Dzīve ar dzīvības Dievu. Jņ 8:46-59

Tiekšanās pēc brīvības, pretojoties dievišķajai patiesībai, nav pametusi cilvēka sirdi līdz pat šai dienai. Tāpat kā toreiz, arī mūsdienu tautu vadītāji un polittehnologi nopūlas, radot mieru un labklājību, balstoties vien cilvēka prāta gudrībā un sasniegumos. Taču iznīcīgais, lepnības un pašpietiekamības pārņemtais prāts spēj radīt vien egoisma izkropļotu brīvību un mieru. Šo nīcībai nolemto cilvēci spēj atbrīvot un dziedināt vienīgi tās Radītājs. Vēstules Ebrejiem autors pamāca un iedrošina savus laikabiedrus, sakot, ka Kristus ir nācis atbrīvot cilvēku no nīcības lāsta “nedzīvajiem darbiem”, lai tas spētu kalpot dzīvajam Dievam. Te ar kalpošanu nav domāta verdziska pakļaušanās, bet gan piederība Tam, kurš sniedz svētību un izdošanos ikvienam labam darbam un nodomam. Citiem vārdiem, piederība jeb ticība Dievam mums sniedz brīvību, kas pamatota neizsīkstošā dzīvībā.

Taču, tāpat kā toreiz Jūdiem bija grūti pieņemt Jēzus dievišķumu un Viņa vārdu patiesību, arī mūsdienu pasaule aizvien pretojas Dieva autoritātei un patiesībai. Šī pretestība izriet no lepnības, pašpietiekamības un bailēm pazaudēt kontroli pār savu dzīvi un iegūto varu. Godīgi raugoties vēsturē, nevar nepamanīt, ka visas cilvēci skārušās bēdas un ciešanas ir rezultāts šīm bailēm “atlaist vadības grožus”. Apgaismības laikmets ar savu uzsvaru uz evolūciju, zinātnes progresu un cilvēka autonomiju, soli pa solim mazināja ticības Dievam nozīmi. Šis nīcības uzvaras gājiens cerētās pilnības vietā atnesa vēl nepieredzētus konfliktus un cilvēku upurus.

Divi postošākie pasaules kari, kas noslēdza apgaismības laikmetu, ir skaudrs atgādinājums par briesmām, ko rada cilvēka lepnība un ambīcijas. Neraugoties uz zinātnes sasniegumiem un straujo humānisma ideālu progresu, cilvēce nonāca neiedomājamu ciešanu un iznīcības priekšā. Tās lepnais gājums pretī pārticības radītajai brīvībai un prāta triumfam noslēdzās ar kritienu iznīcības tumsā. Tam sekojošais mēģinājums meklēt glābiņu, sitot pieri pret humānisma altāri, dzemdināja vien Rietumu nihilisma tukšo solījumu: “Nekad vairs!” Ir veltīgi meklēt atbrīvošanu, jēgu un dzīvību, pie tā, kas apzīmogots ar iznīcību. Kā rakstīja F.Nīče, norādot uz sava laika jēgu zaudējušo sabiedrību: “Dievs ir miris! Mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!”*

Šodienas evaņģēlijs mūs aicina un iedrošina ieraudzīt un nožēlot savu dumpīgumu un pazemīgi atzīt savu nepieciešamību pēc dzīvības Dieva, par kuru ir sacīts: “Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš nenodzēsīs.”² Tam, kurš sauc pēc Dieva, Viņš dāvā ticību un drosmi satvert Glābēja pasniegto roku un kopā ar Viņu uzvarēt šīs pasaules gara mestos izaicinājumus. Patiesu dzīvību un mieru var sasniegt, tikai atzīstot savas dzīvības trauslumu un padodoties Radītāja gribai, kas ir pilna žēlastības un laipnības. Viņš mums ir cēlis altāri, uz kura ir likta Kristus dzīvība mūsu glābšanai no nīcības un ļaunā varas. Vienīgi raugoties Kristus vaigā, mēs spējam patiesi novērtēt mums dāvātās dzīvības dārgumu un dzīves jēgu kopumā. Jēzus sacīja: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.”³ Tad nu sekosim mūsu Kunga aicinājumam un dzīvosim atspoguļodami Viņa mīlestību, līdzcietību un drosmi apliecināt patiesību. Ticība Jēzum kā Dieva Dēlam nav tikai intelektuāla piekrišana, bet gan dziedinoša sastapšanās ar mūžīgās dzīvības Avotu. Jā, tas prasa drosmi atzīt savu lepnību, atmest šaubas un bailes, paļauties uz Viņa vārdu patiesumu un mīlestības spēku. Bet tas ir vienīgais ceļš, kas ved prom no nedzīviem darbiem, pretī kalpošanai dzīvajam Dievam.

Gavēņa laiks mums sniedz īpašu ierosmi lūgt un pārdomāt Jēzus mācību. Viņa vārdi vairo ticību un drosmi uzticēties Viņa vadībai un klātbūtnei. Tam par liecību un atgādinājumu agrākās paaudzes cēla baznīcas un katedrāles, lai, redzot šīs zīmes, sabiedrība ikvienu domu, vārdu un darbu balstītu un vērtētu Kristus atklātajā patiesībā, kurā mums ir piedošana un mūžīgā dzīvība. Mums aizvien ir pieejama šī lielā dāvana – dzīve kopā ar dzīvības Dievu. Lai mums par iedrošinājumu ir apustuļa Toma vārdi, kurš, satiekot augšāmcelto Kristu, iesaucās: “Mans Kungs un mans Dievs!”⁴ Lai tā ir arī mūsu ticības apliecība, jo mēs piederam Kungam – dzīvības Dievam –, kas patieso dzīvību un neiznīcību gaismā cēlis!