Diena, kad gudrais izrādījās muļķis. Jņ 1:19-28
Šodienas evaņģēlijs apraksta līdzīgu situāciju. Reliģiskā elite un tautas tradīcijas eksperti atnāca pie Jāņa Kristītāja, lai noskaidrotu, kas viņš ir un kā pilnvarā uzrunā un krista cilvēkus. Pēc īsas izjautāšanas, acīmredzot neesot mierā ar atbildēm, tie jautā Jānim, ko viņš pats saka par sevi un kāpēc veic kādas darbības. Uz ko Jānis atbild: “Es esmu saucēja balss tuksnesī: dariet līdzenu ceļu Kungam, kā pravietis Jesaja sacījis”, un “Es kristīju ūdenī, bet jūsu vidū stāv kāds, ko jūs nepazīstat, viņš, kas ir pirms manis, nāk pēc manis. Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas.” Šī īsā saruna pasvītro kādu nozīmīgu detaļu - jautātāju nekompetenci. Būt izglītotam profesionālim vēl nenozīmē zināt patiesību, Dieva atklāto patiesību.
Pirmkārt, tie nespēj saskatīt Jānī Dieva sūtītu pravieti. Viņš nav atrodams “gudro” vīru sastādītajā svarīgo personu sarakstā - ja tevis nav šeit, tad tevis nav nekur. Taču tas ir tikai pieteikums lielākai traģēdijai – tie ir kļuvuši akli. Jānis sacīja, “jūsu vidū ir kāds, kāds, ko jūs nepazīstat.” Tā ir garīga nespēja atzīt un redzēt patiesību. Kas ir vēl ļaunāk, šī patiesība ir līdzās, rokas stiepiena attālumā, un tomēr neatpazīta. Šādam sapratnes trūkumam un aklumam nav cita izskaidrojuma, kā vien cilvēku bezdievība. Sevis, savu domu iecelšana dievišķā statusā, jeb ieslīgšana paštaisnībā. Tas precīzi atbalsojas reiz Protagora izteiktajā aforismā: “cilvēks ir visu lietu mērs.” To vēlāk piesauca renesanses laikmeta gudrie prāti, tad vācu ideālisti un marksisti. Pēdējie Dievu svītroja no vēstures pavisam, un cilvēcība pārvērtās par vardarbīgu ideoloģiju.
Tas tikai apliecina, ka kristīgā kultūra ir ļoti “plāna”. To pazaudēt un ieslīgt paštaisnībā ir gaužām viegli. To varam redzēt pie Jāņa Kristītāja un Jēzus laikabiedriem. Fokusēšanās uz atsevišķām detaļām viegli aizved prom no patiesības, padarot cilvēkus paštaisnus, ieslīgušus savu iegribu un kaislību varā. Cik zīmīgi, ka apustuļa Jāņa aprakstītā tikšanās noslēdzas bez rezultātiem – kādi šie cilvēki atnāca, tādi arī aizgāja. Taču ilgtermiņā raugoties, mēs redzam, ka patiesībā ar tiem kļuva vēl ļaunāk. Tie beigās Dievam piesprieda nāves sodu, izmeta to no sava vidus. Tā pie tiem piepildījās Dieva brīdinājuma vārdi: “šīs tautas sirds ir nejūtīga, viņu ausis ar grūtībām dzird, un savas acis viņi ir aizvēruši: ka tik ar acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus dziedinātu.” (Mt 13:14-15; Jes 6:9-10) No gudrības līdz muļķībai ir tikai viens solis.
Kad mēs iestājamies par patiesību, ar to mūsu dziļākā būtība, dvēsele, apliecina ilgas pēc dziedināšanas. Tā nav viss kāda tumsonības izpausme, bet gan vēlme nolikt savu gribu zem Dieva patiesības. Tā ir vienīgā iespēja, kā stiprināt cilvēcības kultūras pamatus, padarīt sabiedrību ilgtspējīgu. Jēzus sacīja: “laimīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un tāpat jūsu ausis, jo tās dzird.” (Mt 13:16) Pravietis Jeremija, šodienas lasījumā piemin savu patiesības stundu, sakot: “Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi, pirms tu pameti mātes klēpi, es jau svētīju tevi.” (Jer 1:5) Mēs esam Dieva atpazīti un svētīti cilvēki, kopš mātes klēpja – Dievā radīti un vienīgi viņā dzīvot spējīgi. Tāpēc būt brīvam un gudram nozīmē dzīvot viņa patiesībā. Apustulis Pāvils to apraksta kā patiesa prieka dāvanu. Viņš saka: “Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem!” (Fil 4:4,5)
Trešās Adventes lozungs saka, “Sataisiet Kungam ceļu: redzi, Kungs Dievs ar spēku nāk!” Viņš nāk ar patiesības, dzīvības spēku, lai to pasniegtu mums kā dārgu dāvanu. Noliksim malā savu paštaisnību un verdzību kaislei un iegribām. Lai mūsu ikdienas lūgšana ir: “Nāc Kungs Jēzu! Nāc un nekavējies!” Sastapt un atpazīt Jēzu – Dieva patiesību – nozīmē kļūt gudram, apveltītam ar gaišu sirdi. Jēzus ir patiess gaišums, kas ienāca pasaulē. Tie, kas viņu uzņem, top par Dieva bērniem, kas piepildīti ar Dievu. Tā lai ir mūsu pieticība, dzīvosim kā gaismas bērni! Āmen.
