Mateja 22:34-46
Vai nav savādi, ka šādi pārdomājot mīlestības bausli, esam nonākuši pie sava tuvākā. Vai tas varētu būt šī baušļa “mīli Dievu!” galvenais uzdevums? Tas savā ziņā aktualizē jautājumu par Dievu kā mūsu tuvāko. Jānis evaņģēlija ievadā raksta: “Viņš (Jēzus) nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.” (Jņ 1:11) “Nāca pie savējiem”, kā tuvākais pie tuvākajiem. Kāds, kuru neviens nav redzējis, var kļūt par tuvāko tikai topot sadzirdēts, atpazīts pēc balss jeb sadzirdēts ar sirdi. Kā citviet, līdzībā par Labo ganu, Jēzus saka: “avis tam seko, jo tās pazīst viņa balsi.” (Jņ 10:4) Klausies, dzirdi, esi līdzās, un tu iepazīsi un iemīlēsi. Jā, tam var piekrist ar prātu, bet kā lai to attiecina uz Dievu?
Iespējams, nonākšanai pie šīs pieredzes nav viena universāla ceļa. Tomēr Bībelē mēs varam atrast vienu nepārprotamu pieredzi, ko var apzīmēt ar vārdu “tuksnesis”. Tā ir vide, kuru var salīdzināt ar stāvokli, kad cilvēka varēšanas, iespēju resursi ir beigušies. Palīdzība un glābšana ir meklējama vienīgi ārpus sevis. Lai arī tas būtu pārspīlēti sacīts, bet piekritīsiet, šādā situācijā pat ienaidnieka pasniegtā palīdzīgā roka kļūst par mīļāko roku uz pasaules. Gan jau katrs būsim piedzīvojuši šādus mirkļus.
Gribu padalīties ar savu “tuksneša” pieredzi. Manam tēvam atklāja onkoloģisku saslimšanu. Veicot analīzes, tika secināts, ka vēža šūnas ir ļoti agresīvas un līdz ar to ārsti neņēmās dot kādus solījumus. Operācijas dienā zvanīju uz nodaļu un man sacīja, ka operācija aizvien noris. Es biju patiesi noraizējies. Mēs lūdzām Dieva palīgu ārstiem, miesas spēkus tēvam un mierinājumu pašiem. Operācija tika pabeigta tikai pievakarē. Tēvs atradās reanimācijā. Viņa stāvokli raksturoja kā smagu bet stabilu. Nākamā diena jaunas ziņas nenesa. Tieši neziņa mani ieveda “tuksneša” pieredzē. Vienā brīdī es sajutos pilnīgi viens, kaut arī līdzās bija ģimene. Tēva dzīvība karājās mata galā, un es neko nevarēju darīt, lai to ietekmētu. Toreiz pa īstam sajutu, cik ļoti mīlu savu tēvu. Manu sirdi spieda smeldzīga sāpe, un vienā brīdī es sapratu, ka ir tikai viens, kam varu to atdot. Tas bija Dievs. Pat ja man būs jāzaudē tēvs, Dievs vienmēr būs līdzās. Tas bija brīdis, kad vēršoties pie Viņa ar vārdiem, “mīļais Dievs”, zināju, ka tā ir patiesība. Viņš bija atradis mani manā tuksnesī un apņēmis ar savu mīlestību.
Jānis raksta: “Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu.” (1Jņ 4:10) Šie vārdi pārvērš šodien dzirdēto bausli par apsolījumu! Tas bija tas, ko Dievs gribēja sacīt jau Mozus dienās, “Klausies, Israēl!” Dzirdēt Jēzu, nozīmē sastapties ar Dieva mīlestību, kas sniedz mums spēku mīlēt. Ieklausieties, tur viņš iet, nesdams krustu, visu pamests, nodots, nepatiesi apsūdzēts, sasists, apsmiets... Viņa sirdi spiež smeldzīga sāpe, kas drīz izlaužas vārdos: “Tēvs piedod tiem, jo tie nezina, ko dara”, un mirstot Jēzus izsaucas: “Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.” Lūk, šī ir mīlestība, ar kādu Viņš mīl savu Tēvu un arī mūs.
Vai es mīlu Dievu ar visu savu sirdi, prātu un spēku? Es nezinu. Man ir tikai viena sirds, kas mīlot spēj ciest sāpes tuvāko dēļ. Un, esot vienatnē “tuksnesī”, tā mīl arī Dievu. Es mīlu, jo Dievs mani mīlējis. Tā ir Viņa dāvana man un jums. Vai šī ir arī jūsu pieredze? Āmen.
