Ko darīt ar kāzu ielūgumu? Mt 22:1-14

Iedomāsimies sevi līdzīgā situācijā. Ja esam kāzu rīkotāji, tad šāda aicināto viesu rīcība ir pilnīga katastrofa. To vispār ir grūti stādīties priekšā, jo nez vai ko tādu esam piedzīvojuši. Ko gan mums vajadzētu nodarīt viesiem, lai tie pēdējā brīdī noraidītu aicinājumu? Par emocijām un domām, kas pārņemtu prātu šādā situācijā labāk vispār nedomāt. Piekritīsiet, ka acīmredzot šīs līdzības mērķis - likt mums pievērsties kādam svarīgam jautājumam. Un tas varētu būt šāds: Vai gribu būt Dieva valstības kāzu dalībnieks?

Jēzus ienākšanu pasaulē raksturo vecās derības pravietojums: “Jo bērns mums ir dzimis, mums ir dots dēls... viņu sauks vārdā – Brīnišķais padomdevējs... Miera princis. Pletīsies viņa vara, nebeigsies miers... no šī mirkļa uz mūžiem.” (Jes 9:5-6) Līdzība norāda uz Dieva aicinājumu pievienoties, kļūt par ģimenes locekli kopībai, ko raksturo Miers. Kā raksta apustulis Pāvils: “viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom.” (Ef 4:31) Šī Dēla kāzu mielasts nav salīdzināms ar ovācijām jauna karakuģa nolaišanas ūdenī pasākumā vai ballistiskās raķetes izmēģinājumam sekojošai apbalvojumu pasniegšanas ceremonijai. Tas arī nav tas miers, kas pārņem pēc izvicinātām dūrēm, veiksmīgi atrastā grēkāža vai savas neierobežotās brīvības un visatļautības apzināšanās. Tas ir pavisam cits Miers. Tā ir kopība ar Dievu, ko raksturo radības un Radītāja, jeb bērna un Tēva attiecības.

To, cik tas mums ir svarīgi, liek atbildēt Jēzus līdzība. Taču, kamēr kavējamies pārdomās, mūsu Kungs norāda uz savu laikabiedru - izredzētās tautas atbildi: “Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja.” Tāda ir atbilde. Kam mums Dievs – Miera princis? Mēs paši zinām, ko un kā darīt! Un šis ir kritiskais punkts līdzībā. Tālākais jau ir pravietojums par tautas gaidāmo traģēdiju – “jo ikviens, kas pacels zobenu, no zobena ies bojā.” (26:52) Dieva valstības atraidīšana ir novēršanās no dzīvības gaismas un atgriešanās nāves tumsā. Izvēle par labu zobenam, rūgtumam un dusmām iegriež Romas militārās mašīnas zobratus Vespasiāna un Titus personās. Jeruzaleme krīt, līdz ar tās dumpiniekiem, par upuriem zobeniem. Ļaunums un vardarbība izraisa lielāku ļaunumu un vardarbību. Tie ir grēkā kritušās pasaules varas atribūti. Tiem nav nekā kopīga ar Dieva valstību.

Taču labā ziņa ir tā, ka Dievs nemitējas aicināt uz kāzu svinībām. Kāzu nama telpas top pildītas ar tiem, ko kalpi ceļā sastop. Nav nozīmes no kurienes nāk, vai kādi ir šie ļaudis. Viens gan ir skaidrs, šie cilvēki ir gatavi pieņemt Miera izaicinājumu. Kļūt par šo svētku - Debesu valstības dalībniekiem. Tie nevairās iziet no tumsas un nostāties gaismā, kļūt par gaismā tērptiem cilvēkiem, jeb līdzības vārdiem runājot, piedalīties kāzu svinībās atbilstošās drānās. Sēdēt pie viena galda ar Ķēniņu un viņa Dēlu. Svinēt un priecāties! Tāda ir aicinājuma un ticības būtība.

Bet, kas ar to vienu, kam nebija kāzu drēbju? Līdzības noslēgums vēlreiz akcentē vēstījuma nozīmīgumu. Kā to piemin baznīctēvs Hrizostoms, kāzu viesi ir ietērpti Apskaidrošanas drānās, kas ir “baltas kā gaisma” (Mt 17:2) Tās ir ticības, pazemības un kalpošanas drānas. Lai kāds būtu to apģērbs, Dieva klātbūtnes gaismā tas top “apskaidrots”. Tas, kurš noraida gaismu, paliek tumsā, kur valda vaimanas un zobu griešana.

Un vēl. Bet kur ir līgava? Tā ir Kristus draudze, mēs un ikviens aicinātais esam uzņemti mīlestības kopībā ar Dievu. Viņš mūs ir darījis par savu īpašumu un valstības mantiniekiem. Tāpēc ar bijību un pateicību turēsimies pie sava Kunga, kalposim cits citam mīlestībā, nedosim vietas velnam – ļaunumam, un svinēsim līdz ar viņu svētku mielastu jau šeit. Lai reiz cienīgi varētu svinēt Kāzu mielastu debesīs.