Kas nepieciešams dzīvībai? Mt 8:1-13
Līdzīgi ir ar dzīves patiesību. Tāpēc nav lielākas vieglprātības, pat neprātības, ja uzlūkojam savu dzīvi kā darbību kopumu, kas nepieciešamas savu iegribu un vēlmju apmierināšanai, vai arī “plūstam” līdzi sabiedrības viendabīgajā straumē, mānot sevi, ka kādu brīdi, aktīvāk parosoties, tiksim pamanīti un novērtēti. Lai vai kā, bet ir brīži, notikumi un pieredze, kas pamodina un liek uz dzīvi, dzīvību paraudzīties ar plaši ieplestām acīm. Tās pavisam noteikti ir sāpes. Nekas cits neliek justies patiesi dzīvam, kā tieši sāpes. Tās liek ieraudzīt dzīves vērtību. Savu iespēju robežas to nosargāt. Tās liek ticēt un cerēt, ka ir kāds glābiņš ārpus sevis, kāda roka, ko satvert, kāds, kas ir tuvu, ja vien tam uzticēšos un pasniegšos pretī. Par to ir šodienas evaņģēlijs. Labā, priecīgā vēsts mums visiem.
Evaņģēlija lasījumā mēs sastopam divus cilvēkus, kas nonākuši pie dzīvības patiesības pieredzes. Tos skārušas fiziskas un emocionālas, dvēseliskas sāpes. Bauslība, tradīcijas un etniskā piederība šīs sāpes padara vēl smagākas. Spitālīgajam tā ir paša brūkošā miesa un dzīvība, savukārt centurionam – uzticamā kalpa dziestošais dzīvības deglis. Pirmais – savas tautas, sabiedrības un ģimenes atstumts slimības dēļ, otrais ir sveštautietis un naidīgās varas pārstāvis, ienaidnieks. Šie abi ir bezpalīdzības un bezcerības nepārprotami tēli un simboli. Ja kaut uz mirkli iztēlojamies šo divu cilvēku sirds, dvēseles sāpes, mēs atpazīsim tās kā savas. Varbūt ne tik dramatiskas, bet tomēr tik pazīstamas.
Kas gan ir tas, ko visvairāk meklējam, pēc kā ilgojamies, tiecamies tādās dzīves stundās? Tās pavisam noteikti, nebūs mantas, lietas, statuss..., bet cilvēks – kāds, kas pasniedzas ar mīlestības pilnu skatienu un pieskaras tavai “nastai”. Viņiem tas ir Jēzus. Nez vai kāds no šiem vīriem bija aktīvs Jēzus sekotājs: viens - spitālīgs, otrs - romietis. Viens gan ir skaidrs, tie dzirdēja par šo Nācarieti, kas sludina Dieva valstības tuvumu, pieņem ikvienu cilvēku, lai to darītu brīvu uzdrīkstēties pieskarties šai valstībai un kļūt par tās dalībnieku. Viņš ir kāds, kuram var uzticēties, kurš ir ar un par mums. To pierāda un apliecina krusta notikums un Lieldienu rīts!
Jēzus ir dievišķās empātijas nesējs mums visiem. Ticība ļauj ieraudzīt šo mīlestībā pievērsto skatienu un līdzcietībā pasniegto roku. Viņš ir tā cerība, kas nepametīs tevi vienu. Jēzus saka: “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet.” (Jņ 14:19) Ir tikai jāuzticas un jāatveras šai uzmanības, līdzcietības un mīlestības klātbūtnei.
Ticība ļauj pieredzēt lielo un svētīgo apmaiņu – tava neziņa, izbailes, sāpes, vientulība pret paļāvību, drošību, mieru un kopību. Nāve pret dzīvību, iznīcība pret mūžību, bēdas pret prieku. Jēzus ir dzīvības, dzīves avots un jēga vienā personā. Un vai tieši persona, cilvēks nav tas, pēc kā klātbūtnes tik ļoti ilgojamies, kad dzīves drošie pamati sakustas?
Mīļie draugi, šis mums visiem ir izaicinājumu, satricinājumu, baiļu un neziņas laiks. Kādiem tas ir arī vientulības laiks. Ja esam sastapuši patieso dzīvības devēju un viņā atraduši patvērumu un drauga pasniegto roku, nezaudēsim cerību. Apustulis Pāvils mūs mudina pieaugt cieņā un mīlestībā, lai varam kalpot cits citam. Empātija ir izšķirošs līdzeklis cīņai ar Covid 19 vai ar jebko citu, kas nošķir cilvēku no cilvēka. Dzīve kopībā ar Dievu un tuvāko ir dzīves patiesība. Jā, mūs mazliet ierobežo karantīna, bet tā neko nesaka par cilvēcību, līdzcietību, draudzību un mīlestību. Šis laiks vēl jo vairāk ir laiks vienam par un dēļ otra. Šis ir ticības un cerības laiks. Kā Kristus ar un par ikvienu no mums, tā arī mēs viens otram. Dāvāsim ticību, cerību un klātbūtni viens otram, jo tas ir patiesas dzīves aicinājums un jēga. Apustulis Jānis raksta: “Mīlestība nepazīst bailes.” Mēs varam būt un esam mazais Kristus viens otram. Mēs esam Debesu valstības dalībnieki un tās nesēji cits citam.
Āmen.
