2025. gada 17. septembris
Vārdadienas:
Vera, Vaira, Vairis

Dienas lasījums

Kungs sacīja: "Kādēļ jums
maksāt sudrabu par to, kas
nav maize, atdot savas pūles
par to, kas nedod sāta?
Klausieties, klausieties
uz mani, tad ēdīsiet krietni."
Jes 55:2

Jēzus sacīja: "Atraitne ir
ziedojusi no savas trūcības, visu,
kas tai bija, – visu savu iztiku."
Mk 12:44

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213


www.lelb.lv >>



diakonija.lv >>


“Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts... tas bija ļoti liels.” *


Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!

Tajā Lieldienu rītā viss notika citādi nekā ierasts. Sievietes nāca pie kapa ar smaržīgām zālēm, lai apraudātu Jēzu. Viņas zināja, kā rīkoties, ko darīt nāves realitātes priekšā. Bet kaps izrādījās tukšs. Un eņģeļa pasludinājums: “Viņa nav šeit… Viņš ir augšāmcēlies... Viņš noies jums pa priekšu!” nenāca kā pārsteigums, izbiedējot tās, – “iznākušas no kapa, tās metās bēgt prom.”

Eņģeļa vēsts ir tik svešāda, ka satricina dvēseles dziļumus. Ar augšāmcelšanos Dievs pārsniedz mūsu cerības un pieredzi. Viņš neļauj mums apstāties un palikt pie tā, kas ierasts un pazīstams. Ar to Viņš aicina mūs uzticēties un uzdrīkstēties dzīvot pilnīgu dzīvi – dzīvot nevis nodzīvot dzīvi.

Pūpolu svētdienā - Mt 21:1–11. Miera un dzīvības devējs


1-1-768x512  
Mīļā draudze. Šodien mēs esam aicināti pievienoties ļaužu pulkam, kas sapulcējies pie Jeruzalemes vārtiem, sagaidīja savu Ķēniņu. Taču Viņš neieradās karapulka priekšgalā, tērpts zeltā un spožumā, bet lēnprātībā, kā rakstīja vecās derības pravietis Zaharija: “Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa.”

Tauta Viņu sveica. Daudzi klāja savas drēbes uz ceļa, citi māja ar palmu zariem. Un viņi sauca: “Ozianna Dāvida Dēlam!” Vārds “Ozianna” nozīmē: “Palīdzi mums!” vai “Izglāb mūs, mēs Tevi lūdzam!” Tauta cerēja, ka ir atnācis ilgi gaidītais Pestītājs, kas piepildīs viņu sapņus – dos brīvību, politisku kārtību un labklājību. Taču Jēzus nāk ar citu mērķi. Viņš nāk mūs glābt no mums pašiem. No mūsu grēka, mūsu lepnības, mūsu akluma.

Gads kopā ar Jēzu. Lk:2:21


Pirmā Bībeles grāmata iesākas ar vārdu – Iesākumā. Dievs iesāk, rada pasauli, nosaucot vārdā to, kam ir jātop par īstenību. Jānis savu vēstījumu iesāk ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs(..) Viss ir radies caur viņu(..) Un Vārds tapa miesa.” (Jņ 1:1-3, 14) Arī Marks sava evaņģēlija ievadā norāda uz Iesākumu – “Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums.” Jaunā derība, ir jauns Iesākums. Dievs “rada” vēl nebijušu savas klātbūtnes iespējamību, un tā iesākas ar vārdu Jēzus.

