2022. gada 4. oktobris
Vārdadienas:
Modra, Francis, Dmitrijs
Vai! tam, kas savu Radītāju
apstrīd – tas tik šķemba no
māla trauka! Vai māls teiks
savam veidotājam: ko tu taisi?
Jes 45:9a

Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava Valstība.
Tavs prāts lai notiek kā
debesīs, tā arī virs zemes.
Mt 9:9-10

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00
(atsāksies 6. oktobrī)

Tezē svētbrīži >>

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30



Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Lk 24:1-12


11_211_1

Mīļie draugi, vai esat pamanījuši, ka Lieldienu notikumā ir kas neparasts – tas norit robežās starp acīmredzamo un neticamo. Frāze “Viņš ir augšāmcēlies” ir eņģeļu pasludinājums, nevis mācekļu prieka sauciens. Vai tas nav savādi? No kurienes tad baznīcas tradīcijā ir ienācis prieks, gaviles un slavas dziesmas? To var izteikt vienā vārdā – pieredze. Citiem vārdiem, lai izprastu Lieldienu notikumu ir nepieciešams laiks un piedalīšanās.

To nepārprotami apstiprina apustuļu augšāmcelšanās notikuma apraksts. Sievietes dodas pie kapa, lai veiktu Jēzus ķermeņa iebalzamēšanu. Viņas ir skumju un zaudējuma pārņemtas, jo viņu Kungs ir miris. Sasniedzot mērķi, viņas piedzīvo negaidītu pārsteigumu – akmens ir novelts, un mirušā miesas ir zudušas. Turklāt sievietes izbiedē vīri baltās drānās, sakot, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Apjukušas un satrauktas tās bēg no kapsētas, baiļu pārņemtas. Nav šaubu, Lieldienu rīts mācekļiem un sievām neatnāk ar prieku un gavilēm. Šīs dienas fonā aizvien ir Golgātas kalnā notikušais. Pasludinājums “Viņš ir augšāmcēlies” ir pārāk sarežģīts cilvēka prātam, kas savu esību apzinās dzimšanas un nāves robežās. Jā, Lieldienu rīts sniedz atbildi uz notikušo, bet tā nav dažos, pompozos vārdos izsakāma. Tā ir iegūstama caur pieredzi, kas top atceroties, saliekot kopā un pārdomājot visu, ko Kristus ir runājis un darījis. Jo, uzmodinot Jēzu no nāves, Dievs apstiprina viņa liecību, apliecina viņa sūtību un dara mums zināmu, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tā kā Dievs ir mīlestība, tad realitāte, kas visu nosaka, ir mīlestība.

"Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ." (Mt 2:27)


Untitled_presentation
 

2021. gada 18. novembris
 
Šogad mēs svinam Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienu. Šos, ikvienam Latvijas pilsonim tik nozīmīgos svētkus apēno pelēkie mākoņi pie debesīm un pandēmijas ierobežojumi. Līdz ar to svētku noskaņas un “baltie galdauti” paliek katras mājsaimniecības ziņā, mēģinot uzlasīt emociju druskas pie televīzijas ekrāniem. Taču šī “pelēcība” nav iesākusies ar pandēmiju, bet jau daudz agrāk.

Mēģinot rast atbildi, uzdūros intervijai ar vēsturnieku Andri Cauni, kurā viņš saka: “Latvijas brīvvalsts rašanās bija fenomens. Tas bija iespējams, pateicoties vēsturiskai apstākļu sakritībai. Un ar to, ko pirmās brīvvalsts laikā izdarījām, lepojamies vēl šodien. Latvija pēc Pirmā pasaules kara bija izpostīta vairāk nekā tagad pēc 50 okupācijas gadiem. Taču toreiz diezgan ātri izdevās augstā līmenī atjaunot rūpniecību un lauksaimniecību, un beidzamie desmit gadi (1929 - 1939) bija nacionālās kultūras strauja augšupeja... Tagad kopš Atmodas sākuma ir pagājuši desmit gadi, tomēr mēs vēl joprojām neko īpašu nevaram sasniegt nevienā nozarē, izņemot laikam tranzītu. Ja nav ekonomiskās bāzes, tad klibo visa valsts. Tai nav iespēju atbalstīt ne kultūru, ne zinātni...”1

