Kas mūs sagaida? Mateja 11:2-11
Ko šī atbilde nozīmē mums laikā, kad pāri visam pacēlies jautājums: “Kas mūs sagaida pēc...?” Te ir svarīgi, kā Jēzus saka, “redzēt” detaļas. Aklie redz, kurlie dzird, paralizētie staigā, mirušie top dzīvi un nabagi tiek iepriecināti. Viss iesākas ar redzi un dzirdi. Krīzes un pārbaudījumi deformē mūsu priekšstatus – mēs sākam redzēt, dzirdēt un uztvert notiekošo citādi. Pavisam noteikti, to var attiecināt arī uz informācijas avotu patiesumu, kuros smeļam notiekošā aprakstu. Šos destruktīvos procesus var apturēt un vērst par labu tikai Kristus patiesība, kas strukturē un pamato mūsu dzīvi.
Piekritīsiet, klausoties par Jēzus veikt brīnumiem, kas skar redzi, dzirdi, staigāšanu un atdzīvošanos, iztēlē ieraugām cilvēku, personu. Kaut kas būtisks ir noticis kāda cilvēka dzīvē. Viņš redz, dzird, staigā, top darīts laimīgs un dzīvs. Citiem vārdiem, tas ir cilvēks, kas spēj būt kopībā ar citiem, dalīties, iesaistīties, plānot un ar cerību raudzīties pretī jaunai dienai. Acīmredzot sastapšanās un kopība ar Jēzu ir ieviesusi kārtību deformētajā un salauztajā dzīves ēkā. Centrā ir nostādīta dzīve, un tas, kas veido atmiņas, organizē šodienu un būvē nākotni. Un vai tā nav lielākā vērtība? Tieši to visvairāk baidāmies zaudēt. Jā, Dieva atzīšana, ielaišana savā dzīvē, piešķir tai jaunu kārtību un vērtību. To apraksta augstākais bauslis: “Mīli Kungu, savu Dievu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” (Lk 10:27)
Ir vēl, kas zīmīgs Jēzus atbildē: “Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” Neapgrēcinies pie manis un tu būsi svētīts, laimīgs. Neatmet mani, tikai tāpēc, ka es neatbilstu taviem priekšstatiem. Dievs ir lielāks par tevi. Viņam ir nodoms, kāds tev pat nav nācis prātā. Nesacelies pret to, ko šodien nesaproti. Tā ir vēsts ikvienam, kas meklē pēc Dieva, pēc patiesības. Neņemiet apgrēcību pie Jēzus žēlsirdības un labestības, īpaši zinot to, ka Viņa ceļš ved pretī krusta nāvei mūsu dēļ. Tā nav vājuma un sakāves zīme. Gluži otrādi - tas ir spēks, kas izraisa pārsteigumus, rada dzīvību! Ne jau velti Dāvids, garā skatot nākotni, par šo sacīja: “mūsu acīm tas liekas brīnums.” (Ps 118:23) Jā, tas arī ir brīdinājums. Atmet Dievu, un tu zaudēsi vērtību orientierus, to, kas piešķir dzīvei viengabalainību un jēgu. Nav nekā briesmīgāka, kā palikt vienam ar sevi, savā mazajā, haosa pārņemtajā un bojāejai nolemtajā pasaulītē.
Jēzus jautāja klātesošajiem par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? Vai cilvēku smalkās drēbēs?” Protams, nē. Viņi gāja pie pravieša, un Jānis tāds bija. Viņš ne tikai raudzījās notiekošajā, bet piedalījās tajā un ietekmēja to. Un viņu nebaidīja fakts, ka tagad Jēzum jāiet lielumā, bet pašam mazumā. Jānis sagatavoja ceļu Patiesībai, kas nepieciešama ikvienam cilvēkam. Viņam bija piepildīta pagātne, tagadne un nākotne. To viņš gribēja, lai piedzīvo viņa mācekļi, sastopot Jēzu.
Atrašanās Dieva klātbūtnē palīdz iepazīt mīlestību, un tā pie mums veic lēnu, bet neapturamu pārveidošanas procesu. Mūsu dzīve nav pārcilvēciska cīņa ar grēku un apstākļiem. Tai ir jātop par gribu uzticēties Kristum un piedalīties Viņa dzīvē. Viņš ir tas, kas stāv PAR mums un mūsu dzīvi. Cik gan atšķirīga var izrādīties realitāte, ja tajā ienāk Patiesība. Tā arī ir atbilde uz jautājumu: “Kas mūs sagaida pēc?” Labā vēsts ir tā, ka Jēzus klātbūtne un uzticēšanās Viņam spēj visu pārvērst un apzīmogot ar žēlastības, cerības, prieka un dzīvības zīmi. Tā ir Adventa laika labā vēsts. Āmen.
