Gaidīšanas laiks. Mt 11:2-10
Ko mēs gaidām? Šo, savā ziņā tik nozīmīgo jautājumu uzdod šodienas evaņģēlijs. Jānis sūtīja pie Jēzus savus mācekļus ar jautājumu: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” Šis jautājums nebija izšķirošs Jānim, jo, būdams ieslodzījumā, viņš jau apjauta savu dienu noslēgumu. To, kas ir Jēzus, ir jāsaprot un jāiepazīst viņa mācekļiem. Sastapšanās notikumam ar Jēzu ir jākļūst par īsto brīdi atbildīga lēmuma pieņemšanai, atbildot sev uz jautājumu, – vai miesā nākusī Patiesība un Dzīvība ir cilvēka vienīgā un drošā cerība? Ja tā, tad šī jaunā atziņa nevar neatspoguļoties rīcībā, tā prasa pieņemt lēmumu. Lūk, ko Jēzus atnācējiem sacīja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” Šī pavisam noteikti bija aizgrābjoša un iepriecinoša vēsts Jāņa mācekļiem. Gadsimtiem ilgi gaidītais Pestīšanas notikums ir sācis piepildīties – Dieva valstība ir tuvu!
Šī vēsts ir pārlaicīga, bet vai tā spēj uzmodināt un iedvesmot divdesmit pirmā gadsimta cilvēku, kas dzird, redz un izvēlas tikai to, kas tam patīk? Vārdi par akliem, kropliem, augšāmcelšanos un prieka vēsti nabagiem labākajā gadījumā izklausās pēc baznīcas sacerētajām garlaicīgajām blēņām. Tomēr, tas ir tikai tik ilgi, kamēr šo vēsti uzlūko kā ziņu virsrakstu vai kārtējo lielveikala reklāmas bukletu savā pastkastē. Dzīve taču ir daudz nozīmīgāks un ietilpīgāks notikums, lai to skaidrotu tikai patīk vai nepatīk kategorijās. Starp citu, tieši mūsu laika izplatītākā slimība – depresija – izpaužas kā nespēja rast prieku vai gandarījumu ierastajās nodarbēs un attiecībās. Lai rastu atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem, ir jāizkāpj no pašpietiekamības “komforta zonas” un jāpievēršas Dieva sacītajam. To apliecina Jēzus vārdi – “laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.”
Sastapšanās ar Dievu iesākas ar savas dvēseles un sirds patiesā stāvokļa atzīšanu – aklumu, kurlumu, kroplumu, savtīgumu, nabadzību un nīcību. Vai ir kāds, kas būtu brīvs no šīm “kaitēm”? Ar vienu otru esam tik ļoti saraduši, ka uzskatām to tikpat kā par tikumu. Tā vien šķiet, ka sociālie tīkli ir vieta, kur apliecināt rafinētas pazemošanas un izsmiešanas, ikviena apgalvojuma noliegšanas, viszinības un paštaisnības prasmes. Cinisms, vienaldzība, savtīgums, mantkārība, patmīlība un bezatbildība ir veiksmīgi noslēptas zem demokrātijas un brīvības jēdzieniem. Neizdarība un nekompetence piesegta ar nebeidzamu aizņemtību un līdzekļu trūkumu. Kurš gan var saskaitīt visas mūsu “vīģes lapas”, aiz kurām paslēpt savus “dārgumus”. Un tomēr, neskatoties uz visām šīm “kaitēm”, Dievs spēj uzrunāt mūs ar sirdsapziņas starpniecību, liekot meklēt pēc tā, kas ir patiess un dara, ka, “akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.”
Adventa laiks ir “īstais brīdis” sagatavoties sastapt Jēzu, iemiesoto Dieva vārdu, kas dara brīvu no “patīk – nepatīk” seklās dzīves un ar savu klātbūtni dziedina un atjauno mūsu deformēto dabu, ka spējam redzēt to, kas patiesi ir labs un pilnīgs. Lai, Jēzus žēlastības iedrošināti un stiprināti, varam kalpot savam tuvākajam līdzcietībā un mīlestībā, tiekdamies uz mērķi – “iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū.” (Fil 3:14)
Āmen.
