Tevi dēvēs par ielu atjaunotāju. Lk 10:23-28
Patiesībā šis jautājums skar ikvienu no mums, jo ielu un lielceļu sakārtotībai ir būtiska nozīme, lai ekonomika attīstītos, un mēs dzīvotu pārtikušā un drošā valstī. Par to domāja un pie tā strādāja jau Latvijas pirmajos neatkarības gados, lai būtu kā Ādolfa Alunāna dzejolī:
“Caur to ar' esam slaveni
Ka gludi mūsu lielceļi
Un kur vēl tilti varenie
Tie glītākie un stiprākie...”
Ceļu un ielu jautājumu kā svarīgu un izšķirošu izceļ politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņās. Un jau atkal, tuvojoties Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanām, esam šādu solījumu un apņemšanās straumju pārpludināti. Tas tiešām ir svarīgi, bet vai izdosies? Vai būsim slaveni ar ielām, lielceļiem, vareniem tiltiem un, galvenais, vietu, kur mierīgi un laimīgi dzīvot?
Bet atgriezīsimies pie šodienas evaņģēlija: “Un, vērsies pie mācekļiem, Jēzus sacīja: Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.” Var droši sacīt, šeit Jēzus akcentē mūžseno jautājumu – kā radīt mierpilnu dzīvi, kā kļūt par ķēniņu, kas slavens ar šādu valdīšanu. Acīmredzot jautājums nav tikai par apņemšanos vai gribēšanu. Pirms kaut ko sakārtot, ir jābūt skaidrībā, kā to darīt. Uz kāda pamata var uzbūvēt, un ar kādām kvalitātēm jābūt apveltītam pašam darītājam. Jēzus vārdiem runājot, to “ir jāredz un jādzird.” Mūsos kā vīrusam ir jāiekļūst kaut kam tādam, kas spēj izmainīt gribu, pieredzi un prasmes. Tā ir Dieva taisnība, Viņa būtība, kas atklājusies Jēzus personā.
Šis ir kritisks punkts, pie kura daudzi meklētāji apstājas, un labu nodomu cilvēki atmet ar roku. Atkal tie stāsti par Dievu un Jēzu... Taču mēs vienmēr stāvam sava veida krustcelēs, un mums ir jāizdara pareizā izvēle – pa kuru ceļu iesim? Var pavisam droši sacīt, pirms neesi ieraudzījis un atzinis patiesību, ikviena tava izvēle ir šī svarīgā elementa iztrūkuma apzīmogota. Viss, ko tu veic bez patiesības, ir tikai “bedrīšu lāpīšana”.
Ir labi, ja uzdrīkstamies nonākt līdz jautājumam – Kas ir ar to Dieva taisnību?
Līdzīgi kā kāds likuma zinātājs jautā šodienas evaņģēlijā: “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Kas man jādara, lai varu paveikt, kaut ko lielu, paliekošu un slavējamu? Lai mani sauktu par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot.
Jēzus iesāk ar pretjautājumu: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Un bauslības skolotājs atbildēja, citējot rakstus: “Mīli Kungu, savu Dievu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Mīli patiesi, ar visu savu būtību, ar visu, kas tu esi. Jēzus viņam atbild: “Dari to un tu dzīvosi.” Izklausās vienkārši vai tomēr nē? Kā lai novelk skaidru robežu starp tiem, kuri ir mani tuvākie un kuri nē? Vai nav tā, ka vārds “tuvākais” reizēm ir ļoti nepatīkams? It īpaši, ja to attiecina uz visiem cilvēkiem. Patiesībā jautājums ir: “Kā lai es tagad dzīvoju pilnvērtīgu, paliekošu augļu piepildītu un cienījamu dzīvi?”
Ļaujiet man atbildēt tik īsi, cik vien sprediķis to ļauj. Un atvainojiet, ja nedaudz sabiezinu krāsas. Kāpēc tuvākā mīlestība ir tik sarežģīts jautājums? Sāncensības dēļ. Kopš krišanas Ēdenē mēs visi esam iestiguši sāncensībā un tās izraisītajā naidā, varaskārē, savtīgumā un nepiedošanā. Mēs visi piedzīvojam grēka sekas, sāpes, aizvainojumu un netaisnību, ko izraisa pret mums vērstā citu cilvēku rīcība, un tas, ko mēs nodarām pāri citiem. Šo faktu vēl vairāk sarežģī pieņēmums, ka Dievs vienmēr ir uzvarētāju pusē, lai arī kādi būtu līdzekļi uzvaras izcīnīšanai.
Taču, pateicība Dievam, Viņš mums ir atklājis sevi savā Dēlā – Jēzus personā. Viņā mēs sastopam Dievu, kas ir pilns žēlsirdības, mīlestības, līdzcietības un piedošanas. Dievs, kas bagātīgi sēj dzīvību. Vēl vairāk – atdod savu dzīvību, lai glābtu visus. Jēzū mēs ieraugām Dieva vaigu un atrodam dzīves jēgu. Svētība, vara vai cienīgums netiek doti kā līdzekļi, lai valdītu pār citiem, bet lai kalpotu viņu labā. Dievs visos laikos ir atklājies tajos, kas turas pie patiesības, un ne jau vinnētājos, kuri ir uzvarējuši, apspieduši, pievīluši, vai atraidījuši vājākos.
Ja mēs vēlamies atspoguļot Dieva vaigu, mēs izvēlēsimies laipnību iepretī naidam, izlīgumu iepretī atriebībai, vienlīdzību iepretī sāncensībai, pieticību iepretī lepnībai. Ticībā mēs pārveidojamies par Dieva tēla nesējiem ar visu sirdi, dvēseli, spēku un prātu. Un tas nozīmē dzīvot piepildītu, cilvēka cienīgu dzīvi. Dzīvi, kas paša Dieva mīlestības apņemta. Tā top atjaunoti attiecību ceļi, aizlīmētas plaisas, celti tilti un radīta vieta dzīvošanai. Kopā ar Dievu ikviens mūsu darbs un nodoms iegūst paliekošu vērtību. Ļausim Dievam mūs inficēt ar patiesības vīrusu, lai tas pārtaptu par jaunu dzīvību mūsos. Iespējams, Rīgas ielas un tilti tik drīz netiks pie augstas kvalitātes goda, bet mūsu sirds ielas un tilti gan.
Tāpēc Kungs Jēzus ir aicinājis mūs dievkalpojumā pulcēties pie patiesības vārda un Svētā Vakarēdiena, lai piepildītu mūs ar savu klātbūtni. Stiprinot mūs ticībā, patiesībā un mīlestībā, lai reiz ar prieku ņemam dalību Debesu mielastā kopā ar Dievu, visiem svētajiem un atpestītajiem, jaunajā Jeruzalemē, kur “pilsētas iela ir no tīra zelta, kas caurspīdīgs kā stikls.” (Atkl.gr. 21:21) Redziet, Dievs zina, kā būvēt ideālas ielas!
Āmen.