Trinitatis. Mt 28:18-20


Trīsvienības svētki atklāj Dieva trialoga (trīs personu sarunas) kopsavilkumu, jeb dievišķās gribas piepildījumu mūsu dzīvei. Šodienas evaņģēlijs mums to nepārprotami apliecina. Jēzus vārdi “Man ir dota visa vara” sasaucas ar Viņa sarunu ar Tēvu: “(..) kā Tu man esi devis varu pār visu miesu, tā Es katram, ko tu man esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 17:1; parafrāze) Tā arī pavēle – “ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” – izriet no šīs pašas sarunas, kur Jēzus saka: “Kā Tu mani pasaulē sūtīji, arī Es viņus pasaulē sūtīju (..) Es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos.” (17:18, 26) Un apsolījums – “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules laiku beigām” – ir piepildījums Jēzus sacītajam: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu, ko esmu jums runājis (..) Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar mani no iesākuma.” (Jņ 14:26, 15:27) Mūsu dzīve – ticība, cerība, darbošanās un mērķis – iesākas, notiek un rod piepildījumu Trīsvienībā. Tā kā mūsu dzīve ir dārgākais, kas vien mums ir, tad vērts pievērst uzmanību augstāk minētajiem citātiem un to kontekstam.

Nevaru es atcerēties, kas ir tas, kas tumsā laistās...

(M. Zālīte, "Veltījums")

AdobeStock_229781474-768x432  
Esam atkal sagaidījuši Ziemsvētkus. Šie ir vieni no rosīgākajiem svētkiem gadā – dāvanu un cienastu gatavošana, mājas uzkopšana. Ak, vēl taču eglīte... Vai neesmu kaut ko aizmirsis?! Šis ir viens no satraucošākajiem jautājumiem. Kā lai visu atceras? Kā lai nevienu neaizmirst?

Cik trāpīgi ir Māras Zālītes vārdi: “Nevaru es atcerēties, kas ir tas, kas tumsā laistās.” Padomāsim mirkli. Kāpēc mēs rosāmies, skrienam, satraucamies šajos svētkos? Kas ir tas lielais iemesls?

Piekritīsiet, Ziemsvētku dienas rītam piemīt kāda īpaša noskaņa. Tā katru gadu ir jauna. Un cik zīmīgi – šī noskaņa, nojausma, atskārsme neatnāk lielā troksnī vai rosībā, bet klusumā. Pat ja ir kādi ārēji trokšņi, tad mūsos ir īpaša telpa, kas klusumā mūs urda ar jautājumu. Var būt pat vairākiem. Un kādā mirklī atskārstam, ka kaut ko nevaram atcerēties. Tas ir uz mēles, bet izteikt nespējam. Ak, Dievs, kas tas ir?

Uzruna Lieldienās


Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.”

Nevar nepamanīt Mateja īpašo valodas stilu, kurā tik īsā evaņģēlija fragmentā mēs atrodam trīs “BET”. Tam nepārprotami ir kāds īpašs mērķis. Šie bet pasvītro augšāmcelšanās notikuma daudz lielāko pārākumu pār pirms tam notikušo.

Tīri cilvēciski mēs kāda tuva cilvēka nāvi uztvertu kā galveno notikumu citu starpā. Nāve taču pieliek punktu dzīvei. Viss ir beidzies. Atliek tikai sēras, zaudējuma sāpes un nožēla. Tas ir tik pašsaprotami.

Tieši uz šī tik pašsaprotamā fona, šie “bet” piesaka, ko jaunu un nebijušu. Sabatā Jēzus ir miris, bet pirmajā nedēļas dienā viņš ir augšāmcēlies. Sabatā triumfē pasaules vara, ar tās galējo līdzekli nāvi, bet nu triumfē Dieva dzīvība. Eņģelis pasludina uzvaru pār visu, kas sēj bailes, naidu un nāvi. Tas, kurš bija miris ir dzīvs, bet kapu sargājošie karavīri kļūst kā miruši. Nāves impērijas pamati top satricināti. Jā, Lieldienu rīts satricina katra cilvēka sirdi un prātu, jo tas liek atteikties, novērsties no vecā un ticībā pieņemt jauno.

Lieldienu rīts ir jaunā radīšanas diena, to ievada eņģeļa vārdi: “Nebīstieties!” Jaunā dzīve kopā ar augšāmcelto Jēzu dara brīvu no bailēm. Tā liek uzticēties Dieva mīlestībai, piedošanai un mūžīgai dzīvībai. Tas aicinājums un pamudinājums katrai jaunai dienai. Dzīvība ir tur, kur mīlestība un mīlestībā nav baiļu!

