarīt viņu par upuri. Tāpēc viņš lūdza savus izjautātājus parādīt monētu, tā norādīdams, ka viņam tādas nav. Monētas esamība uzrādīja atnācēju liekulību. Ja tiem ir romiešu nauda, tad viņi ir impērijas radītās sistēmas daļa, un viņu rīcība ir šīs sistēmas diktēta.

Un nav nozīmes vai tā ir lielvalsts, vai neliela cilvēku grupa, kuras nolūks ir uzturēt oligarhisku kārtību. Pietiek vien akceptēt vieglprātīgas, dzēlīgas tenkas par kādu un nākamā lieta, ko atskārstām, ka esam pārtapuši impērijā. Biežāk gan mēs to nepamanām, jo vara, kā zināms, aptumšo prātu un sirdi.

Bet kā lai mēs dzīvojam? Jēzus saka: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Būt kristīgam cilvēkam, nenozīmē norobežoties no sabiedrības. Arī Jēzus nevarēja izvairīties no dzīves Romas impērijā. Viņš ne tikai dzīvoja tajā, bet sastapās aci pret aci ar to, izaicinot to atgriezties no ļaunuma, vai arī publiski atklāt savu vardarbīgo būtību. Tā izvēlējās pēdējo, un tas izrādījās liktenīgi tās sistēmai. Kristus klātbūtne vienmēr būs tās klupšanas akmens.

Atgriezīsimies pie Lutera vārdiem: “Kristīgā dzīve pastāv un ir ietverta trijās lietās - ticībā, cerībā, mīlestībā." Patiesa dzīve ir iespējama, vienīgi stāvot uz Jēzus – krustā sistā upura – liktā pamata, kas ir mīlestība un piedošana. Dodiet Dievam, kas Dievam pieder – žēlastība, līdzcietība, piedošana. Jeb kā apustulis Jānis raksta: “Dievs ir mīlestība.” Kas gan cits, ja ne mīlestība kā vienīgais dzīvības nosacījums ir vārdos: “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.” Rūpes par mazu bērnu ir ne tikai pozitīvas atdarināšanas paraugs, bet simbols Dieva radītās kārtības pastāvēšanas iemeslam.

Būt Baznīcā nenozīmē bēgt no ļaunuma, bet atmaskot to un nostāties pret to ar patiesību. Tas arī nozīmē iestāties par tiem, kas nespēj sevi aizstāvēt. Ticība nav nekas cits, kā turēšanās pie Jēzus, patiesā dzīvības avota. Tam vajag spēku. Un to var rast, lūdzot, klausoties Dieva vārdu, uzņemot Jēzu viņa mielastā un kalpojot tuvākajam. Atklāsmes grāmatā lasām: “nokautais Jērs ir cienīgs saņemt varenību, bagātību, gudrību un spēku, godu un slavu, un cildinājumu!" (Atkl 5:12)

Jā, slava un cildinājums beigās pienāksies tam, kurš ir mīlestība!

Āmen.