Ar šo Vārdu iesākas katra diena, nedēļa, mēnesis un gads. Mēs dzīvojam Jēzus laikā. Šī laika jēga un mērķis ir ietverti Viņa vārdā – Dievs glābj*. Citiem vārdiem, Dievs savu būtību izsaka ne vairs caur zīmēm, bet caur Dēlu, dzimušu no jaunavas Marijas. Tādejādi ikviena dzimušā cilvēka bērna dzīve un liktenis ir apslēpti Jēzū. Pilnvērtīga cilvēka dzīve nav iespējama bez ticības un kopības Viņā. Jēzus par sevi saka: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”1

"Savu mieru es jums dodu (..) ne kā pasaule dod." Jņ 14:23-31a

JN1083_Pentecost_web

Šie Jēzus vārdi ir kā mūžīgs avots dvēselei, kas meklē patvērumu nemierīgā laikā. Un varbūt tieši šodien, Vasarsvētkos, mēs uzlūkojam šo apsolījumu daudz skaidrāk. Jo šī diena ir kā logs uz debesīm – brīdis, kad Dieva Gara elpa* kļūst sajūtama katram, kas atvēris savu sirdi Kristum.

“Kas Mani mīl, tas turēs Manus vārdus, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” Šajos vārdos atklājas Kristīgās dzīves būtība. Ticība nav vienkārši rituāls vai zināšanas, bet attiecības – Dievs iemājo mūsos. Jēzus nesolīja attālinātu iesaisti mūsu dzīvē, bet klātbūtni, kas ir tuva, personiska, pastāvīga un mieru sniedzoša. Vasarsvētki ir šīs klātbūtnes apliecinājums. Svētais Gars nav tikai spēks vai iedvesma – Viņš ir paša Dieva klātbūtne, kas pārveido mūsu sirdi par dzīvu templi.

Gads kopā ar Jēzu. Lk 2:21


DSC060671

Pirmā Bībeles grāmata iesākas ar vārdu – Iesākumā. Dievs iesāk, rada pasauli, nosaucot vārdā to, kam ir jātop par īstenību. Jānis savu vēstījumu iesāk ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs(..) Viss ir radies caur viņu(..) Un Vārds tapa miesa.” (Jņ 1:1-3, 14) Arī Marks sava evaņģēlija ievadā norāda uz Iesākumu – “Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums.” Jaunā derība, ir jauns Iesākums. Dievs “rada” vēl nebijušu savas klātbūtnes iespējamību, un tā iesākas ar vārdu Jēzus.

Ar šo Vārdu iesākas katra diena, nedēļa, mēnesis un gads. Mēs dzīvojam Jēzus laikā. Šī laika jēga un mērķis ir ietverti Viņa vārdā – Dievs glābj*. Citiem vārdiem, Dievs savu būtību izsaka ne vairs caur zīmēm, bet caur Dēlu, dzimušu no jaunavas Marijas. Tādejādi ikviena dzimušā cilvēka bērna dzīve un liktenis ir apslēpti Jēzū. Pilnvērtīga cilvēka dzīve nav iespējama bez ticības un kopības Viņā. Jēzus par sevi saka: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”1

Pateicība par vislielāko Dieva dāvanu


Pļaujas svētki ir tā īpašā svētdiena, kad pienesam Dievam pateicību par zemes augļiem un visu citu, kas nepieciešams mūsu dzīvībai. Mēs pateicamies par maizi, augļiem, dārzeņiem, ģimeni, līdzcilvēkiem un visu citu, ko Dievs mums dod, gādājot par mūsu dzīvi. Pēc visām šīm dāvanām, Kristus mums ikdienas ir mācījis lūgt Tēvreizē: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”1

Taču šī lūgšana sniedzas tālāk par ikdienas pārtiku. Tajā mēs lūdzam arī pēc Tā, kurš patiesi nepieciešams katrai dienai – Glābējs Jēzus. Kā Viņš pats sacīja: “Es Esmu dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.”2

Jēzus lieto izsalkumu un slāpes kā simbolus, lai atklātu mācekļiem šo dziļāko vajadzību. Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Man ir barība, par kuru jūs nezināt.”3 Kamēr viņi domāja par pārtiku, Jēzus norādīja uz savas atnākšanas iemeslu, – piepildīt Dieva gribu un dot dzīvību tiem, kas Viņu uzņem. Viņš ir patiesā maize, kas piepilda mūsu dvēseles vajadzības un sniedz dzīvei, esībai jaunu nozīmi.