Svētītus un Dieva mīlestības piepildītus Augšāmcelšanās svētkus! Kristus ir Augšāmcēlies!

Palmu (Pūpolu) svētdienai


"Liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja Viņam pretim, skaļi saukdami: "Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā - Israēla Ķēniņš!" Jņ 12:12-13

Palmu jeb Pūpolu svētdienas notikums ir kā durvis, kas mūs ieved Kunga ciešanu notikumā. Viņš pazemojas mūsu dēļ, kļūdams par kalpu, līdz pat krusta nāvei. Jēzus iejāj Jeruzalemē uz Pashā svētkiem, taču šo svētku kulminācija notiks nevis Templī, bet Golgātas kalnā.

Mēs pavadām lielu daļu dzīves, cenšoties izvairīties no sāpēm. Kā rezultātā aizvien vairāk ir to, kas saka, ka ir labi izbeigt tāda cilvēka dzīvi, kura ciešanas un sāpes nav dziedināmas. Tiem, kas domā, ka augstākais mērķis ir izvairīšanās no sāpēm, šis Cietējs Kalps izraisa apmulsumu. Viņš nebēg no krusta, kas viņu gaida, bet sastop to ar prieku, jo tikai tā tu vari tikt izglābts, atbrīvots no nāves un baiļu verdzības.

Tas Kungs neatlaidīgi dodas uz Jeruzalemi. Svētku parāde drīz beigsies. Gavilējošie pūļi ar saviem Ozianna saucieniem apklusīs. Palmu zari vītīs nomesti ceļmalas putekļos, bet Dieva Jērs turpinās savu gājumu. Viņš pacietīs ņirgāšanos un pērienu, naglas un slāpes. Viņš piepildīs tavu glābšanu, mirdams pie krusta. Glābšana nav mūsu pašu ziņā, to spēj izdarīt tikai Dievs. Un tā ir Viņa dāvana. Tāpēc Viņš joprojām nāk pie mums Savā Vakarēdienā, un tāpēc mēs dziedam: "Slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā. Ozianna augstībā!"

2018. gada Ziemassvētkos


Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu...” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” (Lk 1:30 - 34)

Lai arī Ziemassvētki ir cerību un prieka caurstrāvoti, tie vienlaikus ir arī lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiks. Iespējams tas ir saistīts ar tumšāko gada periodu. Pietrūkst gaismas. Maņas un izjūtas ir sakāpinātas. Mēs esam nodomu, apņēmības un cerību pārņemti. Šķiet, viss ir iespējams, bet tad seko vilšanās – nodomi neizdodas, apņemšanās noplok un cerības izgaist.

Nē, gaismas trūkums nevar būt izšķirošais iemesls. Drīzāk, Ziemassvētku vēsts pieskaras kādam būtiskākam ikviena cilvēka dzīves raksturojumam – dzīve, kas balansē uz bezcerības robežas. Proti, ikviens no mums apzinās sevi kā personu, kas spēj piedzīvot ko jaunu, vēl nebijušu. Tajā pašā laikā nav neviena, kas nebūtu piedzīvojis šī iespējamā neiespējamību.

Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties”


Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” - jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. (Mk 6:31)

Šī vasara mūs “pārsteidza nesagatavotus” ar priekšlaicīgo iestāšanos, un vēlme to izbaudīt ir tikai likumsakarīga. Tāpēc tos baznīcēnus, kam no Rīgas īsti nav, kur “aizmukt”, neizbrīna pustukšās baznīcas solu rindas.
Galu galā, kad vēl atpūsties ja ne vasarā! Pat mūsu Kungs rūpējās par to, lai mācekļiem būtu iespēja atpūsties un baudīt kopīgu maltīti. Taču, ko nozīmē atpūsties? No kā?

Nogurums un vēlme atpūsties pieder pie radīto lietu kārtības. Viss, kas tajā ir, ir labs. Tajā skaitā mūsu ķermenis ar tam piemītošo spēju aktīvi darboties un kādā brīdī vajadzību atpūsties.

