Naines izglītības programma. Lk 7:11–17

Lūkas aprakstītajā notikumā mēs redzam Jēzu, kas mācekļu un ļaužu pavadīts, dodas ceļā, taču nez vai sekotāji nojauta, cik negaidītu pārsteigumu un atklājumu pilna būs šī diena. Viņi kļūs par lieciniekiem, iespējams, vienai no spilgtākajām un nozīmīgākajām Jēzus zīmēm. Tajā top atklāta Dieva godība jeb Viņa būtība, kas ietērpta Jēzus personā. Tā ir pilna līdzcietības, žēlastības un mīlestības. Turklāt tā ir tā pati būtība, kādu Dievs ir ielicis cilvēkā radīšanas brīdī – “Un Dievs teica: “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības(..) Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš radīja to – vīrieti un sievieti Viņš radīja!” (1Moz 1:26,27) Jēzus ir patiesā cilvēka tēla nesējs un devējs un “Viņš ir neredzamā Dieva attēls(..) visas lietas ir radītas caur un uz Viņu.” (Kol 1:15)

Zīmīgā notikuma iesākums ir daudzsološs – Jēzus nāk uz pilsētu, kuras nosaukums ir Naine, tulkojumā nozīmē – apburošā vai skaistā. Daži komentētāji to tulko arī kā bagātīgās, plašās ganības. Zinot šo mazo detaļu, sekotāji, iespējams, cerēja, ka šajā miestā Jēzus varētu paveikt kādu sirdi aizkustinošu notikumu. Taču šīs jaukās cerības un noskaņas apēnoja no pilsētas pretī iznākusī bēru procesija – liels pūlis pilsētnieku. Dramatisma nots kļuva drūmāka, uzzinot, ka procesijas priekšgalā ir kāda atraitne, kas seko zārkam, kurā guldīts viņas vienīgais dēls vēl pusaudzis jeb jauneklis. Viss, kas bija atlicis šai atraitnei, kas viņai sniedza prieku, cerību, drošību un jēgu, bija zudis. Pēkšņi notikuma centrā ir māte, kuras sirdi salauzusi dēla nāve, – viss ir zudis. Neviļus zaudējuma un bezcerības ēnā nokļūst Jēzus sekotāji un arī pilsētnieku pūlis. Vai nav zīmīgi, ka šis zaudējuma sāpju apēnotais gājiens iziet no Naines? No pilsētas lejup ejošā procesija draud paraut līdzi arī Jēzum sekojošos ļaudis, liekot iet prom no tā, kas vēl nesen ir šķitis apburošs, skaists kā pļavu ziediem nosētas ganības.

Šis notikums saturiski pavisam noteikti ir daudz plašāks, nekā tas varētu šķist pirmajā brīdī. Ar to Lūkas liecina par vienu no Jēzus zīmēm, piešķirot pašam notikumam dziļi simbolisku nozīmi. Patiesībā stāsts nav tikai par Naines iedzīvotājiem, bet ikvienu cilvēku, sabiedrību un cilvēci kopumā. Mēs varam atrast sevi kādā no šajā notikumā minētajām cilvēku kategorijām, kas visi kopā virzās pretī zaudējumam – nāvei. Un šajā virzībā ikviens ir aktīvs vai pasīvs dalībnieks vai skatītājs. Turklāt šī ir arī zīme, kas norāda uz Jēzum sagatavoto krustu ar tam sekojošo augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos, kas skar ikvienu atsevišķu cilvēku un cilvēci tās kopumā.

Krievijas uzsāktais un jau vairāk nekā divus gadus notiekošais karš Ukrainā ir realitāte, kas šodienas evaņģēlija kontekstā mūs padara par bēru procesijas dalībniekiem, kas uzsākuši savu gājienu uz kapsētu. Apzināti vai nē, aktīvi vai pasīvi esam dalībnieki procesā, kas priecīgus un cerību pilnus pieaugušos un bērnus pārvērš par atraitnēm un atraitņiem, bāreņiem, bēgļiem, bezpajumtniekiem un kara invalīdiem. Laimes, brīvības un cerību vietā ir nostājusies bezcerība, bailes un nāve. Par Krievijas prezidenta, kurš jau ir kļuvis par ļaunuma simbolu, agresiju, izteikumiem un attieksmi pret Ukrainas tautu nav vēlmes pat runāt. Taču vienaldzības, merkantilisma un patmīlības infekciju neaizkavē valoda, kultūra un valstu robežas. Krievijas izraisītais karš ir ļāvis ieraudzīt daudzas lietas pavisam citā gaismā. Bijušais ASV prezidents Donalds Tramps, kas sevi pozicionē kā kristieti, uz kādas NATO dalībvalsts prezidenta jautājumu, vai ASV joprojām aizstāvēs viņa valsti, Krievijas iebrukuma gadījumā, arī tad, ja tā nebūs maksājusi, sniedzis šādu atbildi: “Nē, es jūs neaizstāvēšu, patiesībā es aicinātu viņus (Krieviju) darīt visu, ko viņi, pie velna, vēlas. Jums ir jāmaksā. Jums jāapmaksā savi rēķini.”¹ Par iemaksām NATO kopējā drošības fondā var piekrist, tāpēc jau tas ir kopējais fonds. Taču šajā gadījumā runa nebija par nemaksāšanu vispār, bet iemaksu procentu palielinājumu. Lai kā tur būtu, vai tiešām nauda ir izšķirošais kritērijs, kas liek iestāties par dzīvību un taisnību? Vai cilvēka dzīvi – tiesības un brīvību – var aprakstīt excel tabulā? Iedomāsimies uz brīdi, ka Jēzus dēlu zaudējušajai atraitnei sacītu: “Tev jāapmaksā savi rēķini!” Šie vārdi iznīcinātu šo bēdu sagrauto māti. Taču tieši tā mēs dzirdam runājam pasaules varenos, uzlūkojot Ukrainā notiekošo. Bet, vai tā nav kļuvusi galvenā mēraukla, ar kādu tiek vērtēta katra cilvēka dzīve? Vai tiešām šodienas rietumu kultūrai aizvien ir pamats lepoties ar savu demokrātiju, atvērtību un tiesībām uz brīvību? Kā, Kanta vārdiem runājot, ir gadījies, ka rietumu kultūrā cilvēks no mērķa ir kļuvis par līdzekli? Nespējot otrā cilvēkā saskatīt savu brīvību, cilvēks noliedz brīvību arī sevī.² Mēs visi, gribam vai nē, virzāmies lejup, no skaistā un gaismas pielietā pretī trūdiem un tumsai. Turklāt mēs to darām apzināti, un kādi – ar lepni paceltu galvu. Kas mūs izglābs no šīs nāves nolemtības?

