Cerību un iedrošinājuma sēja. Lk 8:4-15

Bet, vai nav tā, ka ar līdzībām Jēzus neliek klausītājam meklēt adresātu, bet gan sadzirdēt sava Glābēja balsi, Viņa pausto noslēpumu par Dieva valstības klātbūtni un tās pieskaršanos mūsu dzīvei. Līdzību mērķis ir atklāt ko jaunu un nedzirdētu, liekot klausītājam pievērst visu uzmanību – visu savu sirdi – Jēzus vārdiem. Kā saka pravietis Jesaja: “(..) lai (mēs) taptu dziedināti” (Jes 6:10).

Kas tad ir tas negaidītais, pārsteidzošais šajā līdzībā? Tas ir pats Sējējs! Viņš bezrūpīgi un izšķērdīgi sēj sēklu tur, kur tā, visticamāk, aizies zudībā. Vai šāda rīcība ir loģiska? Kas tie par lauksaimniecības principiem? Pastāv viedoklis, ka Jēzus laika Palestīnā lauku apsēja pirms aršanas, lai augsne neizžūtu. Taču Jēzus nevēlējās klausītājiem sniegt agronomijas mācību stundu, bet, kā tas nodaļas sākumā rakstīts: “Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinādams un mācīdams evaņģēliju par Dieva valstību.”(8:1)

Tādā gadījumā Sējēja tēls ir tā “atslēga”, kas atslēdz noslēpuma durvis, pa kurām ieejot, pēkšņi var redzēt, dzirdēt un saprast! Pirmā atziņa, ko iegūstam, – mūsu Dieva valstības, Viņa valdīšanas, iztēlojums mēdz būtiski atšķirties no tā, kāda tā ir patiesībā. Tā neapelē pie mūsu brīvās gribas, lemtspējas un apņēmības. Tas būtu tikpat veltīgi, kā likt laukam pašam atbrīvoties no cilvēku iemītām takām, akmeņiem un nezālēm. Jēzus par savu kalpošanu sacīja, ka tie ir Tēva noliktie darbi, kas Viņam jāizdara līdz galam. (Jņ 5:36) Tāpēc līdzības galvenais uzsvars ir Jēzus darbi un to augļi, kas ir simtkārtīgi!

Atgriežoties pie šodienas līdzības, nevar nepieminēt sējas sākotnējos zaudējumus. Jēzus, skaidrodams līdzību, runā par velnu, kas nāk un paņem Jēzus evaņģēliju no cilvēku sirdīm. Ir arī tādi, kas pieņem labo vēsti, īsu laiku tic, bet izaicinājumu brīžos atkāpjas. Citiem savukārt dzīves centrā ir ikdienišķas rūpes, bagātība vai laicīgi prieki.

Dzīves pieredze saka, ka ikviens ticīgais ikdienas sīkumainībā pazaudē kaut ko no evaņģēlija. Ne jau velti ir teiciens – “velns slēpjas sīkumos.” Jēzus vārdus noslāpē mūsu ikdienas steiga un raizes, īpaši tad, kad šķiet vairs neatliek laika “atvilkt elpu”. Nav maz to, kuru dzīve sabrūk, un viss sagriežas ar kājām gaisā, jo nav bijis laika ielikt stabilus dzīves pamatus, uz kā veidot labas attiecības. Nemaz nerunājot par pēkšņām bēdām vai slimībām, kas “izslēdz” citas dzīves norises.

Es atzīšos, mani mierina tas, ka Jēzus runā par mūsu zaudējumu pieredzi. Mums, kā baznīcas cilvēkiem, ir zaudējuma pieredze dēļ sabiedrības sekularizācijas. Kristīgo tradīciju un rituālu izzušana, par ko liecina pat nozīmīgo svētku un piemiņas dienu dievkalpojumu mazskaitlīgie apmeklējumi – Pelnu dienā, Zaļajā Ceturtdienā, Lielajā Piektdienā. Lieldienas daudziem drīzāk ir tikai pavasara svētki ar dažiem pagāniskiem elementiem. Ziemsvētki jau sen ir kļuvuši par lielveikalu “iekarošanas” svētkiem. Praktizējoši kristieši ir jau minoritāte. Taču uz šo negāciju fona aizvien ir kāds mierinājums – mums nav nepieciešams slēpt šo pieredzi un šaustīt sevi par to, jo šī zaudējuma pieredze ir pieminēta evaņģēlijā. Tādejādi Jēzus līdzība nevar būt nosodoša vai kauninoša, jo tad tā varētu izraisīt vienīgi depresiju. Šīs līdzības mērķis ir atbrīvot, iedrošināt un sniegt cerību. Tā mums liek raudzīties uz sējēju – Jēzu!

Viņš mums atklāj, ka viens no izšķirošajiem lielumiem Dieva valstībā ir piedošana, un mums ir jāmācās, ka tai nav limitu. Dievs to sēj visur, kur vien vēlas un kur tā ir nepieciešama, un mums nav jāuztraucas, ka tā varētu izsīkt. Dieva vārds – dārgā un labā sēkla – atklāj Žēlastību. Žēlastība ir kā gaisma, ko izstaro visa Jēzus dzīve. Dzīve, kas nes simtkārtīgus augļus, jo tā spēj pārvarēt nāvi.

Sastopoties ar Dieva žēlastību, piedošanu un mīlestību, cilvēki ieklausās un maina savas domas. Laulātie pārvar krīzi un atkal ieskatās viens otram acīs ar piedošanu un mīlestību. Atkarīgie top brīvi no važām, depresijas nomāktie spēj nolikt malā miegazāles. Noskumušie spēj atkal smaidīt, neiejūtīgie spēj raudāt. Viszinošie ieklausās, vienaldzīgie saliek rokas, lūdzot par mieru.

Sējums zaļo un nes simtkārtīgu ražu. To nevar ieraudzīt, vienaldzīgi raugoties sējēja darbā, nedz balstoties loģikā vai pieredzē. Par dievišķo sēju ir jālasa, tā ir jādzird un sirdī jāapdomā. Uz to mūs aicina pats Jēzus, sakot: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”(8.p.) Un tie, “(..) kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā.”(15.p.)

Šī līdzība ir par Dieva valstības atnākšanu un miera, izlīguma pasludināšanu. Miers, taisnība, žēlastība, mierinājums tiem, kas pieder šai valstībai. “Laimīgi ir miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem (..), laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi.” (Mt. 5,5,9) Tā ir patiesība, kas, dzīvojot kara ēnā Ukrainā, piedzīvo lielus pārbaudījumus. Reizēm var šķist, ka Dieva valstības klātbūtni ir nolaupījis velns. Apdraudējuma radītais nemiers un kārdinājums visam atmest ar roku aptumšo cerības. Politiskās intrigas un tirgošanās par ietekmi padara partnervalstu solījumus “palīdzēt tik ilgi, cik būs nepieciešams,” par tukšu skaņu.

Bet, neskatoties uz sajūtām, pieredzi un faktiem, evaņģēlija patiesība joprojām ir spēkā: “Sējējs izgāja sēt sēklu(..) cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” Patiesi, lai tā notiek, tagad un vienmēr! Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā mūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.

* Mk 3:20-21; 31-35