Patiesā gaisma Jņ 1:6-8,19-28

Šodienas evaņģēlijs savā ziņā aktualizē gan mūsu laika indivīda identitātes krīzi, gan globālos izaicinājumus, ar kuriem saskaramies. Mēs dzīvojam laikā, kad Dieva dotie orientieri aizvien vairāk zaudē savu nozīmi cilvēku dzīvē. Kā sekas tam ir pamatjēdzienu deformācija un aizvietošana. Izpratne par laulību, ģimeni, vecāku lomu un dzimumu top padarītas neskaidras un plūstošas. Objektīvās realitātes vietā nostājas subjektīvie pieņēmumi un fantāzijas. Cilvēks bez nemainīgajiem pamatprincipiem neizbēgami kļūst par savas iekāres, kaislību un fantāziju gūstekni.

Tam neizbēgami ir arī globālas sekas. Par šo nomaldīšanos un nespēku liecina Eiropas valstu un ASV vadītāju vilcināšanās un neizlēmība drosmīgi iestāties par Ukrainas tautu un apturēt Krievijas uzsākto nežēlīgo karu. Tā ir sabiedrība, kas ar lepnumu iestājas par subjektīvām indivīda fantāzijām, bet neredz objektīvu nežēlīgu ļaunumu, kas iznīcina tūkstošiem cilvēku dzīves. Tās “taisnību” visai precīzi atspoguļo teiciens: “Viena nāve ir traģēdija, miljons nāvju ir statistika.” Cik nožēlojami un traģiski.

Vai tā nav apmātība un dzīve tumsā? Patieso orientieru neesamība, subjektīvisms un kalpošana iekārēm dzemdina lepnību, savtību un varaskāri. Uz šī haosa fona Jāņa Kristītāja pārliecība par viņa aicinājumu un identitāti kalpo kā cerības pilns atgādinājums par gaismu, kas nākusi pasaulē, lai to vestu pie patiesās dzīvības.

Kristus – patiesā gaisma – ir atnācis, lai mūsu apmātības tumsu aizvietotu ar sadraudzību Viņa gaismā. Kristus ir atnācis, lai grēka mijkrēslis un tā izķēmotie tēli zustu, kā izgaist migla rīta saules staros. Kristus patiesā gaisma piepilda mūsu dzīvi, liekot ieraudzīt to, ko labprāt neredzētu. Sniedz drosmi atzīt ikvienu neprāta darbu un staigāt dzīvības gaismā. Kristus ir nācis, lai bezjēdzīgās pasaules vietā, mums atklātu Dieva radītu, jēgpilnu un skaistu pasauli, kurā ikvienam no mums ir dots svēts aicinājums, kalpot Dievam un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Un viss, ko mēs varam darīt, redzot šo gaismu, ir steigties pie tās pašiem un aicināt līdzi arī citus, lai kopā baudītu tās dzīvību dodošo siltumu. Kad šī patiesā gaisma – Jēzus Kristus – nāca pasaulē, Jānis Kristītājs norādīja uz To. Viņš liecināja par Gaismu un aicināja cilvēkus dzīvot taisnībā un mīlestībā. Augstie priesteri, farizeji un rakstu mācītāji atkal un atkal jautāja Jānim, kas viņš ir. Viņi gribēja zināt, vai viņš ir gaisma. Bet Jānis sacīja: “Es neesmu Kristus. Es neesmu atbilde, kuru jūs meklējat. Es neesmu patiesība.” Jo “Viņš pats nebija gaisma, bet viņš nāca, lai liecinātu par gaismu.”

Patiesā Gaisma – Jēzus – sacīja: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, jā kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.” Uzticēties Kristum ir izaicinājums mums kā indivīdiem gan kā sabiedrībai kopumā, bet tas ir aicinājums pieķerties patiesai dzīvībai. Mēs visi, tāpat kā Jānis, esam aicināti apliecināt savu atbildību un iestāties par dzīvību, taisnību un mieru, tā iemiesojot Kristus mīlestību.

Šajā Adventes nedēļā paturēsim aizlūgšanās valstu vadītājus, lai Kristus gaismas skarti, tie spētu iestāties par patiesību un nostāties pret ļaunumu. Lai Kristus dzīvība un patiesība top celtas augstāk par savtīgām interesēm. Un, ejot cauri pirmssvētku kņadai, raudzīsim līdzināties Jāņa pazemībai, apzinoties, ka arī mūsu mērķis ir norādīt vienīgi uz patieso Gaismu. Arī mēs esam aicināti sagatavot Jēzum ceļu, norādot uz to patiesību un dzīvību, kādu Viņš ir ienesis pasaulē. Stāvēsim šajā Gaismā, jo uz to tikām aicināti jau svētajā kristībā: “Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mt 5:16)

Āmen.