Šis ir brīdis, kad šodienas evaņģēlijā ir jāierauga izšķirošā detaļa. Stāsts neiesākās ar lejup ejošo bēru gājienu, bet gan Jēzu, kas mācekļu un ļaužu pavadīts dodas augšup uz Naini. Jēzus nevis izvairās no šī nāvei nolemtā gājiena, bet aptur to un pagriež atpakaļ. Viņš izmaina tā virzienu – augšup! Jēzus vārdi “neraudi” un “es tev saku: Celies augšā!” ir kā gaviļu pilns sauciens, kā svētku salūts, kas liek pievērsties dzīvības devējam. Viņš, kuru dažādu iemeslu dēļ atkal un atkal izstumjam no savas dzīves, nepamet mūs mūsu neziņā, skumjās un izmisumā. Viņš tuvojas mums. Nekas vēl nav zaudēts! Viņš var griezt mūsu gājumu no nāves ēnas ielejas uz zālainām ganībām³. Dieva žēlastība un mīlestība ir stiprāka par nāvi un Jēzus personā tā ir mūsu vidū. Dzīves gājums kopā ar Jēzu ir ceļojums pretī necerētām un neatgriezeniskām pārmaiņām. Vai tie, kas sekojam Jēzum uz Naini, bija nevainojami ļaudis? Pavisam noteikti nē. Bet Kristus dzīvības vārdi, kā dārga sēkla, tajos dzina pirmos asnus. Jā, kādiem no tiem priekšā vēl stāvēja lielā pārbaudījuma stunda, kad tie nodeva un pameta Jēzu. Taču Dieva Gara klātbūtne tiem ļāva piedzīvot nožēlas un atgriešanās dziedinošo spēku un svētību. Nāves baiļu varā turētie kļuva atbrīvoti un darīti par mūžīgās dzīvības apliecinātājiem un mantiniekiem.

“Neraudi, celies augšā... seko man” ir Kristus vārdi, kas spēj pārvērst bēru procesiju dzīvības svētku parādē, kas dodas augšup pretī svētku mielastam un patiesam priekam. Tā ir zīme Kristus kultūrai, kur apzīmējums apburošs, skaists un ziedošs iegūst patiesu nozīmi. Kopībā ar Dievu mēs sastopamies ar patiesību, kas pilna žēlastības un mīlestības. Apustulis Pāvils saka: “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību (..) Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies” (Gal 6:2, 9) Esot kopībā ar Jēzu, pastāvot apustuļu mācībā, parādot žēlsirdību un līdzcietību tiem, kas kļuvuši par ļaunuma upuriem, mēs it visu varam padarīt labāku. Mums visiem ir kopīga “Naine”, dzīvības un mīlestības spēka pilnu to padara Kristus klātbūtne. Lai šī Zinību diena mums atgādina, ka Dievs ir kopā ar saviem ļaudīm visos dzīves brīžos, īpaši tad, kad saskaramies ar jaunām iespējām un izaicinājumiem. Tāpat kā Jēzus atgrieza dzīvību Naines atraitnes dēlam, Viņš var vairot dzīvības spēkus, cerību un prieku arī mūsu dzīvē, mācībās un mūsu ticībā. Tāpēc Kristus mūs aizvien pulcina pie sava galda, lai, svinējuši dzīvības svētkus, mēs tos spētu aiznest arī citiem. Kopā ar Viņu mēs varam mums Dieva dāvāto laiku un vietu padarīt, ja ne šodien, tad rīt, par ziedošu, dzīvības pielietu dārzu. Svētītu mums visiem jauno mācību gadu! Āmen.

¹ https://edition.cnn.com/2024/02/10/politics/trump-russia-nato/index.html  ² Imanuēla Kanta “Kategoriskais imperatīvs” ³ Ps 23