Radīšanas stāsta kulminācijā ir atrodams Dieva roku darba novērtējums – “un redzi, tas bija ļoti labi!” (1Moz 1:31)
Radīšana noslēdzas ar priecīgu atpūtu – gandarījumu par paveikto! Mūsu esības jēga nav meklējama tieksmē pēc naudas, ietekmes vai slavas, bet gan gribā priecāties un dalīties visa radītā labumā un dzīvībā. Tas nozīmē ņemt dalību Radītāja darbā un tam sekojošā atpūtā un priekā kopā ar Viņu. Bez šīs kopības pat atpūta var pārtapt par izniekotu laiku.

Tāpēc, tiekdamies pēc miera, prieka un vasaras saules, būsim nomodā, lai sadzirdētu mūsu Kunga aicinājumu pie Viņa sagatavotā mielasta un dzīvību sniedzošā vārda!

Lai jums svētīta katra Dieva dāvātā diena, bet jo īpaši atpūta kopībā ar Viņu!

Šī ir Augšāmcelšanās diena, gavilējiet un līksmojiet šodien!


Jēzus augšāmcelšanās ir galvenais notikums cilvēces vēsturē. Viss Bībelē aprakstītais, kopš radīšanas līdz Jēzus ienākšanai pasaulē, ir norādījis uz šo Augšāmcelšanos. Kopš Ādama grēkā krišanas līdz Jēzus augšāmcelšanās notikumam, cilvēce atradās verdzības gūstā, ilgodamās pēc tēvzemes, ko nekad nebija redzējusi. Aizzīmogotais un apsargātais Jēzus kaps kļuva par atvērtām durvīm uz ilgotajām tēva mājām!

Vecās Derības dziesminieka vārdi: “Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!”(1), nepārprotami runā par Lieldienu notikumu. Taču šīs dienas saturs un vēstījums ir pārlaicīgs, tas neapstājas pie vēsturiskā fakta. Dzīvība nav un nevar būt statisks process. Turklāt Jēzus augšāmcelšanās ir patiesas, neizsīkstošas un spēkpilnas dzīvības triumfs! Pateicoties tam, katra diena, ko saņemam no Dieva, ir augšāmcelšanās dzīvības piepildīta. Jēzus nāve un augšāmcelšanās dara iespējamu grēka izkropļotās cilvēka dabas atdzimšanu un dziedināšanu. Jēzus sacīja: “ūdens, ko es došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”(2) Šī ir labā vēsts katrai jaunai dienai. Kad topam bezcerības, aizvainojuma, šaubu ievainoti, uzticēšanās Jēzum sniedz dziedināšanu. Nožēla un atgriešanās dāvā jaunu dzīvību, dzīvību un neiznīcību, ko Viņš ir gaismā cēlis.(3) Nezaudēsim cerību un ticību, piedzīvojot netaisnību un krītot kārdinājumā, mums ir dota žēlastība Kristus spēkā celties un cīnīties labo ticības cīņu. Katra, pat vismazākā uzvara ir Augšāmcelšanās spēka apliecinājums.

Lai atrašanās Kristus kopībā un ticības apliecināšana ir kā mīlestības uguns, kas deg mūsu sirdīs! 

Svinēsim Lieldienu svētkus ar lielu prieku un pateicību Dievam par mūžīgās dzīvības dāvanu!

1Ps118:24, 2Jņ 4:11, 32Tim 1:10
 

Klusu, trokšņi, pasaul’s nieki!


Dieva draudze, draudze svēta, uz šo draugu paraugies!
Tam tu esi novēlēta, tas dod mūžam priecāties.
Kāda augsta svētība tev šais dienās gādāta!
Klusu, trokšņi, pasaul’s nieki! Sirdī mums aust debess prieki.
(94. dziesma, 4.pants, Jaunā Dziesmu grāmata)

Svēta draudze! Ko tas nozīmē?  Tā ir piederība Dievam, jeb dzīve kopā ar Viņu. Šo kopības esamību Dievs ir apstiprinājis savā Dēlā, kuru drīkstam uzlūkot un iepazīt kā draugu! Šim Draugam mēs esam novēlēti un šajā novēlējumā nepārprotami ieskanas derības nots. Kopš Vecās derības laika ir zināms, ka derību ar tautu Dievs noslēdz vienpusēji. Jēzus ir labais Gans, kas meklē, atrod un atnes mājās pazudušo - piešķir dievbērnību. Piederēt Dievam, nozīmē būt kopā ar Viņu nākotnē – nebeidzamā dzīvībā. Šī derība unpiederība, sniedz prieku.

   1 2   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »