Neļauj iznīcībai uzvarēt. Mt 8:1-13
Tāpēc var droši sacīt, ka Kānas brīnuma jeb zīmes vēstījums turpinās arī šodienas Mateja evaņģēlijā. Tas mums stāsta par dziļi personiskiem un izšķirošiem dzīves aspektiem. Matejs piemin divus cilvēkus, kuru dzīvi skāris kāds nozīmīgs izsīkums, satricinot dzīves pamatus. Viens ir lepras slimnieks, kura dzīvi pilnībā ierobežojusi briesmīga slimība. Viņš var dzīvot tikai no žēlastības dāvanām, ko atstājuši citi. Viņam ir liegta dalība sabiedriskajā dzīvē. Viņš nedrīkst nevienam tuvoties, par pieskaršanos nemaz nerunājot. Tā ir dzīve bez tuvības, kopības un bez mīlestības apliecināšanas un saņemšanas iespējas. Taču Jēzus klātbūtnē šis cilvēks rod ticību, ka viņa dzīvei ir nākotne. Ticība sniedz dzīvības spēkus riskēt, atgriezties un iekļauties sabiedrībā, mācīties dzīvot, veidot attiecības. Viņš ir gatavs uzsākt šo citādi neiespējamo misiju, jo ir sastapis patiesās dzīvības avotu ar pāriplūstošu laipnību un žēlastību. Jēzus viņam saka: “Es gribu, topi šķīsts!” Un spitālīgais top brīvs no tā, kas sasaista, nospiež un atņem spēkus.
Līdzīgi ir ar romiešu virsnieku, kura sirdi nospiež raizes par smagi slimu kalpu. Matejs, aprakstot šo notikumu, izceļ svarīgu detaļu, proti, centurionam šis kalps bija ļoti dārgs. Slimība ir skārusi divu cilvēku dzīvi – vienam tā grasās laupīt dārgu, nozīmīgu cilvēku, otram – pašu dzīvību. Mīlestība liek virsniekam meklēt Jēzu, kurš spēj ne tikai dziedināt slimo, bet ar savu klātbūtni dziedināt rūpju nomāktu sirdi, to piepildot ar dievišķu mīlestību. Šis evaņģēlija notikums mums parāda ticības, empātijas un mīlestības izšķirošo nozīmi. Taču notikumu centrā galvenā loma ir Kristum.
Pieminēto cilvēku ticība, mīlestība un griba dzīvot ir tas mazais, bet svarīgais solis pretī cerību piepildījumam. Tomēr bez Dieva žēlastības, mēs nespētu atrast un satvert patieso dzīvību. Bez ticības, paļāvības un mīlestības mēs riskējam palikt tālu no Dieva valstības, pat ja tā ir ar roku sasniedzama. Evaņģēlijs mums māca, ka Dieva valstība ir atrodama nevis ārišķīgās darbībās, bet patiesā kopībā ar Dievu un cilvēkiem. Tā ir kopība, kur mīlestība, atbildība un rūpes nav tikai vārdi, bet rīcība, kas nāk no sirds un iesaista visu cilvēku ar tā dzīvi. Būt šādā kopībā nozīmē būt izglābtam no iznīcības varas.
Mīļie draugi, šis daudziem no mums ir satricinājumu, baiļu un neziņas laiks. Ja esam sastapuši patieso dzīvības devēju Jēzu un Viņā atraduši patvērumu un drauga pasniegto roku, mums ir dota uzvara pār iznīcību. Lai kādi būtu izaicinājumi, apustulis Pāvils mūs mudina pieaugt cieņā un mīlestībā, lai varam kalpot cits citam Kristus kopībā. Empātija ir izšķirošs līdzeklis cīņai ar jebko, kas nošķir cilvēku no cilvēka, vai laupa cerības. Dzīve kopībā ar Dievu un tuvāko ir dzīves patiesība. Jā, mūs satrauc ikdienas ziņas par karu, taču ļaunums un netaisnība nav vēstījums par Dievu. Dieva griba ir atjaunot un vairot cilvēcību, līdzcietību, draudzību un mīlestību. Pārbaudījumu laiks mūs īpaši iedrošina un mudina iestāties vienam par otru. Kā Kristus ar un par ikvienu no mums, tā arī mēs viens otram. Dāvāsim uzticību, cerību un klātbūtni viens otram, jo tas ir patiesas dzīves aicinājums un jēga. Apustulis Jānis raksta: “Mīlestība nepazīst bailes.” Mēs varam būt un esam mazais Kristus viens otram. Mēs esam Debesu valstības dalībnieki un tās nesēji cits citam. Nāksim šodien ar pateicību pie dzīvības avota – pie Kristus, kas sniedz mums sevi maizē un vīnā.
Āmen.
