Kas nes tev mieru? Lk 19:41-48
Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Un tam bija patiesi nopietns iemesls, ko pilnībā saskatīt var, ja nedaudz “pakāpjas” atpakaļ nodaļas tekstā. Proti, viss iesākas brīdī, kad Jēzus, jādams uz ēzelīša, pietuvojas svētajai pilsētai. Dodoties lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks, priecādamies, skaļā balsī sāka saukt: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!” Kādi no farizejiem lika Jēzum apsaukt mācekļus. Uz ko Viņš atbildēja: “.. ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”
Pārējos evaņģēlijos ir minēts, ka mācekļiem pievienojās pilsētas iedzīvotāji. Proti, visi, kas bija dzirdējuši Jēzus vārdus un skatījuši brīnumus un zīmes, tika Gara apgaismoti un saskatīja Jēzū Glābēju. Tie vairs nespēja klusēt! Tuvojošies Pashā svētki, kad tika pieminēts, kā Dievs brīnumainā veidā izglāba tautu no Ēģiptes verdzības, ļāva ikvienam vērīgam cilvēkam saskatīt Jēzus darbos Dieva klātbūtni. Viss, kas bija cerēts, sapņots un ticēts, ieguva realitātes nozīmi. Nav iespējams likt sirdij klusēt, kas pilna cerību un prieka. Ticības, cerības un spēka avots, kas ļāvis pastāvēt vislielāko pārbaudījumu priekšā, ir tapis redzams. Šie cilvēki bija iemīlējuši To, kas nāk no augšienes, – “Miers debesīs un gods augstībā!”