Šī ir Augšāmcelšanās diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!*


Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi ir augšāmcēlies!
Mīļie draugi, šie sveicinājuma vārdi pasludina Lieldienas par dzīvības svētkiem. Tie patiesi ir lielākie un skaistākie svētki Baznīcas liturģiskajā kalendārā. Nav šaubu, tiem līdzās pēc vēsts satura un prieka ir liekami vien Ziemsvētki. Taču Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki ir vienīgie, kas mums atgādina par Dieva mīlestību un mums dāvāto dzīvību ik svētdienu.

Pēc 40 dienu gavēņa laika esam sagaidījuši šo lielo svētku dienu ar tās dāvāto prieku un cerībām. Lai šis prieks dziļāk iesakņotos mūsu sirdīs un paliktu ar mums visu atlikušo gadu, Baznīca ir mums devusi piecdesmit dienu Lieldienu ciklu, kas ilgst līdz Vasarsvētkiem. Lai mēs šo Kristus augšāmcelšanās notikumu, kas ir skāris visu cilvēci, spētu aptvert un paglabāt savā sirdī. Cilvēces vēsture, iesākot no radīšanas notikuma līdz Jēzus Kristus atnākšanai, rod piepildījumu šajā lielajā dienā. No Ādama krišanas līdz Jēzus Kristus augšāmcelšanās dienai cilvēce atradās trimdā, ilgodamās pēc dzimtenes, ko tā nekad nebija redzējusi. Aizzīmogotais un apsargātais Jēzus kaps, Lieldienas rītā kļuva par atvērtām durvīm, kas pavēra ceļu uz ilgoto dzimteni, kurā nav nedz ciešanu, nedz nāves. Kā sacījis Sv. Hrizostoms: “Tagad varenais Kristus, nemirstīgais un visspēcīgais, izlej gaismu pār visumu, kas spožāka par sauli. Mums, saviem uzticīgajiem, Viņš ir cēlis spožu, jaunu, ilgu, mūžīgu, un neatceļamu dienu. Tāds ir Lieldienu noslēpums.” 1

Un notika!* Lk 2:21

Ir pienākusi Jaunā Gada diena. Pie pilnāka vai tukšāka galda bērnu, radu un draugu pulkā esam pavadījuši Veco gadu. 2023. gada kalendāra pirmā lapa ir atšķirta un iespējams tajā esam veikuši pirmo piezīmi notikumam, ko nevajadzētu aizmirst. Tas tiešām ir sava veida jauns sākums. Ļaudis gan mēdz sacīt, ka jaungada diena ne ar ko neatšķiras no citām. Taču kāda austrumu gudrība māca, ka “divreiz vienā upē iekāpt nevar.” Gadu mija daudziem ir kā divvirzienu ceļš. Aiz muguras palikuši prieki un bēdas, vilšanās un vainas apziņa, savukārt priekšā – gaidas, cerības un apņēmība sastapties ar izaicinājumiem. Vai tas nav savādi, mēs vienmēr gatavojamies kādiem notikumiem, bet tie mūs pārsteidz nesagatavotus. Mēs nekad īsti neesam gatavi, jo katra pieredze ir īpaša. Tajā sajaucas pagātne, tagadne un nākotne (tas, ko cerējām), viss notiek vienā brīdī – “un tad tas notika.”

Tieši tā, vienlaikus saplūstot pagātnei, tagadnei un nākotnei, šajā pasaulē ienāca Jēzus. Apustulis Pāvils raksta: “Kad pienāca laiku beigas, Dievs sūtīja savu Dēlu, kas piedzima no sievietes, piedzima pakļauts bauslībai, lai izpirktu tos, kas pakļauti bauslībai, un lai mēs tiktu pieņemti par Dieva dēliem.”2 Ar Jēzus piedzimšanu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Dievs mūs ir atbrīvojis no grēka varas, darījis par saviem bērniem un dāvājis daļu pie mūžīgās dzīvības. Šo neizteicamās dāvanas pilnību mēs saņēmām ticībā – vienā brīdī. Patiesībā, tas nav nemaz tik neparasti, jo šī dāvanas devēja, Jēzus, dzimšanu un dzīvi raksturo vārdi: “Notika! Redzi!” Jēzus atšķirībā no mums ir gatavs ikvienam dzīves pavērsienam, jo Viņš ir tas, “kas bija, kas ir un kas nāk.”3

