Cerība ir gara un sirds noskaņošana labajam. Mt 6:16–21

Bet, vai ir kas jauns un vēl nebijis šajā realitātē? Ļaunums? Tas vienmēr ir bijis ar mums, dzimis kopā ar mums un realizējies caur mums. Vai tiešām, tā tagad ir vairāk nekā līdz šim? Nē. Bet par aktuāliem ir kļuvuši jautājumi: “Kā tas ir iespējams?”, “Kā lai to aptur?”, “Kur ir taisnība?”, “Kur ir Dievs?” Kas attiecas uz pēdējo, tad šāds jautājuma formulējums ir aplams. Pieņemt, ka Dievam pēc mūsu pieprasījuma ir kaut kādā brīnumainā veidā jāievieš kārtība mūsu radītajā ellē, ir tikpat aplami. Kristīgā ticība šādu Dievu nepazīst. Neviens no agrīnās baznīcas mocekļiem nav apliecinājis šādu ticību. Ticība balstās paļāvībā uz Dievu, kas spēj pasargāt lūdzēja sirdi no ļaunā jeb dot spēku nostāties pret grēku. Kā pravieša Zaharijas grāmatā Dievs saka: “Ļaunu viens pret otru sirdī nedomājiet!”² Tas nav vienkārši imperatīvs, kas liek nedomāt. Tas ir Dieva paša apliecinājums mums, ka ticība, paļāvība un kopība ar Viņu pasargā sirdi no ļaunuma tirānijas. Ikviena dzīvību nesoša kopība spēj pastāvēt vienprātīgā opozīcijā ļaunumam, esot patiesa šajā nostājā. Kā Jēzus sacīja: “(..) jūsu vārdi ir: jā, jā! un: nē, nē! - kas pāri par to, tas ir no ļaunā.”³

Mēs uzsākam Lielo gavēni, kurā esam aicināti pārbaudīt un izmeklēt savus sirds nodomus. Kā uz to mūs aicina 139. Psalma vārdi: “Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi, pārbaudi mani un izzini manas raizes, raugi, vai neeju pa posta ceļiem, un vadi mani pa mūžīgo ceļu!” Jēzus saka: “(..) neesiet nīgri kā liekuļi (..), lai rādītos cilvēkiem”. Liekulība un izlikšanās izraisa atsvešināšanos no visa, “kas krietns, taisnīgs un patiess (..) patīkams Kungam.”⁴ Proti, liekulība un pašpietiekamība mūs atsvešina no Dieva, šādi padarot par vieglu upuri ļaunajam. Šodiena mums nepārprotami apliecina, ka velns jeb ļaunums, nav vientiesīgais pasaku tēls, ko katrs ganu puika spēj aptīt ap pirkstu. Mūsu pašu izdomātajā, brīvību un pašpietiekamību slavinošajā ilūzijā, vieglprātīgajā prāta entuziasmā ir ielauzusies cita realitāte – ļaunums, kas, nepazīdams līdzcietību, sēj nāvi. Rietumu kultūru ir pārņēmis tas pats miegs, kas reiz apņēma Jēzus mācekļus, kamēr Kungs cīnījās, lūgdams par šo pasauli, – mācekļi snauda. Kad nu viņi beidzot atmodās, Jēzus gūstītāji jau bija klāt, bruņojušies ar zobeniem un nūjām. Tiem nemanot, “Tā stunda bija pienākusi!”⁵ Sapņi par to, ka lielais, imperiālisma gara pakļautais milzis (Krievija), kas astoņdesmito gadu beigās nokrita uz ceļiem, transformēsies par laipnu, demokrātisku un eiropeisku valsti, izrādījās tikai māņi. Vien sapņaina fantāzija. Patiesi, tagad ir laiks celties no miega! Mēs nezinām, ko nesīs rītdiena, bet mēs varam apbruņoties ar stipru, labu gribu stāties pretī tumsas spēkiem.

Gavēņa mērķis ir mūs nostādīt šīs realitātes priekšā, ļaujot Dievam izteikt spriedumu par to, cik tālu esam aizgājuši pa “posta ceļu”. Mums ir dota iespēja vispirms atgriezties pie patiesības un dzīvības, lai ar atjaunotu sirdi spējam stāties pretī šim “postītājam”.⁶ Tāpēc gavēnis ir absolūti nepieciešams kristīgās (Rietumu kultūras) dzīves aspekts. Tā ir daļa no mūsu cīņas, lai atbrīvotos no atkarības un verdzības grēkam. Gavēnis ir lūgšanas un grēku nožēlas veids. Lūgšana ir nozīmīga trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, lūgšanā mēs sazināmies ar mūsu Tēvu – Dievu –, no sirds uz sirdi. Otrkārt, lūgšana ir kā glābšanas riņķis, kas piesiets pie mola drošā ostā. Ar to mēs ievelkam sevi no vētrainās dzīves un kārdinājumu jūras Dieva Valstības drošajā ostā. Treškārt, lūgšana palīdz mūs attīrīt un svētdarīt, vēršot visas mūsu domas un darbības uz Dievu un Debesu Valstību – prom no visa, kas ļauns.

Lūgšanas un gavēņa pārveidojošais spēks slēpjas tajā, ka abi īpašā veidā atver cilvēka sirdi Dievam. Šie abi palīdz mums izzināt sevi, saskatot vājības un kaislības, ar ko mums visvairāk jācīnās, lai garīgi augtu, attīstītos un patvertos kopībā ar Kristu. Viņš ir vienīgais, kas ir uzvarējis velnu, elli un nāvi. Viņa priekšā vislepnākā cilvēka ceļi reiz liecas. Nezaudēsim cerību! Vai nav zīmīgi, ka apustulis Pāvils, cerību ir nolicis starp ticību un mīlestību.⁷ Cerība ir tā saite, kas savieno divus izšķirošos, lielos jēdzienus. Iznācis no komunistu cietuma, Vaclavs Havels par cerību sacīja: “[Cerība] ir spēja cīnīties par kaut ko tāpēc, ka tas ir labs, nevis tāpēc, ka tam ir izredzes izdoties.”⁸ Cerība, kas sieta pie dzīvības Kunga, nepiedzīvo vilšanos. Tāpēc dosimies arī mēs pretī uzvarai ar lūgšanu un gavēšanu, cīnīsimies par to, “kas labs, tīkams un pilnīgs.”⁹ Ņemsim visus Dieva ieročus, lai varam pastāvēt un uzvarēt. Stāvēsim stingri, kopā ar brāļiem un māsām Ukrainā, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas, un lūgsim Dievu Garā ik brīdi! Kungs, dod mums drošu cerību un spēku! Kungs, apžēlojies! Āmen.

¹ Gen 4:8 ² Zah 7:10 ³ Mt 5:37 ⁴ Ef 5:9-10 ⁵ Mk 14:4 ⁶ Dan 9:27 ⁷ 1Kor 13:13 ⁸ “Tēvzemes” T.G.Ešs (337.lpp) ⁹ Rom 12:2