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Lk 24:1-12


11_211_1

Mīļie draugi, vai esat pamanījuši, ka Lieldienu notikumā ir kas neparasts – tas norit robežās starp acīmredzamo un neticamo. Frāze “Viņš ir augšāmcēlies” ir eņģeļu pasludinājums, nevis mācekļu prieka sauciens. Vai tas nav savādi? No kurienes tad baznīcas tradīcijā ir ienācis prieks, gaviles un slavas dziesmas? To var izteikt vienā vārdā – pieredze. Citiem vārdiem, lai izprastu Lieldienu notikumu ir nepieciešams laiks un piedalīšanās.

To nepārprotami apstiprina apustuļu augšāmcelšanās notikuma apraksts. Sievietes dodas pie kapa, lai veiktu Jēzus ķermeņa iebalzamēšanu. Viņas ir skumju un zaudējuma pārņemtas, jo viņu Kungs ir miris. Sasniedzot mērķi, viņas piedzīvo negaidītu pārsteigumu – akmens ir novelts, un mirušā miesas ir zudušas. Turklāt sievietes izbiedē vīri baltās drānās, sakot, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Apjukušas un satrauktas tās bēg no kapsētas, baiļu pārņemtas. Nav šaubu, Lieldienu rīts mācekļiem un sievām neatnāk ar prieku un gavilēm. Šīs dienas fonā aizvien ir Golgātas kalnā notikušais. Pasludinājums “Viņš ir augšāmcēlies” ir pārāk sarežģīts cilvēka prātam, kas savu esību apzinās dzimšanas un nāves robežās. Jā, Lieldienu rīts sniedz atbildi uz notikušo, bet tā nav dažos, pompozos vārdos izsakāma. Tā ir iegūstama caur pieredzi, kas top atceroties, saliekot kopā un pārdomājot visu, ko Kristus ir runājis un darījis. Jo, uzmodinot Jēzu no nāves, Dievs apstiprina viņa liecību, apliecina viņa sūtību un dara mums zināmu, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tā kā Dievs ir mīlestība, tad realitāte, kas visu nosaka, ir mīlestība.

"Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ." (Mt 2:27)


Untitled_presentation
 

2021. gada 18. novembris
 
Šogad mēs svinam Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienu. Šos, ikvienam Latvijas pilsonim tik nozīmīgos svētkus apēno pelēkie mākoņi pie debesīm un pandēmijas ierobežojumi. Līdz ar to svētku noskaņas un “baltie galdauti” paliek katras mājsaimniecības ziņā, mēģinot uzlasīt emociju druskas pie televīzijas ekrāniem. Taču šī “pelēcība” nav iesākusies ar pandēmiju, bet jau daudz agrāk.

Mēģinot rast atbildi, uzdūros intervijai ar vēsturnieku Andri Cauni, kurā viņš saka: “Latvijas brīvvalsts rašanās bija fenomens. Tas bija iespējams, pateicoties vēsturiskai apstākļu sakritībai. Un ar to, ko pirmās brīvvalsts laikā izdarījām, lepojamies vēl šodien. Latvija pēc Pirmā pasaules kara bija izpostīta vairāk nekā tagad pēc 50 okupācijas gadiem. Taču toreiz diezgan ātri izdevās augstā līmenī atjaunot rūpniecību un lauksaimniecību, un beidzamie desmit gadi (1929 - 1939) bija nacionālās kultūras strauja augšupeja... Tagad kopš Atmodas sākuma ir pagājuši desmit gadi, tomēr mēs vēl joprojām neko īpašu nevaram sasniegt nevienā nozarē, izņemot laikam tranzītu. Ja nav ekonomiskās bāzes, tad klibo visa valsts. Tai nav iespēju atbalstīt ne kultūru, ne zinātni...”1
   1 2   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »